Antuāns de Sent-Ekziperī: Mazais Princis

- Kādēļ tā? - vaicāja mazais princis.

- Tādēļ, ka dzērājiem viss rādās dubulti. Un tad ģeogrāfs atzīmētu divus kalnus tur, kur ir tikai viens.

- Es pazīstu kādu, kas būtu slikts pētnieks, - teica mazais princis.

- Tas ir iespējams. Tātad, ja pētnieka tikumība izrādās nevainojama, mēs uzrakstām anketu par viņa atklājumu.

- Vai atklājumu dodas apskatīt?

- Nē. Tas būtu pārāk sarežģīti. Mēs pieprasām, lai pētnieks sagādā pierādījumus. Ja ir runa, piemēram, par kāda liela kalna atklāšanu, mēs pieprasām, lai viņš atnes no tā lielus akmeņus.

Ģeogrāfs pēkšņi kļuva nemierīgs.

- Bet tu taču nāc no tālienes! Tu esi pētnieks! Tu man aprakstīsi savu planētu!

Un ģeogrāfs, atvēris savu grāmatu, noasināja zīmuli.

Pētnieku stāstus vispirms pieraksta ar zīmuli. Tikai pēc tam, kad pētnieks sagādājis pierādījumus, atklājums tiek ierakstīts ar tinti.

- Es klausos, - ģeogrāfs teica.

- Manās mājās nav sevišķi interesanti, - mazais princis iesāka. - Tur viss ir tik mazs! Man ir trīs vulkāni. Divi degoši un viens apdzisis. Bet nekad jau nevar būt drošs.

- Nekad jau nevar būt drošs, - ģeogrāfs atkārtoja.

- Man ir arī puķe.

- Puķes mēs neatzīmējam, - teica ģeogrāfs.

- Kādēļ gan ne? Tās ir visskaistākās!

- Tādēļ, ka puķes ir īslaicīgas.

- Ko nozīmē "īslaicīgas"?

- Ģeogrāfijas grāmatas, - sacīja ģeogrāfs, - ir pašas vērtīgākās no visām grāmatām. Tās nekad nenoveco. Ļoti reti atgadās, ka kalns mainītu savu vietu. Ārkārtīgi reti kāds okeāns izsīkst. Mēs aprakstām mūžīgas lietas.

- Bet izdzisuši vulkāni var sākt darboties,- viņu pārtrauca mazais princis. - Ko nozīmē "īslaicīgs"?

- Vai vulkāni ir izdzisuši vai atmodušies, tas mums ir viens un tas pats. Mums ir svarīgs tikai pats kalns. Tas nepārvēršas.

- Bet ko nozīmē "īslaicīgs",- atkārtoja mazais princis, kas nekad nebija atkāpies no reiz uzdotā jautājuma.

- Tas nozīmē - "pakļauts drīzai iznīcībai".

- Mana puķe ir pakļauta drīzai iznīcībai?

- Protams.

"Mana puķe ir īslaicīga", mazais princis domāja, "un viņai ir tikai četri ērkšķi, ar ko aizstāvēties pret pasauli! Un es atstāju viņu vienu pašu mājās!"

Tā bija mazā prinča pirmā nožēla. Taču viņš ātri atguva drosmi.

- Ko jūs man ieteiktu apskatīt? - viņš jautāja.

- Planētu Zemi, - atbildēja ģeogrāfs. - Tai ir laba slava …

Un mazais princis devās projām, domādams par savu puķi.

Septītā planēta tātad bija Zeme.

Zeme nav vis kaut kāda parasta planēta! To apdzīvo simt vienpadsmit karaļu (ieskaitot, protams, arī nēģeru karaļus), septiņi tūkstoši ģeogrāfu, deviņi simti tūkstoši biznesmeņu, septiņi ar pusi miljonu dzērāju, trīs simti vienpadsmit miljoni godkārīgo, vārdu sakot, apmēram divi miljardi pieaugušo.

Lai jums rastos priekšstats par Zemes izmēriem, minēšu tikai to, ka pirms elektrības izgudrošanas uz visiem sešiem kontinentiem kopā vajadzēja uzturēt veselu armiju laternu iededzinātāju - četri simti sešdesmit divus tūkstošus pieci simti vienpadsmit cilvēkus.

Raugoties no tālienes, tas atstāja lielisku iespaidu. Šīs armijas kustības bija saskaņotas kā baletā. Vispirms nāca Jaunzēlandes un Austrālijas laternu iededzinātāju kārta. Iededzinājuši savas laternas, viņi aizgāja gulēt. Tad uznāca Ķīnas un Sibīrijas laternu iededzinātāji. Pēc tam arī viņi nozuda aiz kulisēm. Tad bija kārta Krievijas un Indijas laternu iededzinātājiem. Pēc tam - Āfrikas un Eiropas. Pēc tam - Dienvidamerikas. Un viņi nekad nesajauca kārtību, uzejot uz skatuves. Tas bija grandiozi.

Tikai vienīgās ziemeļpola laternas iededzinātājs un viņa kolēģis - vienīgās dienvidpola laternas iededzinātājs dzīvoja dīkdienībā un bezrūpībā: viņi strādāja divas reizes gadā.

Ja gribam būt asprātīgi, tad reizēm gadās mazliet piemelot. Arī es nebiju sevišķi godīgs, stāstot jums par laternu iededzinātājiem. Tāpēc tiem, kas nepazīst mūsu planētu, varētu rasties par to nepareizs priekšstats. Patiesībā uz Zemes cilvēki aizņem loti maz vietas. Ja divi miljardi iedzīvotāju, kas apdzīvo Zemi, stāvētu kājās mazliet saspiesti kā mītiņā, viņus viegli varētu novietot uz divdesmit jūdžu gara un divdesmit jūdžu plata laukuma. Visu cilvēci varētu sagāzt kaudzē uz vismazākās Klusā okeāna saliņas.

Pieaugušie, protams, jums neticēs. Viņi iedomājas, ka aizņem ļoti daudz vietas. Viņi uzskata sevi par tik diženiem kā baobabi. Tad nu dodiet viņiem padomu izdarīt aprēķinu. Viņi dievina skaitļus, un tas viņiem patiks. Bet jūs netērējiet laiku šādam soda darbam. Tas ir veltīgi. Ticiet man!

Nonācis uz Zemes un nesastapis nevienas dzīvas dvēseles, mazais princis bija ļoti pārsteigts. Viņš jau nobijās, ka būs kļūdījies un nonācis uz kādas citas planētas, kad smiltīs sakustējās gredzens mēness krāsā.

- Labvakar, - teica mazais princis katram gadījumam.

- Labvakar, - atteica čūska.

- Uz kādas planētas es esmu nonācis? -jautāja mazais princis.

- Uz Zemes, Āfrikā, - atbildēja čūska.

-Ā! … Vai tad uz Zemes neviena nav?

- Še ir tuksnesis. Tuksnešos neviens nedzīvo. Zeme ir liela, - paskaidroja čūska.

Mazais princis apsēdās uz akmens un pacēla acis pret debesīm.

- Es gribētu zināt, - viņš teica, - vai zvaigznes tik spoži mirdz tādēļ, lai katrs reiz varētu atrast savējo? Paskaties uz manu planētu. Tā atrodas tieši virs mums … Bet cik tālu!

- Tā ir skaista, - teica čūska. Ko tu še domā darīt?

- Es nevarēju saprasties ar kādu puķi, - atteica mazais princis.

-Ā! - noteica čūska. Un tad viņi apklusa.

- Kur ir cilvēki? - beidzot iejautajās mazais princis. - Šai tuksnesī es jūtos mazliet vientuļš…

-Arī starp cilvēkiem ir vientulīgi, - piebilda čūska. Mazais princis ilgi raudzījās uz čūsku.

- Tu esi jocīgs radījums, - beidzot viņš teica, - tik tieva kā pirksts…

- Bet es esmu daudz spēcīgāka par karaļa pirkstu, -atbildēja čūska.

Mazais princis pasmaidīja.

- Tu nu gan neesi spēcīga… tev pat nav kāju … tu pat nevari ceļot…

- Es varu tevi aizvest tālāk nekā kuģis, - sacīja čūska. Viņa aptinās mazajam princim ap potīti kā zelta sprādze.

-To, kuram pieskaros, es atdodu zemei, no kurienes tas nācis, - viņa vēl piebilda. - Bet tu esi skaidrs, un tu nāc no zvaigznes …

Mazais princis neko neatbildēja.

- Man tevis žēl, tu esi tik vājš uz šīs granītcietās Zemes. Es tev varu kādreiz palīdzēt, ja tevi pārņem ilgas pēc savas planētas. Es varu …

- O! Es ļoti labi saprotu, - teica mazais princis, - bet kādēļ tu aizvien runā mīklās?

- Es tās visas atrisinu, - atteica čūska. Un viņi abi apklusa.

Mazais princis gāja caur tuksnesi un sastapa tikai vienu puķi. Puķi ar trim ziedlapiņām, pavisam neievērojamu puķi …

- Labdien, - mazais princis sveicināja.

- Labdien, - sacīja puķe.

- Kur ir cilvēki? - pieklājīgi jautāja mazais princis. Puķe kādu dienu bija redzējusi ejam garām karavānu.

- Cilvēki? Man šķiet, ka to ir kādi seši vai septiņi.

Es viņus redzēju pirms daudziem daudziem gadiem. Nekad jau nevar zināt, kur viņus var atrast. Viņus dzenā vējš. Viņiem nav sakņu, un tas ir ļoti neērti.

-Ardievu, - sacīja mazais princis.

- Ardievu, - atteica puķe.

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. "No tik augsta kalna kā šis," nodomāja mazais princis, "es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…" Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.