Antuāns de Sent-Ekziperī - Mazais Princis

- Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? - vaicāja mazais princis.

- Viņi nedzenas pakaļ nekam, - atteica pārmijnieks.

- Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.

-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. - Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud…

- Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.

- Labdien, - sacīja mazais princis.

- Labdien, - atbildēja tirgotājs.

Viņš tirgojās ar uzlabotām tabletēm, kas remdē slāpes. Ja norij vienu šādu tableti, tad veselu nedēļu nav jādzer.

- Kādēļ tu tās pārdod? -jautāja mazais princis.

- Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, - teica tirgotājs.

- Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes nedēļā.

- Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?

-Ko katrs vēlas …

"Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes," mazais princis nodomāja, "es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai…"

Tā bija astotā diena, kopš katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.

- Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, - teicu mazajam princim, - bet es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai akai!

- Mana draudzene lapsa … - viņš iesāka.

- Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!

-Kādēļ?

- Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm …

Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:

- Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst… Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa…

"Viņš neapjauš briesmas," es nodomāju. "Viņš nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu saules …"

Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:

- Arī man slāpst… meklēsim aku …

Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.

Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa atmiņā.

- Tev taču arī slāpst? - es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:

- Ūdens var būt labs arī sirdij…

Es nesapratu viņa atbildi un klusēju… Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.

Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:

- Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt…

Es atbildēju: "Protams," - un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.

- Tuksnesis ir skaists, - mazais princis ierunājās.

Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.

-Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, - teica mazais princis.

Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu. Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams, neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu noslēpumu …

- Jā, - es teicu mazajam princim, - vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam!

- Es esmu ļoti apmierināts, - viņš sacīja, - ka tu esi vienis prātis ar manu lapsu.

Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt trauslāks. Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu sev: "Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav saredzams …"

Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju sev: "Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis…" Un man viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst …

Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.

- Cilvēki, - sacīja mazais princis, - sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī…

Un vēl viņš piebilda:

-Nav taču vērts …

Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām. Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.

- Cik dīvaini, - teicu mazajam princim, - viss ir kārtībā: grieztuve, virve un spainis…

Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk pūst vējš.

- Vai dzirdi, - teica mazais princis, - mēs atmodinājām šo aku, un tā dzied …

Es negribēju, ka viņš piepūlas.

- Ļauj man, - es sacīju, - tas tev par smagu.

Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien virmoja, es redzēju mirgojam sauli.

- Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, - teica mazais princis, - dod man dzert…

Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!

Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana. Kad biju mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai, ko es saņēmu.

- Uz tavas planētas, - teica mazais princis, - cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē.

- Viņi neatrod, - es piekritu.

- Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …

- Protams, - es atbildēju. -

Un mazais princis piebilda:

- Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.

Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst…

- Tev ir jātur dotais solījums, - klusu teica mazais princis, kas atkal bija apsēdies man blakus.

- Kāds solījums?

- Atceries … par uzpurnīti manam jēriņam … man taču jāatbild par šo puķi!

Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja un teica smiedamies:

- Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem…

- O!

Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!

- Tava lapsa … viņas ausis … tās mazliet atgādina ragus … un tās ir pārāk garas! Un viņš atkal smējās.

- Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa čūskas no iekšpuses un ārpuses.

- Tas nekas, - viņš mierināja, - bērni sapratīs. Tad es uzzīmēju uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.

- Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu … Bet viņš neatbildēja. Viņš teica:

- Zini… rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes… Brīdi klusējis, mazais princis piemetināja:

- Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas … Un viņš nosarka.