Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

— A-ā, būs man vakariņas!

Bet jaunais velns smejas:

— Tikai uz viena zoba ko uzlikt.

Vasilis nesaka ne vārda, ņem atkal vijoli un spēlē. Viens velns sāk lēkāt, tad otrs, trešais, un tad jau dej visi. Jau iiem līst sviedri, bet Vasilis tik spēlē, jau šie krīt vai gar zemi, turas cits citam pie astes, pie ragiem — Vasilis tik spēlē. Notrūkst velniem astes, aplūst ragi, šie virpuļo pa zemi, lūdzas Vasili:

— Atlaid mūs, dosim tev, ko gribi.

— Nekā negribu, tikai izlaidiet ārā vīru ar vēršiem.

— Rimsti spēlēt, izlaidīsim.

— Nekā, dodiet atslēgas, pats viņu izlaidīšu brīvība.

Velni vilcinās. Bet Vasilis spēlē tā, ka šie vairs galvu nejaudā uz augšu pacelt. Vecais velns atdeva Vasilim atslēgas, Vasilis atslēdza durvis, izlaida ārā viru, izveda vēršus, iecēla ratos miltu maisus un sacīja:

— Brauc mājās, vīrs, es vēl te ar šitiem norēķināšos.

Vīrs paklanījās glābējam jo zemu un brauca projām, bet izbijušais zaldāts uzsauc:

— Nuka, velni, kulē iekšā!

Viņš savāca visus velnus kulē, aizsēja galu un mežā pakāra kuli ozolā, lai karājas, bet pats ratiem pakaļ devās uz ciemu.

Tur izskrien no istabas sieva ar bērniem, teic viņam paldies, ka izglābis šās vīru, grasās viņu par to atalgot, taču Vasilis nekā neņem.

Bet kungs bija gribējis šo vīru izdeldēt no pasaules. Uzzinājis, ka vīrs sveiks un vesels ticis vaļā no velnu nagiem, kungs neganti apskaitās.

— Nositīšu tevi! Māju nodedzināšu! Tavu sievu un bērnus pēršu līdz nāvei!

To noklausījies, zaldāts Vasilis devās atpakaļ pēc kules. Nokabināja to no ozola zara, skatās — velni bez ūdens tikko vairs dzīvi. Vasilis aiznesa tos pie liela ezera un palaida brīvībā, pieteikdams, lai nabaga ļaudīm nedarot ļauna. Pats pasita kuli padusē, paņēma rokā vijoli un nu iet pie kunga. Bet nomana — vēders tāds kā tukšs vien. Viņš apsēdās klajā laukā zem papeles, izklāja galdautu — un tūdaļ uzradās ir ko ēst, ir ko dzert. Vasilis paēda, nodzērās un nosprieda: «Nu gan jāiet, kungs laikam jau vārdzina nabaga ļaudis.»

Vasilis noiet ciemā — tur haiduki, zirgos sasēduši, jau drūzmējas nabaga vīra sētā, ar pātagām dzīdami ārā no mājas viru, sievu, bērnus. Vasilis apstājās vārtos un uzsauca:

— Nuka, haiduki, kulē iekšā!

Tai pašā mirklī haiduki atradās kulē. Vasilis piekodināja vīram un sievai, lai sēd mājā, pats devās uz kunga namu, kuli vilkdams pa ceļu līdzi, lai haiduki dauzītos pret zemi. Atvilka šos līdz pašai kunga sētai. Kungs iznāk uz sliekšņa un pavēl kalpiem:

— Ņemiet ciet šo klaidoni un uzskaitiet viņam simt rīkšu, pēc tam aizvelciet un izmetiet aiz vārtiem. Bet, ja ne, tad norīdiet ar suņiem.

Bet Vasilis kā ņēma rokā vijoli, kā sāka spēlēt, tā kungs vairs ir neskatījās pēc savas kundzenes, bet saķēra virēju, kundzene satvēra kučieri, nenoturējās pat kulē iedzītie haiduki — visi griezās dancī kā negudri. Kungs jau aizkusis, sviedri tek acīs, viņš lūdzas:

— Došu tev, puis, ko vien gribi, tikai rimsties spēlēt.

— Sev negribu nekā. Gribu visam ciemam brīvību.

— Došu.

— Ja dosi, tad atlaidīšu tevi, bet, ja ne, tad beigsi dzīvi šai pašā kulē, kur tagad tup tavi haiduki.

Vasilis pārstāja spēlēt, kungs, redzēdams, ka nu vairs labi nav, sēdās pie galda un parakstīja brīvlaišanas papīru visam ciemam. Vasilis tad teica:

— Lai tam vīram, kas brauca uz dzirnavām, ne mats no galvas nenokristu, un neuzdrīksties laupīt viņam brīvību.

Kungs atbildēja:

— Es dāvinu visiem brīvību, tu dāvini man dzīvību.

Bet kundzene bija tā nomocījusies, ka nemaz nelika padot mīksto krēslu, atkrita uz cieta sola, atmeta rokas — teju, teju mirs nost. Kalpi visi gulēja krustu šķērsu, kur kurais novēlies.

Vasilis noskatījās un tad devās tālāk savu ceļu, bet kuli ar haidukiem vilka līdzi. Nonāca viņš galvaspilsētā un redz — ļaudis raudādami ved jaunu meiču, pops skaita lūgšanu kā pie kapa.

Vasilis taujā:

— Ļaudis, kas pie jums notiek?

— Bēdu dienas mums uzbrukušas. Pūķis nedod ūdeni, pirms nav aprijis cilvēku. Ik dienas kādu aizvedam, nu pienākusi kārta šai jaunajai meitenei.

Vasilis aptur gājienu un saka:

— Ejiet mierīgi — šī meitene nemirs.

Viņš izkrata no kules haidukus, kas tik tikko vairs elpu velk, pamet tos pilsētas vidū, bet pats ar kuli un vijoli dodas pie ūdens avota. Tur patiesi tup divpadsmitgalvu pūķis. Kolīdz Vasili ieraudzījis, tā izšauj ugunīgas meles.

— Ko tu te esi atnācis? Cīnīties vai mieru līgt?

— Cīnīties.

— Tad iesim uz dzelzu klonu.

Aizgāja abi uz dzelzu klonu. Vasilis ņem rokā vijoli un sāk spēlēt. Divpadsmitgalvu pūķis kā laidās dejā, tā dzelzu klons brīkšķēja un brākšķēja vien. Vasilis spēlē, pūķis jau izkāris mēles, galvas velkas pa klonu, pa nāsīm šaudās liesmas. Pūķis lūdzas, lai pārstāj, bet muzikants ir neklausās. Spēlēja vien, līdz pūķis pagalam gan.

Nu ļaudis saskrēja zaldātam apkārt, teic paldies, grib glābēju atalgot, bet Vasilis nekādu algu neņem. Pats valdnieks, padzirdējis, ka zaldāts nogalinājis pūķi, sūta pēc viņa vēstnesi.

Vasilis nogrieza pūķa mēles, ietina drāniņā un gāja pie valdnieka. Tas sagaida viņu un brīnās:

— Vai tu patiesi kalpoji manā karaspēkā?

— Kalpoju.

— Bet kur tu tādu spēku ņēmi?

— Mežā.

Un Vasilis izstāstīja par meža tētiņu un viņa dāvanām.

— Tad jau tu varētu ņemt virsroku ari pār mani? — valdnieks vaicā.

— Ja vēlaties, varu tūliņ to izdarīt. — Un Vasilis ķeras pie kules.

Valdnieks nobijies atteic:

— Nē, nē, tikai pierādi, ka tu no tiesas esi pūķi nogalējis.

Vasilis iztin mēles. Bet princese visu laiku stāvējusi un vērojusi, ka zaldāts ir varen glīts puisis. Nu viņa piesteidzas pie tēva un saka:

— Nebijis viņa, tad arī man pienāktu kārta mirt. Gribu iet pie viņa par sievu. Mēs dzīvosim laimīgi.

Valdnieks bija ar mieru. Nosvinēja kāzas. Un zaldāts tagad mājoja valdnieka pilī.

Kādreiz vecos laikos puiši kalpoja karaspēkā pa divdesmit gadu. Ja zaldāts nebija izpelnījies zirgu, tad mājup soļoja kājām.

Kāds zaldāts, ko sauca par Mikolu, pie zirga nebija ticis un kājām devās uz savu ciemu. Viņam bija laba sirds, tāpēc kabatā bija palikuši tikai trīs graši. Gāja zaldāts, gāja, līdz, sajuzdams izsalkumu, nosprieda: «Būtu laiks kaut ko iekost.» Bet te : gadās pretim kāds nabaga vīrs, kas lūdz:

— Zaldāt, palīdzi man ar kādu mazumiņu.

Zaldāts izvilka grasi un atdeva trūcīgajam. Pats domāja: «Tūliņ ieiešu krogā un par diviem grašiem kaut ko ieēdīšu.» Gabaliņu pagājis, viņš satika otru ubagu. Tas stiepj pretim roku:

— Ai, zaldāt, ieliec man saujā kādu mazumiņu.

Zaldāts ielika grasi. Bet pats domā: kaut nu drīzāk pagadītos kāds krogs, jo vairs nebija spēka tālāk iet. Nonāk viņš līdz krogam, bet pie durvīm stāv nabadziņš un lūdz:

— Labais cilvēk, iedod kapeiciņu!

Mikola nekad nevienam nespēja atteikt. Viņš atdeva trešo grasi un iegāja krogā. Tur krodziniece bija piecepusi un pievārījusi ēdienu ēdienus, viss krogs smaržoja tā, ka zaldātam:, galva apreiba.

Te ienāk kāds sirms vecītis un vaicā:

— Kā ir, zaldāt, — vai ēst gribas? Zinu, zinu, gribas tā, ka vai sirds pa muti kāpj laukā.

— Ek, vectētiņ, ir nevaicājiet!

— Kāpēc tad atdevi pēdējos grašus?