Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Mums par laimi, laupītāji nebija pārlieku steigušies. Atņēmuši tēvocim straujas pakaļdzīšanās iespēju, bū­dami droši par savu. pārspēku, viņi ceļā bezrūpīgi node­vās medībām. Viņus panākt varēja diezgan viegli.

Pēc sensenas ieražas pirms katras došanās kaujas laukā vajadzēja uzklausīt neredzamo garu padomu un viņu pa­reģojumu par gaidāmās kaujas norisi un iznākumu. Kopš sirmas senatnes bija izstrādāts īpašs rituāls. Virsaitis iegāja pie burvja, lai viņam upurētu savu pīpi. Ja burvis dāvanu pieņēma un pīpi aizdedzināja, tas nozīmēja, ka viņš Uzņemas atbildību par karagājiena iznākumu un apņemas pavadīt kaujiniekus visās cīņās. Virsaitis no­sauca brīvprātīgo vārdus, — indiāņi nekad ar varu ne­vienu nespieda piedalīties karagājienos, — un tad burvis lika virsaitim atnākt nākamajā naktī pie viņa, lai tur­pinātu apspriedi.

Kad virsaitis bija aizgājis, burvis izsauca garus un uz­zināja no tiem, kāds liktenis gaida kaujiniekus. Ja zīmes rādīja, ka ienaidnieks cietīs daudz lielākus zaudējumus nekā mēs, tikai tad viņš deva karagājienam savu svē­tību. Tādējādi burvis uzņēmās visu atbildību par cilti un tieši viņš arī izšķīra, vai karš būs vai nebūs.

Šoreiz šis tradicionālais rituāls tika izpildīts steidzīgāk nekā parasti: ienaidnieks bēga, to vajadzēja panākt. Jau pēc dažām stundām, kopš bijām ieradušies tēvoča no­metnē, Baltais Vilks ataicināja pie sevis Cēlo Dvēseli un vecākos kaujiniekus.

— Lielā Gara balss nes mums labvēlīgu pareģojumu, — viņš pavēstīja un, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru, apklusa.

Tā kā nebija laika kavēties, Cēlā Dvēsele uzskatīja par iespējamu pēc brīža pārtraukt klusumu:

— Vai balss pavēstīja kaut ko noteiktu?

— Jā, pavēstīja.

Un atkal burvis iegrima dziļdomīgā klusēšanā.

— Vai mēs varam uzzināt, ko pavēstīja Lielā Gara balss? — tincināja virsaitis.

Burvis uzmeta viņam ilgu skatienu.

— Virsaiti, tu esi pārāk ziņkārīgs, — viņš norūca, — pārlieka ziņkārība lai paliek sievietēm un bērniem. Bet, ja arī pārējie kaujinieki ir tikpat ziņkārīgi, nere­dzamo spēku balss var jums pateikt savu pareģojumu ar manām lūpām.

Un, stingi lūkodamies tālē, Baltais Vilks pavēstīja:

— Mūsu kaujinieki uzvarēs. Vai jūs katrā ziņā gribat zināt, cik ienaidnieku kritīs kaujas laukā?

— Lūdzam to pateikt!

— Astoņi.

— Bet mūsējo?^

— Neviens! — apgalvoja burvis.

Tas bija ļoti labs pareģojums, un kaujiniekus pārņēma liels prieks.

Ceļā posās visa nometne. Kaujiniekiem, kas bija pie­teikušies kaujai, vajadzēja no mums atdalīties tikai ienaidnieka tuvumā. Vairākas stundas mēs vēl uzkavē­jāmies nometnē', lai sagaidītu nakti un tumsā izpildītu pašu svarīgāko rituālu, ko dēvēja par «bizona galvas­kausa pravietojumu».

Parasti šim rituālam bija vajadzīga tikko nomedīta bi­zona galva. Pāris stundās, kas vēl bija atlikušas līdz karagājiena uzsākšanai, grūti bija kaut ko samedīt, tāpēc burvis samierinājās ar vecu, izbalējušu galvaskausu, ko viegli sameklēja prērijā.

Saulrietā tas tika novietots bijušās nometnes pašā centrā, — visas, teltis un visa iedzīve jau bija savākta un iesaiņota zirgu nastās. Pārdesmit soļu attālumā ap bizona galvaskausu sasēdās visi mūsu grupas locekļi, iz­ņemot tos, kas bija izvietoti tālos sargposteņos. Pat mums, bērniem, bija atļauts piedalīties rituālā, tikai mūs nosē­dināja ārpus apļa, aiz pieaugušajiem. Atzīstos, baiļu sa­jūta man sažņaudza sirdi, un es tik tikko varēju novaldīt drebošas kājas, bet es gribēju tomēr visu redzet. Turējos brālim Skanīgajai Balsij aiz muguras.

Baltais Vilks nosēdās galvaskausa priekšā un sāka teikt buramos vārdus. Tuvojās nakts, tikai rietumu pamalē debess vēl sārti kvēloja. Tuvējos pakalnos, it kā atsau­coties burvja balsij, sāka žēli gaudot stepju vilki — koijoti. Izskanot burvja dziedājumam, iestājās dziļš klu­sums. Pēc tam Baltais Vilks pēkšņi tik spalgi iekliedzās, ka es nodrebēju pie visām miesām.

— Kaujinieki! Tuvojas parādības brīdis! Ieskatieties cieši bizona galvā, — vai jūs kaut ko jau neredzat?

Pustumsā galvaskauss vīdēja kā blāvs, neskaidrs plan­kums, nekas vairāk nebija manāms.

Un atkal ieskanējās burvja balss:

— Ja galvaskauss dos kādu zīmi, tad tenciniet garus par labu pravietojumu. — Tiklīdz viņš to izteica, no galvaskausa melnajiem redzokļiem pašķīda dzirkstis. Un tas vēl nebija viss: galvaskauss sāka zvāroties šurp un turp.

Brālis Skanīgā Balss, kas stāvēja man priekšā, sabijies nočukstēja:

— Zvārojas kā ievainota bizona galva …

Baltais Vilks sāka vilkt savu otro burvja dziedājumu, bet tad. pa galvaskausa nāsīm sāka plūst laukā melni dūmi. Kad burvis uz mirkli pārtrauca buramo vārdu skan- dēšanu, atskanēja skaidri sadzirdama bizona iebauro- šaņās.

Mums, mazajiem puikām, tas bija par daudz. Jau dzirk­stīm parādoties un galvai sakustoties, mēs bijām ne dzīvi, ne miruši, bet, kad nezvērs vēl arī iebaurojās, mēs šaus­mās iekliedzāmies un devām kājām ziņu. Metamies bēgt kur kurais. Pieaugušie steidzās mūs panākt un saķēra citu pēc cita. Atceļā viņi mūs mierināja, teikdami, ka nav ne no kā jābaidās, jo bizona galva mums pareģojusi labu veiksmi. Mātes labsirdīgi zobojās par mūsu izbailēm un ķircināja mūs par maziem «skuķiem». Bijām to pelnījuši.

Un atkal es gribu uzsvērt, ka to, kas viņos laikos mums likās tik noslēpumains un pārdabisks, varēja izskaidrot ar vienkāršiem mūsu burvja meistarstiķiem. Bizona redzok­ļos viņš acīmredzot bija ielicis kaut kādas fosforescēiošas mizas, nakts tumsā viegli varēja kustināt galvaskausu ar zirga astru, kas slepus piesiets pie tā, bet par to, ka Baltais Vilks labi bija apguvis «vēdera runāšanas» māku, es šodien, pēc daudziem gadiem, it nemaz nešaubos. Va­rētu burvim pārmest, ka viņš tik nešpetni mūs mānīja ar savām burvestībām; tolaik mēs vēl bijām stipri māņti­cīgi un ar tādām izdarībām burvis varēja nostiprināt savu iespaidu uz cilti. Šodien es to visu skaidri saprotu, bet tajā naktī brīnumainā parādība atstāja uz mums ārkārtīgi dziļ.u, suģestējošu iespaidu un radīja nepārvaramas bailes.

Drīz vien mēs devāmies ceļā, un visa grupa jutās pa­cilātā omā. Mēs degām cīņas kaismē un ticējām uzvarai. To acīmredzot arī bija gribējis panākt Baltais Vilks.

Mēs jājām nakti, dienu un vēl vienu nakti un šajā otrajā" naktī atpūtāmies tikai divas stundas. Trešās dienas rītā tika ievērota vislielākā piesardzība. Ienaidnieks bija tuvu. Nedrīkstēja kurt uguni, turējāmies ieleju aizsegā, kalnaugšās uzkāpa tikai izlūki. Pārgājienā viņi visu laiku gāja mums pa priekšu un atgriezās ar jaunām ziņām. Vārnas bija centušies atstāt aiz sevis cik iespējams maz pēdu, un tomēr pat es vietumis tās pamanīju zemē un tad iedomājos sevi par acīgu kaujinieku.

Apkārtējā ainava mainījās. Bija aizvien mazāk pakalnu, .un viļņveidīgā prērija vērtās aizvien līdzenāka, toties strauti un upītes te bija izgrauzušas dziļas gravas. Vienā no šādām krastu iegrobēm izlūki pamanīja ienaidnieku, kas šeit acīmredzot bija nolēmis ganīt zirgus ilgāk nekā vienu dienu: no koka kārtīm blakus nometnei bija ierī­kots zirgu aploks, lai mierīgi varētu naktī gulēt.

Mēs apstājāmies nelielā ieplakā. Nepilnu sešu jūdžu attālumā no Vārnām nogaidījām savā slēpnī nakti. Kaut gan stāvējām te gandrīz veselu dienu, nevienu nesūtīja medībās, nekūra arī ugunskurus. Vakariņām tika nokauts vecs ādenis, un tā gaļu, kas bija sagriezta plānās sloksnī­tēs, ēdām tāpat jēlu.