Antuāns de Sent-Ekziperī - Mazais Princis

- Es gribētu redzēt saulrietu … Dariet man šo prieku … Pavēliet saulei, lai tā noriet…

- Ja es pavēlētu kādam ģenerālim lidot no zieda uz ziedu kā tauriņam vai uzrakstīt traģēdiju, vai pārvērsties par kaiju un, ja ģenerālis neizpildītu doto pavēli, kā vaina tā būtu: viņa vai manējā?

- Tā būtu jūsu vaina, - mazais princis apņēmīgi noteica.

- Tieši tā. No katra jāprasa tas, ko katrs spēj izpildīt, -karalis atsāka. - Autoritāte vispirms balstās uz saprātu. Ja pavēlēsi savai tautai mesties jūrā, tā sacelsies. Man ir tiesības prasīt paklausību, tādēļ, ka mani rīkojumi ir saprātīgi.

- Bet mans saulriets? - atgādināja mazais princis, kas nekad neaizmirsa reiz izteiktu jautājumu.

- Tu redzēsi savu saulrietu. Es to pieprasīšu. Taču vispirms sagaidīšu labvēlīgus apstākļus, jo tā ir augstākā valdīšanas gudrība.- Kad tas būs? - apvaicājās mazais princis.

-Hm! Hm! -albildēja karalis, vispirms paraudzījies lielā kalendārā. - Hm! Hm! Tas būs ap … ap… tas būs šovakar ap pulksten septiņiem četrdesmit! Tu redzēsi, cik labprāt izpildu tavu vēlēšanos.

Mazais princis nožāvājās. Viņam bija žēl neredzētā saulrieta. Turklāt viņš jau sāka garlaikoties.

- Man še vairs nav ko darīt, - viņš sacīja karalim. - Es došos projām.

- Neej projām, - atbildēja karalis, kas jutās tik lepns, ka viņam ir viens pavalstnieks. - Neej projām, es iecelšu tevi par ministru!

- Par kādu ministru!

-Par… tieslietu!

- Bet nav jau neviena , ko tiesāt!

- Nevar zināt, - karalis atteica. - Es vēl neesmu apskatījis savu karaļvalsti. Esmu ļoti vecs, bet še nav vietas karietei, un staigāšana mani nogurdina.

- O! Es jau apskatīju, - sacīja princis un noliecās, lai pamestu skatienu planētas otrā pusē. - Tur arī nav neviena…

- Tad tu tiesāsi pats sevi, - karalis atbildēja. - Tas ir pats grūtākais. Sevi tiesāt ir daudz grūtāk nekā citus. Ja tev izdosies sevi novērtēt, tad tu patiesi būsi īsts gudrais.

- Es varu tiesāt sevi, vienalga, kur, - mazais princis sacīja. Tāpēc man nav jādzīvo šeit.

- Hm! Hm! - karalis teica. - Man šķiet, ka kaut kur uz manas planētas dzīvo veca žurka. Naktīs es viņu dzirdu. Laiku pa laikam tu viņai piespriedīsi nāves sodu. Tādējādi viņas dzīve būs atkarīga no lavas tiesas. Bet tu viņu ikreiz apžēlosi, lai pataupītu vēlākam laikam. Mums ir tikai viena žurka.

- Man nepatīk sodīt ar nāvi, - atteica mazais princis. - Turklāt laiks doties ceļā.

- Nē, - karalis iebilda. Mazais princis jau bija saposies, taču viņš negribēja sāpināt veco monarhu.

-Ja jūsu majestāte vēlētos, lai jūs paklausa bez ierunām, jūs varētu dot man kādu jēdzīgāku pavēli. Jūs, piemēram, varētu pavēlēt man doties ceļā šai pašā mirklī. Manuprāt, visi apstākļi ir labvēlīgi …

Tā kā karalis neko neatbildēja, mazais princis brīdi vilcinājās, tad nopūtās un devās ceļā.

- Es tevi ieceļu par savu sūtni, - karalis pasteidzās iesaukties.

Viņš izskatījās ļoti valdonīgs.

"Ir gan dīvaini ļaudis tie pieaugušie," mazais princis nodomāja un turpināja savu ceļojumu.

Uz otras planētas dzīvoja kāds godkārīgais:

- Ā, ieradies apbrīnotājs! - viņš sauca jau no tālienes, tiklīdz bija ieraudzījis mazo princi.

Godkārīgajiem taču visi pārējie cilvēki šķiet apbrīnotāji.

- Labdien, - teica mazais princis. - Kāda jums jocīga cepure.

- Lai varētu sveicināt, - atbildēja godkārīgais. - Lai sveicinātu, kad mani sumina. Diemžēl še neviens neiet garām.

- Ak tā?- sacīja mazais princis, kas neko nebija sapratis.

- Sasit plaukstas, - godkārīgais viņu pamācīja.

Mazais princis sasita plaukstas. Godkārīgais sveicināja, paceldams cepuri.

"Tas ir daudz jautrāk nekā vizīte pie karaļa," nodomāja mazais princis. Un atkal sāka sist plaukstas. Godkārīgais atkal sveicināja, paceldams cepuri.

Pēc šādas piecu minušu ilgas vingrināšanās mazo princi nogurdināja rotaļas vienmuļība:

- Un kas jādara, - viņš jautāja, lai cepure nokristu? Bet godkārīgais nedzirdēja. Godkārīgie dzird vienīgi uzslavas.

- Vai tu tiešām mani ļoti apbrīno? - viņš jautāja mazajam princim.

- Ko nozīmē apbrīnot?

- Apbrīnot nozīmē atzīt, ka es esmu visskaistākais, vislabāk apģērbtais, visbagātākais un visgudrākais cilvēks uz planētas.

- Bet tu taču esi viens pats uz savas planētas. >

- Nu iepriecini mani. Apbrīno taču mani!

- Es tevi apbrīnoju, - mazliet paraustīdams plecus, teica mazais princis, - bet kādēļ tas tev tik svarīgi?

Un mazais princis devās projām.

"Pieaugušie patiešām ir ļoti dīvaini," viņš noteica un turpināja savu ceļojumu.

Uz nākamās planētas dzīvoja kāds dzērājs. Lai gan šis apciemojums bija ļoti īss, tas modināja mazajā princī dziļas skumjas.

- Ko tu tur dari? - viņš vaicāja dzērājam, kas klusēdams sēdēja pie veselas kolekcijas tukšu un tādas pašas kolekcijas pilnu pudeļu.

- Es dzeru, - drūmi atbildēja dzērājs.

- Kādēļ tu dzer? -jautāja mazais princis.

- Lai aizmirstu, - atbildēja dzērājs.

- Ko aizmirstu? - apvaicājās mazais princis, kuram jau bija sameties dzērāja žēl.

- Lai aizmirstu, ka man ir kauns, - atzinās dzērājs, galvu nodūris.

- Kauns? Par ko? - apjautājās mazais princis, kas vēlējās viņu glābt.

- Kauns par to, ka dzeru! - atzinās dzērājs un pilnīgi apklusa.

Un mazais princis apmulsis devās projām.

"Pieaugušie patiesi ir ārkārtīgi dīvaini," viņš sacīja pats sev, turpinādams ceļojumu.

Ceturtā planēta bija biznesmeņa planēta. Šis cilvēks bija tik aizņemts, ka, mazajam princim ierodoties, pat nepacēla galvu.

- Labdien, - sacīja princis. - Jūsu cigarete ir apdzisuši.

- Trīs un divi ir pieci. Pieci un septiņi - divpadsmit. Divpadsmit un trīs - piecpadsmit. Sveiki! Piecpadsmit un septiņi - divdesmit divi. Divdesmit divi un seši - divdesmit astoņi. Nav laika to atkal aizdedzināt. Divdesmit seši un pieci - trīsdesmit viens. Uf! Tātad kopā pieci simti viens miljons seši simti divdesmit divi tūkstoši septiņi simti trīsdesmit viens.

- Pieci simti miljonu? Kā tad?

- Tu vēl arvien esi šeit? Pieci simti viens miljons… es vairs nezinu, kā … Man ir tik daudz darba! Esmu nopietns cilvēks, un blēņas man nesagādā nekādu prieku! Divi un pieci - septiņi…

- Pieci simti viens miljons? Kā tad? - atkārtoja mazais princis, kas vēl nekad savā mūžā nebija atteicies no reiz uzdotā jautājuma.

Biznesmenis pacēla galvu:

- Piecdesmit četros gados, kopš dzīvoju uz šīs planētas, mani ir traucējuši tikai trīs reizes. Pirmoreiz! pirms divdesmit diviem gadiem, tā bija kāda maijvabole, kas uzradās dievs zin no kurienes. Tā sacēla šausmīgu troksni, un es ielaidu aplēsē četras kļūdas. Otrreiz, pirms vienpadsmit gadiem, man uzbruka reimatisma lēkme. Es pārāk maz kustos. Man nav laika klaiņot apkārt. Es taču esmu nopietns cilvēks. Trešā reize … lūk, šī! Tātad teicu pieci simti viens miljons…

- Miljons? Kā tad?

Biznesmenis saprata, - viņam nav ko cerēt, ka viņu liks mierā.

-Miljons mazo nieciņu, kas dažreiz redzami pie debesīm.

- Mušu? .

- Nē taču, mazo nieciņu, kas mirdz.

-Bišu?

- Nu nē. Mazo, zeltaino nieciņu, kas dīkdieņus padara sapņainus. Bet es esmu nopietns. Man nav laika sapņot.

-Ā, zvaigžņu?

- Tieši tā. Zvaigžņu.

- Un ko tu dari ar pieci simti miljoniem zvaigžņu?

- Pieci simti vienu miljonu seši simti divdesmit diviem tūkstošiem septiņi simti trīsdesmit vienu. Esmu nopietns cilvēks un cienu precizitāti.