Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Jaunais vīrs to bija dzirdējis un teica ķēniņam:

— Mēs iesim dzīvot citur.

Jaunais pāris apmetās noīrētā mājelē, un viņiem nebija pat ko mutē bāzt. Princis sacīja sievai:

— Esmu izsalcis. Ej izlūdzies kaut kur maizi.

Un kādreizējā ķēniņmeita gāja izlūgties kumosu maizes. Pati neēda, atdeva visu vīram, lai tas retāk sūtītu viņu ubagos. Bet vīrs tik uzkliedz, ka griboties ēst. Bija gan ķēniņmeitai ko turēt!

Tā viņi mocījās seši mēneši. Tad princis ņēma sievu pie rokas un teica:

— Iesim abi ubagos.

Gāja arī. Kur tik pagadījās kāda lepnāka pils, tur princis sūtīja sievu diedelēt maizi un kādu nekādu ēdienu. Sieva staigā ar ubadzes tarbu, bet viņš sevī smejas: «Ai, putniņ, apcirpšu tev spārniņus. Slēji degunu gaisā, tad diedelē nu tagad. Nedaru jau to ar vieglu sirdi, bet lai, parādīšu tev, kā bija ap sirdi maniem draugiem, kad tie brauca pie tevis precībās, bet tu smējies viņiem taisni acīs.» Tā princis prāto, bet tikmēr sieva jau nes viņam šķīvi ar ēdienu.

Tā viņi klaiņoja, līdz nonāca jūras krastā. Princese bēdājas:

— Vai dieniņ, ko mēs še darīsim?

— Brauksim pāri jūrai.

Princis aizgāja un samaksāja par divām vietām uz kuģa, bet kapteinim sacīja, lai tas ejot un pasaucot viņa sievu. Tas aizgāja un aicināja:

— Kāpiet kuģī, jo visas vietas jau aizņemtas, divas vien vairs palikušas.

Princis ar sievu kāpa kuģī, pārbrauca pār jūru, princis atstāja sievu krastā un pats devās uz savu pili. Tur viņš izstāstīja tēvam, ka esot pārvedis līgavu, lai pilī pošoties kāzām, bet šim pašam vēl esot līgavai šis tas iemācāms. Tad princis aizgāja atpakaļ pie sievas, noīrēja jūras krastā mazu būdeli, atnesa kādas pudeles alus, vīna un lika sievai tirgot.

— Tikai pieraugi, lai matroži neizdzer visu un nesadauza pudeles.

— Pieraudzīšu.

Princis atkal atgriezās pilī, pārģērbās un uzkūdīja matrožus, lai tie aizejot, visu izdzerot un sadauzot.

Princese tirgoja, tirgoja, te sanāca matroži, sāka lauzt galdus, krēslus,, izdzēra alu, vīnu, pudeles sadauzīja un ne kapeikas nesamaksāja. Tādu postu nodarija, ka nav ne izstāstāms.

Bet princis pilī labi paēda, vakarā pārģērbās vecajos kankaros un gāja uz būdiņu. Atnācis redz — sieva sēd pie lausku kaudzes un raud.

— Kas noticis?

— Vai neredzi?

— Kas tu esi par pārdevēju, ja atļāvi tā izdarīties? Es liku tev tirgoties, nevis ar matrožiem jokoties. Kā tagad dzīvosim? par precēm izdevu pēdējo grasi.

— Es neesmu vainīga. Sanāca matroži un visu sadauzīja. Ko varēju iesākt?

— Ak vai, nav gan no tevis saimnieces! Ar tevi dzīvojot, maizes neredzēšu. Dzirdēju, ka pilī pošoties uz kāzām. Ej palīdzi virējai.

Bet pats jau bija pilī visu izstāstījis. Un pieteicis, lai sieva nekā nedabūjot zināt.

— Kad viņa taisīsies uz māju, tad divpadsmit podiņos ielejiet un ielieciet visādus ēdienus un iedodiet jostu, lai viņa apjožas un sakarina pie tās visus podiņus.

Augu dienu princese rāvās pa virtuvi, vakarā sākās kāzu godi, sanāca muzikanti, skanēja mūzika. Bet princese pošas nest vīram paēst uz pašu pilsētas malu.

Virēja sakarināja pie jostas podiņus, apjoza jostu princesei ap vidu, katrā podiņā ielēja citu ēdienu un sūtīja princesi projām. Bet zāles durvīs līgavas māsas jau gaida līgavu, no aizjūras atbraukuši viņas tēvs, māte, tikai viņa pati nekā vēl nezina.

Ārā pie durvīm princese satiek vīru. Tajā brīdī sāk skanēt mūzika. Princis saka:

— Iesim paskatīsimies, kā valdnieka līgava sēž pie goda galda.

— Kā lai eju ar šiem podiem pie jostas? Ēdieni izlīs man uz drēbēm.

— Nekas. Ej lēnītēm, tad nelīs.

Princis ieveda sievu pilī. Mūzika spēlē, viņš ņem sievu dejot un sagriež tādu virpuli, ka zupas, biezputras, ķīseli šļācas viņai pār galvu. Bet tad uzreiz princis apstājās un runāja tā:

— Piedodiet man, mīļie vecāki! Reiz jūsu meitai nebija labs neviens precinieks, arī par mani lepnā princese gribēja pasmieties. Tas nekas, ka ķēniņa meita, mācību viņai tomēr vajadzēja saņemt, kad ar mani bija apprecējusies.

Princis aizgāja pārģērbties kāzu drānās, arī princesei kalpones atnesa dārgus tērpus un ņēmās viņu post un greznot.

Mātei — ķēniņienei gan sirds vai lūza, noskatoties, kā meita dejoja, apkārusies ar ēdiena podiem, taču viņa nekā nespēja līdzēt, jo te bija cita zeme, citi ļaudis, citi likumi.

Nosvinēja lepnas kāzas. Jaunā sieva sēdēja pie galda, dziļās domās nogrimusi. Ilgi viņa pieminēs, kā staigājusi ar ubadzes tarbu un pēc tam kļuvusi valdnieka līgava.

Dzīvoja mūsu ciemā kāds saimnieks, kam bija viens vienīgs dēls. Nekāda prieka tēvam viņš nedarīja, jo bija liels muļķis un slinkuma maiss. Gulēt puisis varēja cauru dienu un nakti, bet ēst gribēja tikai treknu un saldu. Ne par ko citu viņš nelikās ne zināt. Kad sliņķis bija paaudzies, tēvs nesaprata, ko darīt, lai dēlam iedotu kaut kripatu prāta un slinkumu no viņa izdzītu. Tēvs apspriedās ar ļaudīm, gudroja un prātoja. Beidzot bija izdomājis. Viņš iejūdza zirgu ratos un teica:

— Sēdies nu, dēls, ratos. Brauksi pasaulē prātā pieņemties. Varbūt cilvēku vidū slinkums no tevis atstāsies.

Muļķis pakasīja pakausi un atteica:

— Kam man prāta vajag? Man tāpat ir labi.

— Bez prāta tu esi kā akls kucēns. Un vēl slinks arī.

— Slinkums man arī nekā ļauna nedara. Kā tad kungi, pavei, nekā nestrādā, bet dzīvo labas dienas.

— Netaisies nu, muļķi, kungiem blakus. Lai tie viļājas pēļos, mums ir jādara darbs. Nu, vai kāpsi ratos!

— Kāpšu, kāpšu, tikai nesitiet. Bet es negribu nekur braukt.

Saimnieks uzplīkšķināja ar pātagu, un rati ar muļķa dēlu aizripoja.

— Tēt, vai jūs visu laiku mani vadāsiet? — muļķis jautaja.

— Nē, aizvedīšu aiz diviem ciemiem trešajā, lai tu netiktu atpakaļ mājā, un atstāšu tevi vienu. Meklē savu laimi.

— Ja jūs mani visu laiku vizinātu, tad man laimes būtu gana.

Ciems palika braucejiem aiz muguras. Saulīte mirdzēja, pūta vējipš, dziedāja cīrulis. Muļķis nevarēja mierīgi nosēdēt ratos, viņš pieslējās kājās un skatījās apkārt. Paskat, paskat — lucernā ganās pelēks zaķēns. Muļķis uzkliedza:

— Uh, uli, uli-o, strupastainais zagli!

Viņš izlēca no ratiem un diedza zaķim pakaļ. Zaķis paliek zaķis — tas nobijās un aizlekoja, ka putekli vien nokūpēja. Bet vai nu no muļķa aizmuksi? Muļķis bija tik iekarsigs un manīgs, ka ne soli neatpalika no zaķa. Viņš aizdieba tik tālu, ka tēvs viņa vairs neredzēja un grieza zirgu atpakaļ uz māju.

Muļķis noķēra zaķi.

— No manis vis neaizmuksi!

Zaķis iepīkstējās:

— Nežņaudz ausis, muļķi, galva tak sāp!

— Lai tev sāp, vai man kāda bēda?

— Tad zini, muļķi, ka esmu tava Laime!

— Tu esot mana Laime? Tātad tevis dēļ mani izdzina no mājas. Tūliņ novilkšu tev ādu!

— Esi gan tu, brālīt, muļķis! Vai tad Laimei drīkst ādu vilkt nost? Es tevi par karali padarīšu.

— Vai mani? — muļķis brīnījās. — Tad tik būs vareni, ja es tikšu par karali! Iesim, zaķīt!

Abi kātoja prom uz galvaspilsētu. Kad bija nonākuši pie karaļa pils, zaķis teica:

— Ņem mani aiz auss un nes karalim par dāvanu.

Muļķis saķēra zaķi un ienesa pilī.

— Uz kurieni tu? Nuka, griezies atpakaļ. — kareivji uzsauca.

— Rimstiet! Vai neredzat, ka nesu dāvanu augstcienīgajam karalim?