Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Pēdējā naktī ziemas nometnē pirms došanās uz prēri­jām notika kara deja. Tas bija kaut kas brīnišķīgs. Visi pieaugušie piedalījās šajā rituālā, tāpat arī mums, ma­zajiem, bija atļauts vērot šo svētku norisi. Dejoja visi vīrieši; mūsu grupā viņu bija apmēram simts. Tūlīt pēc vakariņām tēvi, apsējuši tikai gurnu jostas, sāka izrotāt savus ķermeņus visdažādākās krāsās, mātes sacirtoja matus un ietērpās vislabākajās briežādās. Tikpat svinīgi tikām saģērbti arī mēs, bērni, lielie neliedza arī mums izkrāsot sejas.

Šai dejai mūsu cilts kopīgā dzīvē bija ārkārtēja nozīme. Tā bija pateicība Lielajam Garam par laimīgi aizvadīto ziemu, un reizē tas bija lūgums iedvest mums vīrišķību nākotnē, ja nemierīgā vasara nestu kādas nedienas vai sauktu cīņā.

Burvja lielo bungu četri dārdieni, kas atbalsojās visā ielejā, pavēstīja svinību sākumu. Pēc šī ievada sāka rībēt citas bungas, mazākas, visas vienā kopējā dejas ritmā, bet dziedoņi sāka vilkt vadmotīvu — žēlabainu dziesmu. Galvenajā teltī, kas bija pilna ļaužu, brīvajā lokā ska­tītāju vidū palēkdamies ieskrēja dejotāji. Draudīgi rūk­dami, viņi lēnām sastājās riņķī ap ugunskuru, kas dega loka centrā. Viņu sākotnējās gausās kustības reizē ar pie­augošajām dziesmas skaņām un bungu dārdu kļuva ar­vien straujākas, līdz beigās izvērtās trakojošā virpulī.

Deja izteica kaujinieku cīņas kaismi. Dejotāji izkliedza spalgus kaujas saucienus. Ugunskura gaismā dzirkstīja viņu zobi, acis zibēja cīņas alkā. Dejotāju skatieni, vērsti kaut kur naksnīgajā tālumā pāri skatītāju galvām, it kā tiecās neizmērojamos medību lauku plašumos, tie bija bargi, nevaldāmas trauksmes pilni un mudinoši.

Dejotāji augstu palēcās un dziedošā balsī skandēja:

— Lai slava mums, lai nāve naidniekam! Lai nāk mums līdzi uzvara!

Citi kaujinieki izlēca priekšā un centās pārkliegt savus biedrus ar ritmiskām klaigām:

— Lai uzvara mirdz mūsu ieročos! Lai ienaidnieks ir līdzīgs lācim ziemā, miegains un lempīgs, lai viņam acis tumst, lai neklausa tam šautenes! …

Bet sāncenši neļāva sevi pārspēt.. Viņi ņēmās skandēt kaut ko citu, sākdami veselu izrādi: meta gaisā koka gabalus, uzķerdami tos uz šķēpu galiem un saukdami:

—< Tāpat lai notiek ar mūsu naidniekiem! Viņi bēg kalnos, bet krīt atpakaļ uz mūsu šķēpiem! Mēs viņus uzdursim kā žagaru kūļus uz šķēpu smailēm! Sašķaidī­sim kā nožēlojamus praulus!…

Šī deja atbalsojās katra indiāņa asinīs. Mēs, sīkie, trī­cējām aiz saviļņojuma, un mums gribējās kliegt un dejot reizē ar tēviem.

Vienā šādā naktī atgadījās kaut kas ārkārtējs. Kāds ievēroja, ka daži mūsu nometnes locekļi nepiedalās šajā rituāla dejā. Tēvocis Dārdošais Pērkons un vairāki citi kaujinieki bija atteikušies no cilts svētās paražas un vis­pār nebija ieradušies uz svinībām. Tas visus tik stipri aizvainoja, ka deja tūlīt tika pārtraukta. Likās — visus būtu ķēris zibens. Lielajā teltī iestājās kapa klusums.

— Dārdošais Pērkon! — pilnā balsī iesaucās mūsu cilts virsaitis.

Tas bija Cēlā Dvēsele, vēl samērā jauns kaujinieks, — vīrišķība daudzās sadursmēs ar naidīgajām ciltīm, it īpaši saprātīgie priekšlikumi kaujinieku padomēs viņu bija iz­virzījuši mūsu grupas priekšgalā.

Tēvoča nebija tuvumā, bet viņu drīz vien atrada un atveda. Kad Dārdošais Pērkons nostājās ugunskura gaismā, viņa seja bija izaicinoša un acis zibēja dīvainā spulgā; likās, ka viņš būtu dzēris.

— Ko jums vajag? — viņš ķildīgi izsaucās.

— Vai prātu esi zaudējis? / Kā tu vari kaut ko tādu jautāt? Tu zini, kādēļ mēs tevi šurp atvedām! — uzklie­dza. viņam virsaitis Cēlā Dvēsele.

— Ko tu tā kliedz? Ko jums no manis vajag?

— Vēl nav bijis tāda gadījuma, ka jel kāds būtu at­teicies piedalīties svinīgajā dejā pirms aiziešanas no zie­mas nometnes.

— Kā redzat, tagad tāds gadījums ir pienācis…

— Cilvēk, vai tu esi jucis?

— Es negribu dejot!

— Kāpēc?

Likās — visi klātesošie ar saviem naidīgajiem skatie­niem caururbtu tēvoci. Dažas mūsu ieražas tik spēcīgi iespaidoja mūsu dzīvi un bija tik dziļi iesakņojušās, ka nostāšanās pret tām nebija pat iedomājama, gluži tāpat kā nebija iedomājama cilvēka dzīve bez elpas. Tādēļ tēvoča rīcība nelikās kā svētuma zaimošana vien, bet jau atgādināja ārprātu. Viņš droši vien bija piedzēries, kaut arī atbildēja kā normāls cilvēks.

—- Jauns vējš iebrāzies prērijās. Tas izmaina visu veco. Paši jūs zināt, cik stiprs šis vējš. It nekas tam nespēs stāties pretī.

— Tātad tu gribi, Dārdošais Pērkon, lai mēs padotos? Lai atsakāmies no savām sensenajām ieražām? — ar nici­nājumu iesaucās virsaitis.

Tēvocis neņēma vērā viņa vārdus un turpināja:

:— Līdz šim mūsu Lielais Gars bija labs. Mums pietika viņa aizgādnības. Bet atnāca Garie Naži — amerikāņi. Un ko mēs ieraudzījām? Viņu Lielais Gars ir stiprāks. Kādēļ mums jādejo savam garam, ja tas ir vājāks?

— Klusē!

Šis vārds noskanēja telts saspringtajā klusumā kā ass pātagas cirtiens. To izkliedza Baltais Vilks, mūsu burvis, kas līdz šim nebija runājis. Šis neparastais cilvēks bija iemantojis ārkārtīgi lielu cieņu un bija visgudrākais visā Melno Pēdu ciltī. Baltais Vilks bija kļuvis slavens ar dau­dzām burvestībām, kuras prata mums parādīt kā lielu brī­numu un kurām mēs visi ticējām, kaut gan šodien skaidri zinu, ka viņam nemaz nepiemita pārdabisks spēks, bet gluži vienkārši bija ass prāts, kurš ļāva izdomāt to, ko citi nespēja. Savu ietekmi un pieredzi viņš veltīja cilts labā, tādēļ mēs Balto Vilku vairāk mīlējām nekā baidī­jāmies no viņa, un viņš arī bija īstais mūsu grupas va­donis.

Viņa skaudrais sauciens pārtrauca visas sarunas un no­skanēja kā pavēle. Nospiedošs klusums iestājās teltī. Tad viens no kaujiniekiem sāka rībināt bungas — sākumā nedroši un klusi, pēc tam aizvien spēcīgāk, drīz vien citi iekļāvās viņa taktī un atjaunoja agrāko ritmu. Atkal sa­springa kaujinieku stāvi un deja turpinājās tāpat kā iepriekš. Tā aizrāva visus, tikai tagad bija mazāk dedzī­bas un mazāk uzvaras saucienu. Mūsu teltī bija iebrā­zies sveša vēja ledains pūtiens.

Tā tēvi dejoja cauru nakti. Mūs, bērnus, drīz aizlika gulēt, taču mežonīgā un reizē tik patīkamā melodija iespiedās mūsu miegā, modinot ilgas pēc varonīgiem piedzīvojumiem.

Vēl bija tumšs, kad nometnē atskanēja saucieni, kas lika celties. Mēs tūdaļ bijām augšā un izskrējām laukā zem zvaigžņotām debesīm. Tēvs aizgāja uz prēriju pēc zirgiem, bet mēs, zēni, palīdzējām mātei saritināt telts ādu. Rītam austot, jau devāmies ceļā. .

Un tad atkal atgadījās kaut kas tik nepatīkams, ka es nevarēju novaldīt asaras. Tēvocis Dārdošais Pērkons ar vairāk nekā desmit saviem domubiedriem bija nošķīries no mūsu grupas un nolēmis dzīvot un klejot uz savu roku. Viņi negribēja palikt pie mums. Viņiem līdzi gāja, protams, arī viņu tuvinieki, bet starp tiem bija mans vis­labākais draugs, tikpat vecs kā es, tēvoča dēls Pinkainais Ērglēns. Līdz šim mēs vienmēr bijām turējušies kopā, mūs saistīja kopējas spēles un rotaļas un tīra, neviltota drau­dzība. Pienāca šķiršanās brīdis. Mēs stāvējām viens otram pretī, nespējām izrunāt neviena vārda, nespējām pat pa­raudzīties viens otram acīs. Aiz skumjām nespējām pat sakarīgi domāt, un rīkles mums bija sausas. Tā mēs stā­vējām stingi kā divi stabiņi, kamēr vecāki mūs sauca doties ceļā.