Antuāns de Sent-Ekziperī - Mazais Princis

- Un ko tu dari ar šīm zvaigznēm?

- Ko es daru?

-Jā.

- Neko. Tās man pieder.

- Tev pieder zvaigznes?

-Jā.

- Bet es nupat redzēju kādu karali, kam …

- Karaļiem nekas nepieder. Viņi valda pār kaut ko. Tas ir pavisam kas cits.

- Bet kāds tev labums no tā, ka tev pieder zvaigznes?

- Tās padara mani bagātu.

- Un kāds tev labums no tā, ka esi bagāts?

- Es varu nopirkt citas zvaigznes, ja kāds tās atklāj. "Šis cilvēks," nodomāja mazais princis," spriež apmēram tāpat kā mans dzērājs." Tomēr viņš vēl šo to pajautāja.

- Kā var piederēt zvaigznes?

- Bet kas ir to īpašnieks? - biznesmenis ērcīgi noprasīja.

- Es nezinu. Neviens.

- Nu tad zvaigznes pieder man, jo es pirmais par tām iedomājos.

- Vai ar to pieliek?

- Protams. Ja tu atrodi dimantu, kam nav īpašnieka, tas ir tavs. Ja tu atklāj kādu salu, kurai nav īpašnieka, tā ir tava. Ja tev pirmajam rodas kāda doma, tu liec to patentēt - tā ir tava.

Bet man pieder zvaigznes, jo līdz šim neviens nav iedomājies, ka arī tās var piederēt.

- Tas tiesa, - sacīja mazais princis. - Un ko tu dari ar tām?

- Es tās pārvaldu. Es tās saskaitu un atkal pārskaitu, - atteica biznesmenis. - Tas ir grūti. Bet es esmu nopietns cilvēks!

Mazais princis vēl nebija apmierināts.

- Ja man pieder, piemēram, kāds kaklauts, es varu to aplikt ap kaklu un aiznest projām. Ja man pieder kāda puķe, es varu to noplūkt un paņemt līdz. Bet tu taču nevari noplūkt savas zvaigznes.

- Nē, bet es varu tās ielikt bankā.

- Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka es uzrakstu uz maza papīrīša zvaigžņu skaitu. Un pēc tam šo papīru ieslēdzu atvilktnē.

-Un tas ir viss?

-Ar to pietiek!

"Tas ir jocīgi," mazais princis nodomāja. "Tas ir pat dzejiski. Tomēr nav sevišķi nopietni."

Mazajam princim par to, kas ir nopietns, bija savas domas, kuras ļoti atšķīrās no pieaugušo cilvēku domām.

- Man, - viņš piebilda, - pieder kāda puķe, ko es katru dienu aplaistu. Man ir trīs vulkāni, kurus es tīru katru nedēļu. Jo es tīru arī izdzisušo. Nekad nevar būt drošs. Tas, ka viņi man pieder, ir derīgi kā maniem vulkāniem, tā manai puķei. Bet tu neesi derīgs zvaigznēm…

Biznesmenis atvēra muti, bet neatrada nekā , ko atbildēt, un mazais princis devās projām.

"Pieaugušie nudien ir ārkārtīgi dīvaini," viņš teica sev, ceļodams tālāk.

Piektā planēta bija pavisam savāda. Tā bija pati mazākā no visām. Tur bija tieši tik daudz vietas, lai novietotu vienu laternu un vienu laternu iededzinātāju. Mazais princis nekādi nevarēja saprast, kam varētu noderēt kaut kur debesīs, uz planētas, kur nav ne māju, ne iedzīvotāju, tāda laterna un tāds laternu iededzinātājs. Taču viņš nodomāja:

"Var jau būt, ka šis cilvēks ir absurds. Tomēr viņš nav tik bezjēdzīgs kā karalis, kā godkārīgais, kā biznesmenis un kā dzērājs. Viņa darbam vismaz ir kāda jēga. Kad viņš aizdedzina savu laternu, tad šķiet, it kā viņš liktu rasties vēl vienai zvaigznei vai puķei. Kad viņš izdzēš savu laternu, viņš iemidzina savu puķi vai zvaigzni. Tā ir ļoti skaista nodarbošanās. Tā patiešām ir derīga, jo tā ir skaista."

Sasniedzis planētu, mazais princis goddevīgi sveicināja laternu iededzinātāju:

- Labdien. Kādēļ tu nupat izdzēsi savu laternu?

- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs. - Labdien.

- Kāda tad ir pavēle?

- Izdzēst laternu. Labvakar. Un viņš to izdzēsa.

- Bet kālab tu to atkal aizdedzini?

- Tāda ir pavēle, - atbildēja laternu iededzinātājs.

- Es nesaprotu, - teica mazais princis.

- Tur nav nekā ko nesaprast, - sacīja laternu iededzinātājs. - Pavēle paliek pavēle. Labdien.

Un viņš izdzēsa savu laternu.

Pēc tam viņš noslaucīja no pieres sviedrus ar sārti rūtotu kabatas lakatiņu.

- Man ir briesmīgs amats. Senāk tas bija jēdzīgāks. No rīta izdzēsu laternu un vakarā to aizdedzināju. Man bija laiks dienu atpūsties un nakti gulēt…

- Vai tad pavēle kopš tā laika mainīta?

- Pavēle nav mainīta, - paskaidroja laternu iededzinātājs. Tā jau ir mana nelaime! Gadu no gada planēta griežas aizvien ātrāk, bet pavēle palikusi tā pati.

- Un kā ir tagad? - vaicāja mazais princis.

-Tagad, kad planēta apgriežas reizi minūtē, man vairs nav ne mirkļa atpūtas. Es aizdedzinu un izdzēšu laternu reizi minūtē!

-Tas nu gan ir jocīgi! Dienas pie tevis ilgst vienu minūti!

- Tas nemaz nav jocīgi, - atteica laternu iededzinātājs.

- Pagājis jau vesels mēnesis, kopš mēs sarunājamies.

-Vesels mēnesis?

- Jā. Trīsdesmit minūtes. Trīsdesmit dienu! Labvakar.

Un viņš atkal aizdedzināja savu laternu. Mazajam princim aizvien vairāk iepatikās šis laternu iededzinātājs, kas bija tik uzticīgs pavēlei. Viņš atcerējās, kā pats kādreiz bija meklējis saulrietus, pārbīdīdams krēslu. Viņš gribēja palīdzēt savam draugam.

- Paklau … es zinu kādu līdzekli, kā tu varētu atpūsties, kad vien gribētu…

-Es jau sen to gribu, - sacīja laternu iededzinātājs. Jo var taču turēt doto vārdu un tai pašā laikā slinkot. Mazais princis turpināja:

- Tava planēta ir tik maziņa, ka tu vari to apstaigāt

trīs soļos. Tev tikai jāiet pavisam lēnam, lai tu arvien atrastos saulē. Kad tu gribēsi atpūsties, tu soļosi … un diena būs tik gara, cik tu to vēlēsies…

- Nekāda labuma no tā nav, - noteica laternu iededzinātājs. Par visu vairāk dzīvē man tīk gulēt.

- Tad ir slikti, - sacīja mazais princis.

- Tad ir slikti, - apliecināja laternu iededzinātājs. - Labdien. - Un viņš izdzēsa savu laternu.

"Šo cilvēku," mazais princis nodomāja, turpinot ceļojumu, "šo cilvēku visi pārējie nicinās, ir karalis, ir godkārīgais, ir dzērājs, ir biznesmenis. Tomēr vienīgi viņš man neliekas smieklīgs. Varbūt tādēļ, ka viņš nodarbojas ar kaut ko citu, nevis pats ar sevi."

Tad mazais princis smagi nopūtās:

"Vienīgi viņš varētu būt mans draugs. Bet viņa planēta patiesi ir pārāk maza. Tur nav vietas diviem …"

Mazais princis neuzdrošinājās atzīties, ka viņš skumst pēc šīs brīnumainās planētas, it īpaši tādēļ, ka tur divdesmit četrās stundās var redzēt tūkstoš četri simti četrdesmit saulrietu.

Sestā planēta bija desmitreiz lielāka. Tur dzīvoja kāds vecs kungs, kas rakstīja milzīgas grāmatas.

- Skat! Pētnieks! - viņš iesaucās, kad ieraudzīja mazo princi.

Mazais princis apsēdās uz galda un mazliet atvilka elpu. Viņš jau bija tik ilgi ceļojis!

- No kurienes tu nāc? - vaicāja vecais kungs.

- Kas ir šī lielā grāmata? - jautāja mazais princis. -Ko jūs še darāt?

- Es esmu ģeogrāfs, - atbildēja vecais kungs.

- Kas tas ir - ģeogrāfs?

- Tas ir zinātnieks, kas zina, kur atrodas jūras, upes, pilsētas, kalni un tuksneši.

- Tas ir ļoti interesanti, - sacīja mazais princis. -Tā beidzot patiesi ir īsta profesija! - Un viņš pārlaida skatienu ģeogrāfa planētai. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik diženu planētu.

- Jūsu planēta ir ļoti skaista. Vai še ir okeāni?

- To es nevaru zināt, - sacīja ģeogrāfs.

- Ā! - Mazais princis bija vīlies. - Un kalni?

- To es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.

- Un pilsētas un upes, un tuksneši?

-Arī to es nevaru zināt, - atteica ģeogrāfs.

- Bet jūs taču esat ģeogrāfs!

- Tas tiesa, - sacīja ģeogrāfs, - bet es neesmu pētnieks. Man ļoti vajadzīgi pētnieki. Ģeogrāfs pats neuzskaita pilsētas, upes, kalnus, jūras, okeānus un tuksnešus. Ģeogrāfs ir pārāk svarīga persona, lai klaiņotu apkārt. Viņš neatstāj savu biroju. Toties viņš pieņem pētniekus. Viņš tos izjautā un pieraksta viņu atmiņas. Ja kāda pētnieka atmiņas viņam šķiet interesantas, ģeogrāfs liek aizpildīt anketu par pētnieka tikumību.