Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

No šīs bezrūpības kādu dienu mani pamodināja sāpīgs kritiens. Es smagi atsitos pret zemi. Bet pirms kritiena es lidoju pa gaisu bezgala ilgi, kā tas mēdz būt pa sapņiem. Taču tas nebija sapnis. Es patiešām nolidoju no zirga, izkritu no savas tarbas, kas bija piestiprināta pie zirga sāniem, un nokūleņoju zemē.

Atsities pret zemi, gulēju brīdi kā sastindzis un ska­tījos augšup — pirmo reizi dzīvē aplūkodams zirga vē­deru. Tolaik zirgi bija gudri, sargājās samīt mazus bērnus.

Pieskrēja vecākais brālis Skanīgā Balss, ar savām spē­cīgajām rokām izvilka mani no zirga pavēderes un sa­rāja:

— Kas tad nu? Sagribejies lidot pa gaisu? Turies cieši zirgā!… Neesi jau skuķis…

Nejutu pārmetumu, lai gan tas skanēja brāļa dusmī­gajā balsī, toties man atmiņā dziļi iespiedās un neizgaisa no prāta viņa vārdi:

— Turies cieši zirgā!

Tas ir pats pirmais indiāņu dzīves likums: cieši turē­ties zirga mugurā.

Kopš šī brīža sāku aizvien vairāk ievērot visu, kas notika ap mani. Zirgs, arī pats niķīgākais, tik viegli vairs mani nevarēja nosviest zemē.

Tai laikā mēs vēl kā sendienās klejojām pa prērijām. Plašums, bezgalīgs plašums lika straujāk pukstēt mūsu sirdīm. Plašuma izjūtai bija ārkārtīgi liela loma bērna attīstībā. Cilvēku sejas, satraucošus notikumus vai da­žādus dzīvniekus neatminu tik spilgti kā plašā apvāršņa krāsu — debeszilu, violeti zilu.

Mūsu skatiens vienmēr tiecās violeti zilajā tālē. Tur mūs gaidīja jauni piedzīvojumi, medības, tāpat arī jau­nas briesmas. Tur slēpās viss nezināmais, tur slēpās arī mūsu ienaidnieks. Vēl nebija rimušas senās ķildas ar kaimiņu ciltīm, vajadzēja būt piesardzīgiem. Un tur — debeszilajā tālē slēpās viena no lielākajām mīklām, kas likās draudoša un darīja mūs aizvien nemierīgākus. Tas bija baltais cilvēks. Aizvien biežāk viņš tika pieminēts sarunās pie ugunskuriem.

Šīs valodas ārkārtīgi rosināja to zēnu iztēli, kuri bija mazliet vecāki par mani; viņi bija padzirdējuši, ka nez kur tālumā esot tāds «lielais ūdens», vēl daudz plašāks par mūsu prērijām; padzirdēja arī par miljoniem — tas bija kaut kāds maģisks skaitlis, par kuru nevienam ne­bija ne mazākās sajēgas, bet kurš, nemitīgi atkārtots, lika bailēs notrīsēt, — par miljoniem balto cilvēku aiz šī lielā ūdens, kuri esot citādi un droši vien labāki par tiem baltajiem uzmākām, kas pie mums ieradās. Tie neiznīdē­jot bizonus, toties viņiem esot «peldošās mājas» — kuģi, kas kustoties pa ūdeni kā zivis. Mūsu puikas nevarēja vien nobrīnīties arī par «garajām mājām», kas vēja āt­rumā traucoties pa zemi, izpūšot dūmu mutuļus, šņācot kā pūķis un atgādinot gigantisku čūsku. Vai gan varēja noticēt tam, ka tāds zemes tārps nesas desmitreiz ātrāk par mūsu visnaskākajiem mustangiem? Tālu dienvidos, aiz Misūri upes, mans tēvocis Dārdošais Pērkons bija re­dzējis tādu rāpuli — to sauca par vilcienu. Kad viņš par to stāstīja, mums tirpas skrēja pa muguru, bet tē­vocis šķita visgudrākais cilvēks pasaulē.

Citi gan par tēvoča stāstiem tā nebrīnījās kā mēs un bieži vien viņam iebilda. Strīds izraisījas vienmēr par vienu un to pašu.

— Starp bālģīmjiem nav labu cilvēku! — viņi apgal­voja. — Tie visi ir ļauni. Tādi paši kā Rukstons.

— Rukstons nebija no ļaunākajiem, — tēvocis aizstā­vējās, — viņam tikai bija piesitušies nelāgi draugi. Viņš par daudz tiem pakļāvās… Tāpat kā mūsu ciltī, arī pie viņiem ir gan krietni, gan nelabi cilvēki. Tie, kas dzīvo aiz «lielā ūdens», pieder pie krietniem ļaudīm. Nekad viņi pret mums nebūs neganti.

— Nav tiesa! Viņus visus ir saindējusi alkatība.

Strīdi reizēm kļuva tik karsti, ka draudēja pāraugt ķī­viņā, un tēvam nācās mierināt ķildniekus. Tēvs izteica domu, kas bija pa prātam abām pusēm:

— Pieņemsim, ka tur tālumā dzīvo labi baltie cilvēki. Ja kāds grib ticēt viņu krietnumam, lai tic laimīgs. Bet nevar taču noliegt to, ka pie mums prērijās atklīst no turienes visnejaukākie radījumi, un viņi ir tie, kas mums sagandē dzīvi.

Diemžēl ne visi bija tik pārliecināti, ka dzīvi mums sagandējuši taisni šie baltsejainie klaidoņi. Tikai tālre­dzīgākie saprata, kādēļ ar katru gadu arvien mazāk mūsu novados ienāca bizonu no dienvidiem. Dienvidos ameri­kāņi bija uzbūvējuši no jūras līdz jūrai trīs dzelzceļus, kas līdzīgi trim asiņainiem šķēpiem bija pārcirtusi prē­riju un nesa nāvi bizoniem. Tūkstošiem balto mednieku lenca šo miermīlīgo dzīvnieku barus, kas bija indiāņu galvenais iztikas avots prērijās. Dažus gadus pēc dzelz­ceļa uzbūvēšanas bizoni pilnīgi pārstāja ienākt no dien­vidiem mūsu novados, un mums bija jāmedī tie nelielie bariņi, kas aizsegtās ziemeļu ielejās mitinājās pie mums cauru gadu. Bet arī tie strauji saruka un izzuda.

Šai laikā mūs bieži piemeklēja bads. Mēs medījām da­žādus zvērus, īpaši aļņus un briežus, un tomēr mums nepietika pārtikas uzkrājumu visai ziemai. Atminos — reiz bijām tik stipri izbadējušies, ka mēs, puišeļi, mātēm slepus čiepām no vigvamiem ādas maisus, grauzdējām ādu uz uguns un ēdām. «Lielā sniega gadā» mūsu tēvi izklīda pa prērijām, lai uzmeklētu nedaudzās bizonu gal­vas, kas tur mētājās kopš iepriekšējām medībām. Viņi neatstāja neapēstu pat bizonu galvas ādu. Par laimi, tika uziets kalnu aitu bars, kas bija meklējis glābiņu no dziļā sniega kalnu palejā; un medījums bija brangs.

No šī bada laika manā atmiņā iespiedušās pirmās dzi­ļās sirdssāpes. Mūsu nometnē, tāpat kā citās indiāņu no­metnēs, bija daudz suņu. Tie bieži vien mums noderēja nastu pārnešanai, kad nepietika zirgu, un katrai ģimenei to bija vairāki. Mans mīlulis un uzticamais draugs bija Po- nonka, milzīgs suns ar jaušamu vilka asiņu piejaukumu. Kad bads kļuva nepanesams, kāvām suņus. Pienāca diena, kad par bada upuri tika izraudzīts Pononka. Izmi­sis es raudāju pilnā balsī un pretojos šim lēmumam.

— Bizonīt, — māte centās mani pārliecināt, — viņam jāmirst, lai glābtu mūs.

— Nē, nē. Es viņu neatdošu, neparko! Viņš nedrīkst nomirt, viņš nedrīkst iet bojā! — es raudādams saucu. — Lai visa pasaule iet bojā! Mans Pononka paliks dzīvs!…

Viņš patiešām palika dzīvs. Es lūdzos tik neatlaidīgi, tik ilgi vārdoju māti un žēlabās tik neprātīgi raudāju, ka mājinieki atstāja Pononku dzīvu.

Izmantojot bada stāvokli, amerikāņu valdība sūtīja pie mums savus aģentus ar aicinājumu «pārdot» mūsu ze­mes, atteikties no brīvās klaidoņu dzīves un pakļauties viņu aizbildnībai, par ko mums tika solīts bezmaksas uz­turs rezervātā. Zinādami dienvidu cilšu bēdīgo likteni, mēs toreiz neļāvām sevi pierunāt, jo vēl cerējām nodro­šināt sev iztiku ar medībām. [2]

Kaut arī virs mūsu galvām krājās negaisa mākoņi, dzīve, it īpaši mums, bērniem, joprojām vēl bija brīnum jauka. Mēs nenokārām degunus. No paaudzes paaudzē raduši pārvarēt visdažādākās nedienas, mēs arī šoreiz ne­mitējāmies priecāties par sauli un rotaļām. Mēs, puikas, līksmojām par garās ziemas aiziešanu, sevišķi tad, kad pie debesīm parādījās pirmās pavasara zīmes. Ziemeļ­blāzma sāka starot visā savā zilajā spožumā, bet naktīs kļuva dzirdama meža zosu klēgāšana — tās laidās jau uz ziemeļu palienēm. Mēs zinājām, ko vēstī šīs agrās, ielīksminošās pavasara zīmes: drīz vecāki saritinās teltis un sāksies mūsu vislielākie prieki — mēs dosimies kle­jojumos pa saulainajām ziemeļrietumu prērijām.