Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Viņš ir kopā ar tēvoci Dārdošo Pērkonu, bet kur ir tēvocis?

Tēvs to nezināja, un bija redzams, ka arī viņu nomāca brāļa prombūtne. Tas, ka es savās bēdās nebiju viens, atviegloja manu sirdi, un, izgājis no telts, es ar jaunu sparu laidos pie saviem vienaudžiem, kas dzīvoja kri un sjuksu teltīs. Tie bija krietni zēni, un man ar viņiem bija labi, tomēr neviens nevarēja aizstāt manu draugu. Ne­viens nevarēja līdzināties Ērglēnam, neviens nemācēja tā draiskoties kā viņš, neviens neprata tik braši sēdēt mus- tanga_ mugurā un bezbēdīgi auļot pa prēriju kā Pinkai­nais Ērglēns.

Sajā pavasari es daudz domāju par mūsu burvi Balto Vilku, Ticēju, ka vienīgi viņš varbūt varētu darīt galu manām raizēm, apgaismodams jautājumu, kas mani tolaik visvairāk nodarbināja. Burvis taču apjauta visus dzīves noslēpumus, tātad jviņam vajadzēja zināt arī to, kur atradās Pinkainais Ērglēns un kad es viņu atkal ierau­dzīšu.

Baltā Vilka vigvams bija uzcelts nometnē nedaudz no­maļus no citām teltīm, tas bija lielāks par citiem vigva­miem un jau iztālēm dūrās acīs, jo bija koši krāsots. Uz tā bija uzzīmēts balts vilks, tam blakus bija uzvilkti vis­visādi spilgti, noslēpumaini raksti, kurus jau ieraugot vien mēs, mazie, klusībā satraucāmies. Cik reižu es jau biju tuvojies šai teltij, lai uzrunātu Balto Vilku un pa­lūgtu, lai viņš pasaka kaut ko par Pinkaino Ērglēnu! Bet nekas no tā nebija iznācis. Pienākot pie telts, rīkle man kļuva sausa un mēle neklausīja; aiz uztraukuma un bai­lēm ne vārda nevarēju izdabūt pār lūpām. Man bija pa­šam liels kauns par savu vājo raksturu. Centos sev iestās­tīt, cik labs cilvēks ir Baltais Vilks, bet viņa pārdabiskās spējas mulsināja mani, un, atteikdamies no sava nodoma, es bēgu projām.

Baltā Vilka telts tikpat stipri piesaistīja arī manu ve­cāko brāli Skanīgo Balsi un viņa draugus, bet gluži cita iemesla dēļ. Ikviens indiānis savos jaunības gados sap­ņoja kļūt par burvi jeb cilvēku, kam piemistu pārdabiskas spējas un kam būtu vēl lielāka ietekme uz savu cilti nekā pašam virsaitim. Katrā lielākā vai mazākā nometnē bija vairāki virsaiši un daudz cilts padomes locekļu, bet burvis tikai viens, un viņš savu augsto stāvokli un savus noslēpumus sargāja tik nenovīdīgi kā pašu dzīvību. Viņš izpildīja trīs pienākumus: bija dziednieks, padomnieks cilts svarīgākajās lietās un priesteris.

Kopš senlaikiem bija pieņemts, ka burvis pats sev izvēlējās vietnieku. Viņš to izraudzīja no divpadsmit trīs­padsmit gadus veciem zēniem, kas izcēlās ar fiziskajām un garīgajām dotībām.

Zēnam bija jābūt tādam, kuru citi izraudzījās par bar­vedi savās rotaļās un par kuru parasti mēdza teikt, ka viņam laimīga roka. Burvis tad jautāja vecākiem, vai tie grib atdot viņam dēlu. Visai ģimenei un zēnam tas bija tāds gods, ka es nezinu gadījuma, kad burvim kāds būtu atteicis.

Nākamā burvja apmācīšana un sagatavošana ilga vairāk nekā desmit gadu, un viņam pa šo laiku bija jāiziet sūri grūta dzīves skola.

Vispirms burvis aizveda savu mācekli uz pusgadu tuk­snesīgajā Klinšu kalnu apkaimē un tur sāka viņu skolot. Pēc burvja ieskata, pats svarīgākais šai laikā bija panākt miesas pakļaušanu garam. Šai nolūkā māceklis pacieta vairāku dienu ilgu badošanos un mācījās vīrišķīgi panest sāpes. No tālā ceļojuma viņš atgriezās pilnīgi pārvērties, viņš nu vairs nebija agrākais jautrais savu vienaudžu rotaļu biedrs.

Tāds zēns vienmēr izraisīja mūsos apbrīnu; mēs jutām, ka viņš uzzinājis kādu lielu noslēpumu, kas nošķir viņu no mums un ko viņš neatklātu pat saviem vistuvākajiem draugiem. Tādi izbraucieni uz tuksnesīgajām vietām at­kārtojās trīs gadus no vietas. Zēna ķermenis pa šo laiku norūdījās kā tērauds un gribasspēks sasniedza tādu pa­kāpi, ka viņš panesa jebkādas sāpes, ne acis nepamirk­šķinot.

Pēc šīs sagatavošanās sākās īstās mācības. Māceklim atklāja dziedniecības noslēpumus un iemācīja dažādu zāļu iedarbību. Tā kā pie atpalikušajām tautām nekas svarīgs nenotika bez maģijas palīdzības, zēns apguva arī apvārdošanas prasmi, buršanas māku un garu valodu, lai varētu ar tiem «sarunāties».

Tagad, kad pagājuši jau daudzi gadi, zinu, ka visās šajās «viedajās zintīs» bija daudz šarlatānisma, bet tais­nība arī tā, ka šajās apšaubāmajās «zintīs» slēpās tomēr sava tiesa nopietnu zināšanu, kas palīdzēja izprast dabas noslēpumus. Burvis pirmām kārtām bija lielisks dabas pazinējs, un tas viņam piešķīra ārkārtīgi lielu pārākumu pār citiem cilts ļaudīm, kuru dzīve bija stiprā mērā atka­rīga no dabas spēkiem. Piemēram, burvis «pareģoja», kurā mēnesī un kur varēsim atrast visvairāk medījumu, un reti kad kļūdījās. Visi uzskatīja, ka to viņam pačuk­stējuši gari, lai gan patiesībā burvis, vērodams dažādas dabas parādības, izdarīja tikai pareizus secinājumus. ' Šajā «zinšu» apguvē vislielāko iespaidu uz mums at­stāja «septiņu telšu» posms, kas ilga septiņus gadus. Bur­vis pats uzcēla īpašu telti un savāca tanī visdažādākos priekšmetus, kas bija nepieciešami mācībām. Šajā teltī māceklis mita veselu gadu un apguva veiklību dažādās maģiskās izdarībās, kuras es tagad varu nosaukt par acu apmānīšanu jeb šarlatāna trikiem.

Pabijis piecās teltīs, tas ir, pēc pieciem gadiem, jau­neklis lika divus eksāmenus «ļauno garu» izsaukšanā. Bez tam viņam vajadzēja parādīt savu apvārdošanas prasmi, noburt kādu un pat piesaukt nāvi.

Pretstatā Eiropā izplatītajam uzskatam, ka visi burvji bez izņēmuma esot ļaundari, — daudzi mūsu burvji it nemaz nebija neganti cilvēki un vieglprātīgi nespēlējās ar savu ļaužu dzīvībām; tajos bezgala retajos gadījumos, kad radās nepieciešamība kādam piesaukt nāvi, sodā­mais lielāko tiesu bija ciltij kaitīgs, bīstams cilvēks, kas apdraudēja citus.

Baltais Vilks bija krietns burvis, un nav šaubu — viņa ietekme uz mūsu cilts likteni bija labvēlīga. Taču grūti teikt to pašu par citiem burvjiem.

Lielā pārdabiskā vara viegli pavedināja uz šīs varas ļaunprātīgu izmantošanu. Un, pat ja arī atsevišķiem bur­vjiem nebija ļaunu nodomu, viņi tomēr atbalstīja tos, kuri aizstāvēja novecojušos uzskatus, un naidīgi izturē­jās pret progresīvām domām.

Baltā Vilka burvestības mums šķita kā burvju mākslas kalngali un pierādījums tam, ka viņam ir sakari ar nere­dzamiem spēkiem.

Šodien es to izskaidroju citādi.

Viņa buramo vārdu un lāstu piepildīšanos lielā mērā noteica psiholoģiskā iedarbe — mēs taču visi ticējām to spēkam. Bet galu galā šai mākslai bija pilnīgi reāls pa­mats; burvis labi zināja dažādu zāļu īpašības un viņa māksla pamatojās uz to, ka viņš nemanīti prata pielietot dziedinošu vai nāvējošu līdzekli.

Mēs bieži vien apstājāmies pie Baltā Vilka telts un ar neprātīgi pukstošām sirdīm ieklausījāmies neparastajās skaņās, kas bija dzirdamas tur iekšā. Satraukti dzirdējām «mitijavina» bungu dunoņu un lolojām cerību, ka vien­dien burvis atnāks pie mūsu vecākiem un izvēlēsies vienu no mums par savu mācekli.

Vecāki čukstus mums stāstīja, ka teltī notiekot noslē­pumainas, cilvēku prātam neaptveramas lietas. Reiz šaus­mās ieplestām acīm telts puskrēslā pa pavērtās ieejas spraugu mums izdevās pamanīt puiku ar drausmīgi izķē­motu seju. Viens vaigs viņam bija pietūcis un nokarājās gar žokli kā lupata; acu plaksti bija ķēmīgi izgriezušies uz āru, apakšlūpa nokarājās uz leju pāri zodam kā bārda. Mātes mums stāstīja, ka burvis esot piebūris šim puikam ļauno garu.