Antuāns de Sent-Ekziperī - Mazais Princis

- Labdien, - viņš teica katram gadījumam.

- Labdien … Labdien … Labdien … - atskanēja atbalss.

- Kas jūs esat? - vaicāja mazais princis.

- Kas jūs esat … kas jūs esat… kas jūs esat… - attrauca atbalss.

- Esiet mani draugi, esmu vientuļš, - viņš teica.

- Es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … - atsaucās atbalss.

"Kāda dīvaina planēta!" mazais princis nodomāja. "Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…"

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.

- Labdien, - viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.

- Labdien, - rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.

- Kas jūs esat? - viņš pārsteigts tām jautāja.

- Mēs esam rozes, - tās atteica.

-Ā! -mazais princis izdvesa.

Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

"Viņa justos ļoti saniknota," mazais princis noteica, "ja redzētu šo … viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu."

Pēc tam viņš vēl piebilda: "Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…" Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

Tieši tad parādījās lapsa.

- Labdien, - viņa teica.

- Labdien, - pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.

- Es esmu šeit, - teica kāda balss zem ābeles.

- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista…

- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.

-Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. - Man ir skumji…

- Es nevaru ar tevi rotaļāties, - teica lapsa. - Es neesmu pieradināta.

- Piedodiet, - sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:

- Ko nozīmē "pieradināt"?

- Tu neesi šejienietis, - teica lapsa, - ko tu meklē?

- Es meklēju cilvēkus, - atteica mazais princis.

- Ko nozīmē "pieradināt"?

- Cilvēkus, - lapsa brīnījās, - viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?

- Nē, - atteica mazais princis. - Es meklēju draugus. Ko nozīmē "pieradināt"?

- Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, - atbildēja lapsa. -Tas nozīmē "nodibināt ciešas saites"…

- Nodibināt ciešas saites?

- Protams, - sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.

- Es sāku saprast, - teica mazais princis. - Ir kāda puķe … man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi…

- Tas ir iespējams, - atbildēja lapsa. - Uz Zemes viss iespējams…

- Nē, tas nebija uz Zemes, - iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:

- Uz kādas citas planētas?

-Jā.

- Vai uz tās planētas ir arī mednieki?

-Nē.

- Tas ir interesanti. Un vistas?

-Nē.

- Nekas pasaulē nav pilnīgs, - nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:

- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.

Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl - skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu …

- Es raudāšu.

- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu …

- Protams, - sacīja lapsa.

- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.

- Bez šaubām, - atteica lapsa.

- Tad jau tu neko neiegūsti!

- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.

Pēc tam viņa piebilda:

- Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu noslēpumu.

Mazais princis devās apskatīt rozes.

- Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, - viņš tām teica. - Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.

Un rozes jutās ļoti neērti.

- Jūs esat skaistas, bet tukšas, - vēl viņš tām sacīja. - Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.

Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.

-Ardievu, - viņš teica.

- Ardievu, - sacīja lapsa. - Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēsredzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.

- Būtiskais nav acīm saredzams, - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.

- Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu.

-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei… - atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.

- Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, - sacīja lapsa, - bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi…

- Man jāatbild par savu rozi … - atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā.

- Labdien, - sacīja mazais princis.

- Labdien, - atņēma pārmijnieks.

- Ko tu še dari? - vaicāja mazais princis.

- Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, - sacīja pārmijnieks. - Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.

Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.

- Cik ļoti viņi steidzas, - mazais princis brīnījās. - Ko viņi meklē?

- Pat lokomotīves vadītājs to nezina, - atteica pārmijnieks.

Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.

- Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.

- Tie nav tie paši, - sacīja pārmijnieks. - Tā ir maiņa no citurienes.

- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?

- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.