Dažādi autori - Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

— Bet kā tu, siev, domā?

— Es domāju tā, — sieva atbild, — ka pie jaunas mājas gan jau kaut kā tiksim, bet, ja šis labais cilvēks nomirs, tad otra mūža viņam vairs nebūs.

— Nu, ja jau tā, tad stiep bērnus no istabas laukā, — jaunākais brālis saka.

Par abiem ar sievu viņi iznesa bērnus, izgāja paši pagalmā. Vīrs palūkojās uz māju, un žēl viņam sametās savas mantas.

Tomēr cilvēka bija vēl vairāk žēl. Viņš ņēma un pielaida mājai uguni. Viens redzējiens — un māja nozuda liesmās kā nebijusi. Tās vietā bija uzradusies jauna — liela un skaista.

Bet vecītis stāv un smaida vien.

— Redzu, dēls, ka no jums trim tu vienīgais dzīvo taisnu dzīvi. Esi laimīgs!

Nu tikai jaunākais brālis pazina savu audžutēvu. Steidzās tam klāt, bet tas jau bija nozudis.

Dzīvoja reiz kāds nabaga vīrs. Ik nakti viņš sapnī redzēja, ka viņam ir dēls — stalts, skaists jauneklis. Bet tas bija tikai sapnis. Mūžs gāja uz otru pusi, bet vīram nebija ne dēla, ne mantas — mājā tikai posts un trūkums.

Kalna pakājē vīram piederēja mazs zemes gabaliņš, kur pat nejauši iesējusies nezāle lāgā negribēja augt. Bet tad kādā gadā uznāca tāds sausums, ka pat zeme izdega. Nabaga vīrs aizgāja meklēt darbu pie grāfa, ko Bukovinas ļaudis mīlēja kā akmeni kaklā, kā rūgtu nāvi.

— Iesi labību kult, — grāfs sacīja, — un par algu ņemsi to, kas būs pastalās sabiris.

Vīrs bija ar mieru, jo ko tad citu varēja iesākt. Visu mēnesi viņš cilāja spriguli un algu pārnesa mājā pastalās. Beidzot viņš pārvētīja nopelnītos graudus un izbēra uz seģenes, lai pažāvējas. Bet badā bija arī zvirbuļi, un tie uzknābāja visu labību līdz pēdējam graudiņam. To ieraudzījis, vīrs dusmās trieca cepuri pret zemi.

— Kaut jūs egle nosistu!

— Nedusmojies, labais cilvēk, — viņam aiz muguras kāds nopīkstēja.

— Kas mani tur māca nedusmoties?

— Tas esmu es, graudiņš, ko zvirbuļi neapēda.

— Kur tad tu esi?

— Nu, šite — zem dadža lapas noslēpos.

Vīrs noliecās, pacēla dadža lapu un ieraudzīja zeltainu grau­diņu.

— Kāds man no tevis labums? — vīrs teica. — Tu esi tik sīks, ka ne saredzēt nevar.

Bet graudiņš atbild:

— Tu mani neēd, iesēj zemē un trīsreiz dienā aplaisti ar Ceremošas ūdeni.

Vīrs iesēja zeltaino graudiņu pie istabas loga. Trīsreiz dienā nesa no upes ūdeni, laistīja, laistīja, taču nekas nedīga. Vecais vīrs noskuma, sadrūma. Tad viņš visu pastāstīja sievai, bet tā bārās:

— Tev jau, vīrs, uz vecumu zvirbuli galvā čivina! Kur tas redzēts, kur tas dzirdēts, ka grauds prastu runāt!

Bet tad kādu rītu vīrs aiz loga padzirda tik jauku spēlēšanu, ka vai sirds kusa. Viņš palūkojās laukā — tur neviena nebija, tikai tajā vietā, kur viņš bija iesējis graudiņu, izaugusi dīvaina ābele. Tai zaros karājās nevis āboli, bet gan zaļi un dzelteni svītrotas vijoles. Vīrs nobrīnījās un gāja ārā. Nebija vēl paguvis aiziet līdz brīnumainajam kokam, kad izdzirdēja:

— Labdien, tēt!

Vīrs brīnījās vēl vairāk.

— Labdien, — viņš atņēma. — Kas mani sauc par tēti?

— Es — jūsu dēls Petriks. — Un no ābeles nolēca skaists puisēns.

— Ja jau esi mans dēls, tad iesim tupeņus apkaplēt. — Vīrs vēl aizvien nespēja noticēt, ka neredz to visu sapnī.

Petriks paņēma līdzi vijoli un uzrāva tik jautru melodiju, ka tupenīši sāka augt griezdamies un saplauka ziedos.

— Kas tā tev par vijoli? — tēvs vaicāja.

— Tā ir tāda vijole, ka labais pieņemas spēkā, kad paskatos uz zaļo svītru, bet ļaunums nīkst, kad pieskaros dzeltenajai.

Nabaga vīrs un viņa sieva nevarēja vien nopriecāties par brīnumaino dēlu. Viņi trīcēja un drebēja par puisēnu, lai tikai tam ne matiņš no galvas nenokristu. Bet Petriks nevarēja uz vietas nosēdēt, vienmēr grozījās ļaužu vidū.

Kādu svētdienu viņš paņēma savu vijoli un aizgāja uz ciemu. Tur viņš ieraudzīja ļaudis dejojam, kaut gan neskanēja nedz vijole, nedz cimbala. Tikai dejotāji paši sita plaukstas. Visi viņi bija tik novārguši, ka krita vai no kājām.

— Ko tie cilvēki dara? — Petriks jautāja cieminiekiem.

— Kāzas svin, — kāds vecītis pastāstīja. — Bet grāfs viņus savos darbos pagalam nodzinis. Kad šitie apmiršot, tad atvedīšot cilvēkus no aizjūras zemēm — tā viņš saka.

Zēns paglaudīja savas vijoles zaļās svītras un uzrāva tik jautru deju, ka pat koku lapas sāka līgoties līdzi. Ļaudis tapa mundri un priecīgi. Līgava un līgavainis bija kā rīta zvaigzne un mēness. Un visi kāzinieki griezās līksmā dejā.

Augu dienu Petrika vijole priecēja ļaužu prātus. Bet grāfs iznāca pils balkonā, paraudzījās uz klajuma pusi un aiz brīnumiem vai muti iepleta. Viņš pavēlēja saviem rokaspuišiem visus ciema jaudis sadzīt pie vārtiem. Sanāca grūtdieņi noņēma cepures.

— Redzu, ka no mūzikas esat kļuvuši varen stipri. Rīt jums caur kalnu jāizrok liela eja, lai pa to varētu tecēt visa Ceremoša!

Otrā rītā ļaudis ņēma laužņus un lāpstas un devās pie kalna. Viņi aplipa ap to kā skudras, sita un kala, ka dzirksteles vien šķīda. Gāja dienas, nedējas, mēneši, un beidzot kalnam cauri bija izkalta eja.

Grāfs paskatījās un sacīja:

— Tagad kalna vidū uzceliet staltu pili — ar plašām zālēm, gariem gaiteņiem, košām istabām. Pils vārtiem jābūt tādiem, ka tos varētu aizvērt ir mazs bērns, bet atvērt tikai es vien.

Bet grūtdieņi vairs nejuta agrākā spēka. Un grāfs viņiem bija tagad uzdevis tādu smagu darbu! Viņi devās uz mājiņu, kur dzīvoja Petriks ar tēvu un māti, pasauca zēnu ārā un pārmeta:

— Tu devi mums spēku izkalt upei ceļu, vai tagad pamet mūs nelaimē?

Petriks atbildēja:

— Rīt visi ņemiet laužņus, āmurus un lāpstas un ejiet uz kalnu. Es iešu palīgā.

Otrā dienā ļaudis sapulcējās pie kalna, taču neviens nejaudāja pacelt ne lauzni, ne āmuru. Tad Petriks noglaudīja vijoles zaļās svītras, pielika lociņu pie stīgām un rāva vaļā jautru dziesmu. Ļaudis atguva jaunību un spēku, un nu klints šķembas šķīda uz visām pusēm. Kalna iekšienē tika ierīkoti gari gaiteņi, augstas jo augstas zāles, plašas istabas.

Kad viss bija gatavs, grāfs aizsūtīja savus rokaspuišus saaicināt viesus, jo viņa meitu bija bildinājis kāds aizjūras princis.

Viesi sapulcējās pilī, kas bija uzcelta kalna iekšienē. Ieradās arī Petriks. Viņu ieraudzījis, grāfs uzkliedza:

— Kā tu uzdrīkstējies te rādīties?

— Zemnieku kāzas jau esmu redzējis, kungs, bet grāfu kāzas vēl ne, — Petriks atbildēja grāfam.

Grāfs lika sulaiņiem izsviest nekaunīgo puiku laukā. Bet petriks paglaudīja vijoles dzeltenās svītras, pielika lociņu pie stīgām un sāka spēlēt. Pilī tūdaļ iestājās klusums. Grāfs sakumpa, salīka, viņa rokas sāka trīcēt.

Petriks izgāja pa vārtiem un aizvēra tos uz laiku laikiem. Gāja gadi, vārti pamazām aizauga ar zaļu zāli. Grāfu neviens vairs pat nepieminēja. Bet par Petriku un viņa burvju vijoli stāsta vēl šobaltdien.

Dzīvoja reiz mūsu ciemā kāds bagāts kungs. Viņam piederēja skaistas muižas, klētis pilnum pilnas visādas mantas. Bet līdzās kunga druvām mazu zemes stūrīti apstrādāja nabaga vīrs, kam bija Stefans vārdā.

Kādudien Stefans aizgāja uz savu zemes gabaliņu pļaut rudzus. Saslējis pusstatiņa, viņš apsēdās atpūsties. Te uzreiz ieraudzīja putneli, kas — caps! — paķēra no viņa rudziem vārpu un — švirks! — aiznesa uz kunga labības stirpu, atkal paķēra un atkal aiznesa.