Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Mēs ieradāmies pie viņiem tieši tanī brīdī, kad misio­nāri ar amerikāņu karavīru palīdzību varmācīgi nošķīra no sjuksiem bērnus, lai tos sūtītu skolā. Šis skats un bērnu raudas satracināja viņu virsaiti Stāvošo Vērsi. Naida pārņemts, viņš gribēja pārtraukt jebkādas miera sarunas un sākt jaunu karu, lai noslaucītu no zemes vir­sas visu kri vienību. Saprātīgo virsaišu pūles vainagojās panākumiem, miers tika noslēgts, un izlīgumam sekoja draudzīgas sarunas un bagātīgas dzīres.

Kad ieradāmies pie Vārnu ziemeļgrupas, arī šeit drau­dēja izcelties bīstamas nesaskaņas. Vecajie gan laipni uzņēma kri vienību, bet gados jaunākie un nesavaldī­gākie Vārnu kaujinieki pret nelūgtajiem viesiem bija naidīgi noskaņoti un gribēja sarīkot mežonīgu slaktiņu.

Šie svilastes drīz vien pēc kri vienības ierašanās uz­sāka kara deju un, tā kā viņu bija daudz, ieslēdza viesus ciešā lokā, lai neviens nespētu izbēgt. Nebija nekādu šaubu par viņu nodomiem, jo dejas laikā viņi jau turēja paslēptus ieročus.

Viss būtu beidzies, protams, ar asinsdzīrēm, ja tās ne­novērstu viens no mūsu kaujiniekiem — Divlēcis. Jau­nībā viņš bija nokļuvis pie Vārnām gūstā, bet pēc vai­rākiem gadiem ticis atbrīvots, tādēļ prata viņu valodu un tagad no pusvārdiem saprata, kas tiek perināts. Ris­kēdams ar dzīvību, viņš ieskrēja dejotāju apļa vidū un teica dedzīgu runu par miera saglabāšanu starp ciltīm. Divlēcis sakaunināja Vārnas, teikdams, ka viņi iemantos nožēlojamu gļēvuļu slavu, ja nodevīgā kārtā uzbruks

saviem viesiem— kri kaujiniekiem, kas ieradušies, lai nodibinātu vienprātību un draudzību.

Drosmīgā kaujinieka Divjēča iejaukšanās līdzēja. Jau­nie karstuļi pārtrauca deju un lika savām sievietēm sa­rīkot kopēju mielastu, lai pienācīgi uzņemtu viesus.

Tā šīs jaunās sadraudzības tieksmes lauza vecos aiz­spriedumus un atbrīvoja ciltis no barbariskā pagātnes paradumu sloga. Indiāņus vienoja kopīgas raizes par tu­vāko nākotni, un šīs rūpes, bālģīmjiem nekautri iespie- žoties prēriju cilšu medību laukos, auga arvien lielākas. Atgriežoties pie mūsu draugiem kri, man jāteic, ka ar viņiem noslēgtā draudzība bija ļoti ilga. Daudzi no viņiem dzīvo vēl šodien Kapelas upes ielejā Kanādā, Saskačeva- nas provincē.

Es šiem notikumiem moži sekoju, un, kaut arī savā bērna prātā vēl nespēju aptvert visu notiekošo, vēlākie pieaugušo stāsti papildināja tā laika atmiņu ainu un pa­līdzēja izprast agrākos notikumus. Šo vasaras klejojumu laikā mūs, bērnus, visvairāk saistīja mūsu pašu rotaļas, un šai ziņā nometnē mums bija īsta paradīze.

Gandrīz visi prēriju indiāņi neprata ne lasīt, ne rakstīt, tādēļ vecļaužu stāsti bija ļoti svarīgi. Tie mums aizstāja grāmatas. Galvenokārt tie bija senstāsti par dižiem va­roņiem un viņu neparastajiem piedzīvojumiem. Mēs tos klausījāmies pie ugunskuriem ar aizturētu elpu, bet pēc tam savās spēlēs prērijā centāmies atdarināt šo slaveno priekšteču varoņdarbus. Tāpat kā puikas Eiropā, mēs spēlējām «indiāņus», tikai prērijas bija īstas un spēļu dalībnieki bija visīstākie indiāņi.

Pats par sevi saprotams, šīs rotaļas varēja notikt tikai tur, kur apstājāmies uz ilgāku laiku. Visbiežāk tās bija kara spēles, kurās mēs centāmies atdarināt pieaugušos un kuras vienmēr beidzām ar uzvaras deju. Katram zē­nam vajadzēja beigt savdabīgu karaskolu: piedalīties da­žādās sporta sacensībās, kā, piemēram, jāšanā un skriet šanā, šaušanā ar loku, šķēpa mešanā, peldēšanā ledus- aukstā ūdenī. Visās šajās spēlēs valdīja spriegs sacensību gars; to mērķis bija norūdīt miesu un kaldināt stingru raksturu. Jau piecgadīgam indiānim piemita apbrīnojama fiziskā sagatavotība un veiklība.

Atceros savu pirmo ziemas peldi upē. Tā notika kādā saltā rītausmā. Es vēl biju aizmidzis. Pēkšņi vecākais brālis Skanīgā Balss izvilka mani no cisām un ar varu aizstiepa uz upi, pie kuras bijām apmetušies. Nelīdzēja mana izmisīgā kārpīšanās. Ar papēdi brālis izsita plānajā ledū āliņģi un iesvieda mani ūdenī. Man likās, ka būšu pagalam. Pelde ilga tikai dažus mirkļus; pēc tam mēs skrējām atpakaļ uz telti. Man pat iesnas nepiemetās.

Brālis Skanīgā Balss par mani bija sešus gadus vecāks, un mūs abus saistīja sirsnīga draudzība, tāpat kā ar brā­lēnu Pinkaino Ērglēnu. Bet tajā rītā es biju tik dziļi sa­dusmots, ka nevarēju uz viņu pat skatīties. Aizskrēju pie tēva žēloties.

— Bizonīt! — Tēvs iesmējās. — Es pats viņam liku tevi iesviest ūdenī. Bet vai zini, kādēļ?

— Zinu. Es vakar biju nepaklausīgs …

— Nerunāsim nu par vakardienu… Daudz svarīgāka ir rītdiena. Tev jāizaug par stipru un drosmīgu kauji­nieku. Aukstā pelde nav nekāds sods. Ar šodienu tu katru rītu peldēsies aukstajā upē.

— Labi, tēt! Bet brālis …

— Nu, ko tad tev nodarīja brālis?

Ar bērnišķīgu iecirtību nekādi nevarēju pārvarēt aiz­vainojumu. Tēvs man ieteica atdarīt viņam ar tādu pašu «pārestību» — dots pret dotu: lai es pieceļoties agri no rīta, kamēr brālis vēl aizmidzis, un lai pabāžot viņam zem segas ledus gabalu. Tā arī izdarīju. Nākamajā rītā pats aizskrēju uz upi nopeldēties. Atgriezos atpakaļ ar pamatīgu ledus gabalu un pabāzu to brālim zem segas — taisni uz kailajām krūtīm. Ak, kā viņš trūkās augšā no miega un pirmajā mirklī gribēja mani miltos samalt! Bet pēc tam smējās līdz ar citiem, kas gulēja mūsu teltī un bija pamodušies no negantā brēciena. Peldes āliņģī kļuva par manu, tāpat arī par Pononkas paradumu. Uzticamais četrkājainais draugs pavadīja mani visur, neatkāpdamies ne soli no manis pat ledainajā upē.

Nometnē dzīvoja vairākas ciltis, tādēļ mūsu sacensības izvērtās sevišķi aizrautīgas. Mēs varējām mēroties veik­lībā ar citu cilšu bērniem, cenzdamies par visu vari viņus pieveikt, bet reizē arī mācījāmies cits citu vērtēt, cienīt un būt savstarpēji pieklājīgi. Nepiedienīga uzvešanās vai rupja rīcība tika nesaudzīgi sodīta un izskausta. Ar dau­dziem citu cilšu bērniem tika nodibināta īsta, cieša drau­dzība, kas saglabājās ilgus gadus, bieži vien pat visu mūžu.

Šajos laimīgajos mēnešos_ ik solī mani pavadīja prieks, man trūka tikai Pinkainā Ērglēna. Sirdi laiku pa laikam sažņaudza sāpes —• es ilgojos pēc brālēna, kas bija aiz­gājis no mums ar savu tēvu Dārdošo Pērkonu. Atkār­toju — Pinkainais Ērglēns bija mans vislabākais draugs un rotaļu biedrs. Viņam gan bija īsas kājas un skriešanā es viņu vienmēr uzveicu, toties zirgā viņš vienmēr bija pirmais un šaušanā ar loku — nepārspējams. Mēs abi bijām kā saauguši, turējāmies kopā visos dzīves brīžos, un bez viņa es tagad jutos kā bez rokām un kā bez sirds. Ko tikai Ērglēns neizdomāja, un cik jautri viņš mācēja smieties! Par savām skumjām es pastāstīju brālim Ska­nīgajai Balsij. Viņš man nevarēja līdzēt. Tad es aizgāju arī pie tēva, kas vienmēr labprāt man palīdzēja, ja kaut ko viņam lūdzu.

— Tēt, — es viņam jautāju, — kad atgriezīsies Pin­kainais Ērglēns?

— Nezinu, Bizonīt, — atbildēja tēvs, noprazdams ma­nus sirdēstus.

— Nu tad brauksim pie viņa, — bērna nepacietībā es dedzīgi iesaucos.

Tēvs tikko jaušami pasmaidīja un, uzlicis roku man uz galvas, sacīja;

— Mēs nevaram pamest savu cilti, dēliņ! Bez tam ne­zin ii nemaz, kur tagad atrodas Pinkainais Ērglēns.

— Viņš ir kopā ar tēvoci Dārdošo Pērkonu: