Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

«ari mēs gribam mieru!»

Es esmu drosmīgās Melno Pēdu cilts indiānis. Mana dzimtene ir viena no visskaistākajām zemēm pasaulē. Tās ir prērijas Klinšu kalnu pakājē, tur, kur tās šķērso Ka­nādas un Savienoto Valstu robeža, — neparasti viļņai­nas prērijas, kas atgādina spirgta vēja sabangotu zāļu jūru. Neskaitāmās sniegoto kalnu brāzmainās noteces, kas līdzinās upēm, te izgrauzušas dziļas aizas, un šajās aizās mežu biežņā mīt tūkstošiem dažādu zvēru un putnu.

Kažokādu zvēru, īpaši bebru, mūsu apvidos senāk bija tik daudz, ka visas kaimiņu ciltis — kri, asiniboini, sjuksi, Vārnas — bieži vien ielavījās mūsu medību lau­kos un mums ar tām bija nebeidzami kari. Vēl saspīlē­tākas attiecības bija ar baltajiem medniekiem, kuri bija iespiedušies mūsu robežās jau vairāk nekā pirms simt gadiem un kuriem bija lieliski šaujamrīki. Taču ar bāl- ģimjiem pašiem mūsu cilts tomēr tika galā, toties tā bija bezspēcīga pret kādu citu nāvējošu sērgu, ko pie mums ievazāja baltais cilvēks: pret melnajām bakām, kas plosī­jās prērijās 1838. gadā un iznīcināja trīs ceturtdaļas no mūsu cilts.

šī liksta mūsu cilti jūtami novājināja, bet nemazināja mūsu drosmi un kaujas sparu, mēs kļuvām vēl nepiekā­pīgāki nekā agrāk. Sīvās cīņās ar kaimiņu ciltīm nosar­gājām savus medību iecirkņus, un arī baltie plēsoņas kādu laiku likās mierā. Mēs dzīvojām nomalē, tālu prom

no viņu iemītajām takām. Neremdināmā alkatība bija novirzījusi bālģīmjus uz citu pusi. Viņi metās uz nova­diem, kur zemes dzīlēs slēpās zelts, — uz Kaliforniju, uz Kolorādo, uz Vaiomingu, uz Melnajiem kalniem. Mūsu apvidū nebija zelta.

Mums gāja secen ar sjuksiem un šaijeniem, mūsu dienvidu kaimiņiem, pasāktie asiņainie kari. Tas gan ne- paglāba mūs no visu pārējo indiāņu likteņa: amerikāņi, nedaudz vēlāk arī kanādieši ar savu simtkārt lielāko pār­spēku iekaroja prērijas un Klinšu kalnus, piespiežot mūs aiziet uz norobežotiem apvidiem, tā saucamajiem indi­āņu rezervātiem. Apmēram ar 1880. gadu indiāņu vēs­turē sākās baltā cilvēka kundzības drūmā ēra, kad lielie bizonu bari — mūsu galvenais iztikas avots — sāka ār­kārtīgi strauji sarukt, jo tos pļāva amerikāņu lodes.

Es piedzimu tieši šo divu laikmetu — indiāņu un baltā cilvēka laikmetu mijā. Mani agrie bērnības gadi pagāja vēl itin laimīgi. Mēs aizvien vēl brīvi klaiņojām pa prē­rijām, naidīgās sadursmes ar citām ciltīm bija pierimu- šas, bet baltā roka vēl nebija tik nežēlīga un neapspieda mūsu brīvību. Indiāņu nometnēs bieži vien skanēja līk­smas dziesmas, zeme dunēja no karavīru dejas soļiem, kaut gan jutām, ka mūsu ļaunā liktens stunda tuvojas.

Viens no bērndienu pārdzīvojumiem, kas līdz šim man palicis atmiņā, saistās tieši ar balto cilvēku. Mans tēvs nopietni sastrīdējās ar manu tēvoci Dārdošo Pērkonu. Asā vārdu maiņa it kā atmodināja manu apziņu. Mēs sēdējām ap ugunskuru plašā teltī. Arā plosījās auka; vējš bieži vien ieklupa teltī, uguns raustījās, un dūmi man koda acīs. Sēdēju, cieši piespiedies pie tēva sāniem. Viņš kaut ko skaļi runāja. Mums pretī sēdēja tēvocis Dārdošais Pērkons, tikpat saniknots kā tēvs. Vēl šobalt­dien atminos viņa liesmojošās acis. Teltī bija daudz ļaužu.

Toreiz labi nesapratu, par ko viņi strīdējās, un tikai krietni vēlāk noskaidroju ķildas cēloni. Tēvocis bija lab­vēlīgi, gandrīz vai pakalpīgi noskaņots pret amerikāņiem un gribēja izdot savu meitu par sievu vienam no vi­ņiem — tirgonim Dikam Rukstonam. Šis Diks uzturējās mūsu nometnē un bija iemantojis nelāgu slavu: viņš ap­dzirdīja jaunos medniekus un piesavinājās no viņiem zvērādas gandrīz vai par velti. Mans tēvs iebilda pret radošanos ar Rukstonu, turpretī tēvocis iecirtīgi palika

pie sava lēmuma. Par meitu viņš cerēja no znota da­būt bagātu samaksu. Tēvocis ticēja amerikāņu naudas varai.

— Netici tu viņiem, brāl, — iekaisis strīdā, sauca tēvs, — nepaļauj ies uz viņiem! Viss ļaunums, kas iespie­dies šodien mūsu sirdīs, nāk no viņiem. Neaizmirsti, baismo sērgu, kas piemeklēja mūs pirms gadiem. Atmi­nies. kādu postu tā atnesa mūsu ciltij!…

— No bakām apmira arī va-ši-či, baltie cilvēki! — iz­aicinošā tonī atsaucās tēvocis.

— Baltie tirgoņi spiež mūs dzert degvīnu. Viņi mūs apdzirda līdz bezsamaņai. Pēc tam piekrāpj visnekaunī­gākā kārtā. Tavs Diks …

— Vainīgi ir tie, kuri dzer, nevis tie, kuri pārdod ugunsūdeni! — iekliedzās tēvocis. — Atsakieties dzert, un viņi jums to nepārdos! Bet Diks taisās maksāt kārtīgu cenu par manu Nemisi.

— Mantkārība aptumšojusi tavu skaidro prātu, brāl! Vai tu jau esi aizmirsis postu, kas piemeklēja mūsu no­metni? Mēs abi toreiz bijām sasnieguši kaujinieku ve­cumu. Vai man tev jāatgādina balto cilvēku nodevīgais uzbrukums? Mēs ar viņiem dzīvojām mierā un saticībā, nebija kara, nebija ķildu. Balto karavīri atjāja uz mūsu nometni. Bez jebkāda iemesla viņi sāka šaut uz mūsu neapbruņotajiem kaujiniekiem, sirmgalvjiem, sievietēm. Tad krita mūsu visjaunākais brālis, kuram bija tikai seši gadi. Krita mūsu brālēns Klejojošais Vilks. Un arī viņa māte. To neaizmirsīs neviens, kam vēl ir galva uz ple­ciem un sirds krūtīs.

— Kāda jēga pieminēt tik senu pagātni? Tas viss no­tika pirms vairāk nekā desmit «lielajām saulēm».

— Tu alojies. Gadu desmiti to nespēj izdzēst no atmi­ņas …

Ārā pie telts atskanēja aizsmakušas lamas, un visi pie uguns noklusa. Tā bija Dika Rukstona balss. Nācējs pa roku galam atrāva telts ieejas aizklāju un iebruka iekšā. Pamanījis tik daudz ļaužu, viņš apstulbis palika uz vie­tas un, kājas plati ieplētis, grīļojās. Rokās viņam bija pudele. Viņš skatījās apkārt ar trulu, apskurbušu ska­tienu un rupji iesmējās.

— A! Visi manas sarkanādainās līgavas radi salasīju­šies?

Piestreipuļojis pie mana tēva, kas sēdēja vistuvāk ieejai, Rukstons piegrūda viņam pudeli pie lūpām, uz­saukdams: —■ Dzer, švāģer!

— Es nedzeru, paldies!

— Dzer! — ierēcās amerikānis un gribēja ar varu ieliet degvīnu tēvam mutē.

Tad tēvs izsita viņam pudeli no rokas. Tā apmeta gaisā kūleni un iekrita kaut kur telts tumšajā kaktā.

Rukstona vaigs, tāpat kā daudziem amerikāņiem, kas klejoja pa prērijām, bija apaudzis ar kuplu, melnu bārdu līdz ausīm. Viņš man atgādināja briesmoni, atbaidošu mežoni. Indiāņiem sejas ir gludas. Kautiņa laikā bārdai­nis niknās dusmās rēca un atgādināja nelabo, nevis cil­vēku. Un viņš patiešām bija mūsu ļaunais gars.

Visi pietrūkās kājās un iejuka pūlī, tikai es viens, sastindzis aiz bailēm, paliku pie ugunskura. Es redzēju divas ļaužu grupas izkliedzam savu naidu. Kautiņš manī izraisīja nojausmu pilnas izbailes: es jutu tuvojamies ne­laimi, kas apdraudēja mūsu cilti, jo tā bija sašķēlusies divās daļās.

Diks Rukstons nebija vienīgais amerikānis mūsu no­metnē. Viņam bija vairāki līdz zobiem apbruņoti draugi. Dažas stundas vēlāk, pirms ausmas, šie ļaudis nolaupīja Nemisi — droši vien ar viņas piekrišanu — un ātros zirgos aizauļo ja no nometnes. Nezinu, vai viņiem dzinās pakaļ vai ne. Pēc vairākām nedēļām meitene atgriezās pie mums apsmieta un apkaunota. Rukstons viņu bija pametis. Mūsu ienaidnieku Vārnu cilts nometnē viņš bija atradis sev citu meiteni.

Šim notikumam sekoja bezbēdīgas bērnu dienas, un es neatminu, kas notika nākamajos mēnešos.