Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Brauksi? — izmocīju vienu vienīgu vārdu.

— Braukšu, — atbildēja Pinkainais Ērglēns, — bet es drīz atgriezīšos.

— Un ja nu tavs tēvs negribēs atgriezties?

— Ja viņš negribēs, tad es atbēgšu.

— Nu, nu!

— Atbēgšu, kad es tev saku!

— Tik tālu? Pāri prērijām?

Lai izklīdinātu manas šaubas, Pinkainais Ērglēns pa­stiepa man savu skaisto, mazo loku, ar kuru prata jau labi šaut uz zemes sunīšiem, un sacīja: — Ja neatgriezīšos, šis loks būs tavs. Loks bija ārkārtīgi vērtīgs, bet Pinkainais Ērglēns man bija mīļāks par visiem lokiem prērijās. Man gribējās rau­dāt, un kaut kas aizmigloja manas acis. Tik tikko re­dzēju, kā mans draugs aizlipināja ar savām īsajām kāje- lēm pie vecākiem. Viņa loks palika pie manis.

Kad parādījās saule, bijām jau sasnieguši priekškalnes, bet tālu tām aizmugurē mirdzēja Klinšu kalnu sniegotās virsotnes. Zeme visapkārt vēl bija klāta ar sniegu, tomēr jau bija jūtams pavasara tuvums. Jo zemāk devāmies palejā, jo ar katru stundu siltākas likās pretim plūstošās vēja pūsmas, un aizvien siltākas laikam kļuva arī mūsu sirdis. Mūsu priekšā — austrumos savu krāšņo zāļu pa­klāju atritināja plašās, viļņainās prērijas.

Bizoni tai laikā Savienotajās Valstīs bija gandrīz pil­nīgi izskausti, tie vēl bija sastopami ziemeļos, Kanādā, tādēļ mūsu grupa devās Saskačevanas upes virzienā. Al­bertas provinces dienviddaļas plašumos, kur tagad sa­celtas lielas pilsētas un ciemati un kur viļņo nepārskatā­mas, raženas kviešu druvas, mēs toreiz nesastapām ne­vienu balto cilvēku. Tomēr viņu klātiene bija jūtama: ņemot vērā dažādas vienošanās ar abām — Savienoto Valstu un Kanādas valdībām, gandrīz visas indiāņu ciltis te bija pārtraukušas savstarpējos karus, jo redzēja arvien skaidrāk, ka viņu kopējais ienaidnieks, kas ar katru gadu kļuva bīstamāks, bija baltais cilvēks. Jaunās briesmas vienlīdz stipri apdraudēja bez izņēmuma visas ciltis, un tas galvenokārt arī visiem lika saprast, cik sīki un mazsvarīgi ir līdzšinējie brāļu ķīviņi un sadursmes. Kara cirvis — tomahauks, lietojot senseno izteicienu, bija ierakts zemē, bet ne pārāk dziļi, par ko mēs pārliecinājā­mies nākamajās nedēļās.

Virzīdamies arvien tālāk uz ziemeļiem, kādā dienā ierau­dzījām prērijā svešas cilts kaujinieku vienību. Tādos ga­dījumos vienmēr vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem, jo tas varēja būt arī bīstams ienaidnieks.

Svešie indiāņi apstājās tāpat kā mēs un acīmredzot arī pēc iespējas drīzāk gribēja noskaidrot, kas mēs esam. Viens no viņiem — droši vien tas bija viņu virsaitis, skaidri to vairs neatceros — izjāja soļu divdesmit savai grupai priekšā un, nenokāpdams no zirga, sāka ar rokām rādīt dažādas zīmes.

Visas ciltis prērijās prata šo mēmo valodu, kādā va­rēja sazināties iztālēm.

Svešais jātnieks ar labo roku pieskārās savam kreisa­jam elkonim, tad, izstiepis plaukstu uz priekšu, to šū­poja pa labi un pa kreisi, vienlaikus kustinot pirkstus. Mēs tūdaļ sapratām, ko tas nozīmē.

— Kādas cilts jūs esat? — viņš jautāja.

Mūsu virsaitis Cēlā Dvēsele atbildēja viņam tādā pašā veidā:

~— Melnās Pēdas.

Pēc tam svešais rādīja jaunas zīmes:

— No kurienes nākat? *

Atbilde bija vienkārša: Cēlā Dvēsele pacēla roku tanī virzienā, kur bija atradusies mūsu ziemas nometne. Tad savukārt jautāja, kas viņi tādi.

— Kri, — atbildēja viņu virsaitis.

Ar kri cilti mums pagātnē bija gājis visādi: bijām piedzīvojuši ne vienu vien sadursmi, un nesen vēl ar viņiem mums bija nācies karot.

Tie tur, redzēdami mūsu apjukumu, steigšus rādīja miera zīmi: pastiepa pret mums labo roku ar atplestu plaukstu — tas bija mūžsens miera simbols, kas rādīja, ka rokā nav ieroča.

— Arī mēs gribam mieru, — atbildējām viņiem, aiz­mirsdami senās ķildas.

Abu grupu virsaiši nokāpa no zirgiem un sastapās pus­ceļā. Viens otram pasniedza tabaku un iedeva izsmē­ķēt savu pīpi. Ar to arī ceremonija beidzās, un abas vienības piejāja viena pie otras.

Izrādījās — tā bija sadumpojušos kri vienība, kas at­šķēlusies no galvenās cilts daļas, protestējot pret to, ka ar Kanādas valdību bija noslēgta indiāņiem neizdevīga vienošanās. Šī ziņa mūs ļoti satrauca. Mēs negribējām karot ne ar indiāņiem, ne ar kanādiešiem.

— Ko jūs gribat darīt?. — ne visai laipni jautāja viņiem Cēlā Dvēsele. — Vai gribat karot ar baltajiem?

— Tas mums nav nācis prātā, — apgalvoja kri vir­saitis. — Mēs negribam ar viņiem karot, bet mums nav arī patikas laizīt viņu zābakus. Mēs negriBam viņiem pakļauties. Toties mums ļoti vajadzīga jūsu palīdzība. Ar jums mēs gribam dzīvot draudzībā.

Cēlā Dvēsele par to šaubījās, jo kri atzinās, ka pirms divām nedēļām viņiem notikusi sadursme ar mūsu Melno

Pēdu cilts ziemeļu grupu; par laimi, tomēr neviens nebija kritis. Pārrunās izšķirošo vārdu pateica mūsu burvis Baltais Vilks. Viņš bija par draudzību ar kri cilts ļaudīm. Mūsu vecajo padome arī izteicās par mieru. Baltā Vilka ieteikumi vienmēr bija pareizi. Draudzīgā tikšanās un vienošanās izraisīja lielu prieku, un par godu miera līgumam tika sarīkotas kopējas dzīres.

Dzīru laikā viens no mūsu vecākajiem kaujiniekiem Sešu Veicējs sēdēja pretī kādam no kri indiāņiem un ne­nolaida no viņa acu. Kri kaujinieku sauca par Brūno Mokasīnu. Viņš pamanīja uz sevi vērsto ciešo skatienu, tomēr izlikās to neredzam. Viņa krūtis rotāja bizonu zobu krelles, tām arī bija piekalts Sešu Veicēja skatiens.

Kad dzīres tuvojās beigām un Brūnais Mokasīns no­slaucīja lūpas, mūsu kaujinieks piegāja pie viņa un jau­tāja, kur viņš ņēmis šo kaklarotu. Kri nejauki iesmējās un, pārlaizdams roku pār krellēm, dižmanīgi atsaucās:

•— Es to ieguvu.

— Kā tu to ieguvi?

— Godīgā ceļā.

— Kur?

— Kaujā.

— Kad?

— Pirms trim lielajām saulēm.

— No kā tu to ieguvi?

Kri atbildēja drosmīgi, bez minstināšanās:

— Es atņēmu to kaujiniekam no Melno Pēdu cilts.

— Bet kas viņu nogalināja?

— Es viņu nogalināju cīņā.

Sešu Veicējs parīvēja sev pieri, kas raucās arvien dzi­ļākās grumbās.

— Pirms trim lielajām saulēm.., Bet vai mēs arī kādu no jūsējiem toreiz nogalinājām?

— Jā, — atbildēja Brūnais Mokasīns. — Vienu kri un četrus sjuksus. Viņi cīnījās mūsu pusē.

Tad Sešu Veicējs pielēca kājās un, ieaurodamies aiz dusmām, gribēja mesties virsū kri kaujiniekam. Pēc kak­larotas viņš bija pazinis sava dēla slepkavu. Vispārīgais sašutums draudēja izvērsties asiņainā kautiņā, bet mūsu vecajiem izdevās nomierināt karstgalvjus un saukt pie prāta Sešu Veicēju. Pieredzējušais kaujinieks saprata, ka svarīgāk ir saglabāt mieru starp ciltīm, nevis kārtot per­soniskās atriebes rēķinus, un beigās sniedza pretiniekam roku, lai izlīgtu. Atkal atsākās jautrība, un kopš šī brīža nekas vairs neapēnoja mūsu draudzību.

Kri bija tik priecīgi par mūsu tikšanās laimīgo iznā­kumu, ka lūdza atļauju doties mums līdzi uz Montānu un noslēgt tur mieru ar visām ciltīm, ar kurām līdz šim viņiem bija bijušas nesaskaņas. Mēs labprāt piekritām.

Tā kā nekur nemanījām bizonus, nogriezāmies atkal uz dienvidiem. Izpildot samierinātāju lomu, pa ceļam iegrie­zāmies pie sjuksiem, gro-ventriem jeb hidatsiem, šaije- niem un pie Vārnu grupas, ar kuru bijām draudzīgās at­tiecībās. Visur agrākie ienaidnieki gatavoja kri kauji­niekiem viesmflīg-u uzņemšanu un sarīkoja dzīres. Vienīgi pie sjuksiem izlīgums tika panākts ar nepatīkamu starp­gadījumu.