Arkādijs Fīdlers: MAZAIS BIZONS

MAZAIS BIZONS

izdevniecība «Liesma» Rīga 1975

1945. gada pavasarī vairākas nedēļas uzturējos Ka­nādā, Vinipegā, Manitobas provinces lielākajā pilsētā, kas lepni dēvējas par «Prēriju karalieni». Reiz iegāju jaukajā grāmatnīcā Portedžas avēnijā (Portage Avenue). pārlūkodams grāmatas, pamanīju kādu darbu, kas pie­saistīja manu sevišķu uzmanību: pirms gadiem desmit, kad biju ieradies Kanādā pirmo reizi, meklēju tieši šo grāmatu visās Monreālas grāmatnīcās, un diemžēl tad man neizdevās to atrast. Tā bija kāda Melno Pēdu cilts indiāņa biogrāfija ar nosaukumu «Long Lance by Chief Knffalo Child» — «Garais Šķēps, ko sarakstījis virsaitis Hizona Bērns». Grāmata bija izdota Amerikas Savienotajās Valstīs 1928. gadā un bija iemantojusi lielu populaati. Izglītots, inteliģents indiānis tanī bija aprakstījis savus bērnības gadus Ziemeļamerikas prērijās.

Vinipegas grāmatveikala īpašnieks, ievērojis manu dzīvo interesi par Bizona Bērnu, uzsāka sarunu par šo tematu. Bez manis veikalā bija vēl tikai divi apmeklētāji, kas pārlūkoja grāmatas visattālākajā stūrī.

Ar ko šī grāmata jūs tik ļoti ieinteresējusi?— jautāja veikalnieks.

Diena bija saulaina un silta, vērtīgais atradums manī l>ija izraisījis lielisku noskaņu, tādēļ es labprāt paskaid- roju, ka savās literāta-ceļotāja gaitās esmu daudzkārt apmeklējis dažādas indiāņu ciltis Kanādā un Dienvid­amerikā un neatlaidīgi vācis dažādus, īpaši dokumentāla i.ikstura materiālus par indiāņu dzīvi, kāds, piemēram, ir sis indiāņu cilts virsaiša dzīves stāsts.

- Jūs domājat, ka šis darbs ir autentisks? Man šķiet, jums būs jāmaina savs viedoklis par Bizona Bērna grā­matu. $

— Nesaprotu. Vai tad Bizona Bērns nebūtu bijis īsts indiānis?

— To es nesaku. Viņš bija indiānis, turklāt lielisks, gudrs cilvēks. Bet kas attiecas uz viņa grāmatu… Es pats par to neko neteikšu. Jūs varat personiski iepazīties ar viņa tuviniekiem, tie jums visu paskaidros …

Un veikalnieks tūlīt uzsauca abiem pārējiem grāmat­nīcas apmeklētājiem, kas šķirstīja grāmatas pie attāla­jiem plauktiem:

— Hallo, Džek, panāciet uz mirkli!

Viens no viņiem, kuru nosauca par Džeku, bija Kanā­das karavīru formas tērpā ar kaprāļa uzšuvēm uz apro­cēm. Viņa biedrs bija civilā tērpā. Kad abi pagriezās uz mūsu pusi, es uzreiz ieraudzīju, ka tie ir indiāņi. Ener­ģiskais veikalnieks mūs iepazīstināja, pārspīlēti svinīgi izceldams mani kā rakstnieku—speciālistu indiāņu jau­tājumos, kurš grib izpētīt Bizona Bērna biogrāfiju un viņa grāmatas tapšanas gaitu.

Indiāņi bija patīkami pārsteigti, jo, kā vēlāk noskaid­rojās, viņi patiešām bija Bizona Bērna attāli radi, tur­klāt kaprālis Džeks Dēviss bija indiāņu autora tuvs līdz­gaitnieks un labi zināja ne tikai visu viņa dzīves stāstu, bet arī to, kā grāmata tapusi un kā tikusi izdota. Dēviss, piedāvādams man cigareti, ar smaidu piezīmēja:

— Indiāņu «miera pīpes» vietā sniedzu jums Kanādas cigareti. Ieražas mainās.

Viņam piemita labas manieres un raita angļu izruna.

— Vispirms, — Džeks Dēviss iesmējās, — vai jūs zināt, kas ir šīs grāmatas autors?

— Ja nemaldos — Bizona Bērns.

— Nē. Bizona Bērns un Garais Šķēps — tie ir autora vēlāk izdomāti vārdi, pseidonīmi. Indiāņu ciltī viņu sauca par Mazo Bizonu, un tā mēs viņu saucām vienmēr.

—- Kāpēc tad viņš mainīja savu vārdu?

— Tāpēc, ka viņam daudz kas bija jāmaina. Ameri­kāņu izdevēji…

Un Džeks ar neparastu vaļsirdību atklāja man visu, kas saistījās ar šo grāmatu un tās autoru.

Izrādījās, ka Mazais Bizons — sauksim viņu tagad tikai šajā vārdā — sākotnējā teksta variantā atbilstoši vēsturiskajai patiesībai bija iekļāvis daudz tādu noti­kumu, kas visnotaļ nebija glaimojoši baltajiem koloni- /.atoliem, it īpaši amerikāņiem. Amerikāņu izdevēji kate­goriski pieprasīja svītrot visas šīs kompromitējošās vie­tas. Pretējā gadījumā viņi atteicās grāmatu iespiest, bet Mazais Bizons katrā ziņā gribēja to izdot, tādēļ nācās piekāpties. Teksts, kas parādījās iespiestā veidā, bija likai sākotnējā manuskripta fragmentārs sakopojums un nedeva par īstenību tādu priekšstatu, kādu bija tiecies radīt autors.

Tuvojās pusdienlaiks. Uzlūdzu abus indiāņus uz tuvējo icstorānu, un mēs kopā pusdienojām. Kaprālis Dēviss atstāstīja man dažus sākotnējā varianta fragmentus, kuri bija pēc amerikāņu izdevēju pieprasījuma svītroti. Tie kija ārkārtīgi interesanti un satraucoši. Mani sarunu liiedri, redzēdami manu saviļņojumu, ar lielu labpatiku minēja vēl daudz ko citu — vēl saistošāku no Melno I 'ēdu cilts dzīves senatnē. Mūsu sarunas beigās jaunākais no abiem indiāņiem, Toms, kaprāļa brālis, man sacīja:

— Mums prieks, ka jūs tā saista mūsu dzīve. Mazais Bizons diemžēl vairs nav starp dzīvajiem, un viņa grā­matas manuskripts gājis zudumā. Bet jūs esat rakst­nieks, kas sacerējis grāmatas par indiāņiem,—uzrakstiet ļaunu Mazā Bizona dzīves stāstu, tikai patiesu, par īstiem cilvēkiem un neizdomātiem notikumiem, kādi tik tiešām f isinājušies mūsu prērijās …

— Uzrakstiet gan! — viņam pievienojās brālis Džeks.

• Mēs jums palīdzēsim, sniegsim visus nepieciešamos

laktus un paskaidrojumus. Es šeit uzkavēšos vairākas ne­dēļas sanatorijā. Mēs varēsim bieži tikties.

Un tā mēs tikāmies gandrīz katru dienu. Stundām ilgi sarunājāmies un kļuvām sirsnīgi draugi. Viņi bija neno­gurdināmi stāstītāji un, kā man likās, ļoti spilgti attēloja notikumus, kas bija risinājušies pirms vairāk nekā seš­desmit gadiem. Džeka Dēvisa detalizētās atmiņas man likās ārkārtīgi interesantas un noderīgas. Vairākus ga­dus — gandrīz līdz pašai traģiskajai Mazā Bizona nāves stundai — Džeks bija atradies viņa tuvumā un pildījis il kā sekretāra pienākumus. Viens no Džeka uzdevumiem bijis vairākkārtēja šo Mazā Bizona atmiņu pārrakstīšana. Kaut gan trīspadsmit gadi jau bija pagājuši kopš autora nāves, kaprālis precīzi atcerējās ne tikai nodaļas, kuras viņš bija pārrakstījis, bet arī daudzas sīkas detaļas, pat atsevišķus vārdus un veselas sarunas, kādas Mazais Bizons bija ietilpinājis savā darbā. Kaprālis ar lielu neatlaidību un rūpību visu to atstāstīja, un es cītīgi pie­rakstīju.

Pateicoties šīm brāļu Dēvisu atmiņām, pierakstīju vai­rākas klades ar lielisku pirmavota materiālu. Fragmenti, kas sākumā bija ārkārtīgi haotiski, pamazām atrada katrs savu vietu un izveidojās viengabalaina pagātnes aina. Kad pēc vairākām nedēļām mēs atvadījāmies Vinipegas stacijā, šīs piezīmēs jau veidoja nobeigtu pirmavota ma­teriālu tālākam darbam pie grāmatas.

Manai grāmatai — Mazā Bizona biogrāfijai — ļoti maz kopēja ar to izdevumu, ko kādreiz laidis klajā ame­rikāņu izdevējs Ņujorkā. Abi darbi sasaucas tikai vispā­rējās līnijās, Sī biogrāfija tiecas patiesi, bez jebkādiem viltojumiem attēlot laiku, kad dzīvoja Mazais Bizons, un ar to arī būtiski atšķiras no pieminētā izdevuma. Pēc sa­vas ievirzes un ar daudziem patiesiem indiāņu dzīves notikumu aprakstiem tā tuvojas Mazā Bizona darba sā­kotnējam — neizdotajam variantam, jo izziņas materiālu man sniedza abi uzticamie Mazā Bizona tuvinieki, un mans uzdevums bija izdarīt tikai šā materiāla atlasi un piešķirt tam literāru izklāsta formu.

Arkādijs Fldlers