Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Stulbeņi! — pusbalsī viņš iesaucās. — Pēc jūsu čiepstēšanas viņi uzzināja, ka te slēpjas zīdaiņi! Dumiķi! Bēdziet!

Bez kādām ceremonijām viņš grāba mūs aiz skausta un ar varu izgrūda no apdraudētās vietas. Šauteņu blīvā uguns nemitējās. Mēs v jau bijām krietnā gabalā, bet vēl arvien dzirdējām kaujas troksni.

Nometnē mātes mūs sagaidīja nopietni noraizējušās. Viņu pārliekās rūpes mēs uztvērām kā nevajadzīgas — tās aizvainoja mūsu pašlepnumu, mēs negribējām būt ne­kādi memmīši. Bet mūsu aizvainojumu apklusināja un mūsu sirdis ar īstām gandarījuma jūtām pildīja tikai mūsu aizbildnis — vecais kaujinieks. Viņš pastāstīja sa­trauktajām sievietēm,. kā ienaidnieks bija paņēmis mūs uz grauda. Mana māte uzlūkoja mani ar maigu skatienu un sacīja:

— Tās bija tavas ugunskristības, Bizonīt, tu piedalījies īstā kaujā. Un vai lodes svilpa ap tevi?

— Jā, māmucīt! — es atbildēju, un sirds man pielija ar lielu lepnumu.

—- Žēl tikai, ka tev nebija ar ko karot.

— Kā tad nē, māmucīt? Es karoju!

— Tu karoji?

— No visa spēka uz viņiem kliedzu: nožēlojamie gļē­vuļi, es jūs miltos samalšu!

— Ak vai, un vai tu kaut ko panāci arī?

— Nu zināms!

— Ko tad?

— Aiz bailēm viņi pūdelēja un nevarēja nevienam no mums trāpīt. Nu zināms, ka tāpēc.

Māte kaut kā dīvaini un noslēpumaini pasmaidīja.

— Zināms ir viens, — viņa sacīja, — tu būsi tikpat liels runātājs kā karotājs.

Viņas vārdos skanēja kaut kāda neskaidra šaubu stīga. Paskatījos viņai acīs.

— Vai tu man netici?

Atbildot māte apkampa mani un ilgi turēja piekļautu pie sevis. Pēc divām negulētām naktīm man uznāca ne­atvairāms miegs. Man bija tik labi pie viņas krūtīm, es jau laidos snaudā, tomēr pārvarēju sevi. Spēji izrāvos no viņas rokām un vīrišķīgi nostājos uz kājām.

Reizē ar mums tika atvesti atgūtie zirgi. Tie jau bija sapīti un nekur nevarēja aizbēgt. Saskaitījām kādus četrdesmit. Izrādījās — tie nebija mūsējie, bez tam tikai niecīga daļa no visa Vārnu ganāmpulka. Piesardzīgais ienaidnieks aiz pirmā aploka acīmredzot bija iekārtojis otru, kurā turēja nolaupītos zirgus. Mūsējie diemžēl to nezināja un viņu rokās krita tikai šie četrdesmit, kas atradās pirmajā — nomaļajā aplokā. Bet labs bija arī šis ķēriens. Tie bija lieliski zirgi.

Vēl bija tumšs un līdz rītausmai tālu. Atgriezās kau­jinieki, kas bija šāvuši no pakalniem. Ar lielām grūtī­bām viņi bija tikuši pāri upei. Pārcelšanās pāri upei viņiem bija bijusi ļoti smaga; viņi bija gribējuši preti­nieku nometnei pielaist uguni, bet tie sīksti turējušies pretī un nav ļāvuši to izdarīt. Kā trofejas mūsējie bija atvilkuši divus kritušos amerikāņus un vienu Vārnu, pēc tam vēl vienu Vārnu, smagi ievainotu, kas pēc stundas nomira. Viens no mūsu vīriem, Divlēcis, prata Vārnu valodu un, kamēr gūsteknis vēl bija pie samaņas, cen­tās izvilkt no viņa pēc iespējas vairāk ziņu. Tas, ko viņš uzzināja, sacēla vispārēju sašutumu. Izrādījās, Vār­nas sākumā nemaz nav gribējuši mums uzbrukt. Rukstons tik ilgi viņus pierunājis, tik ilgi kūdījis un uzkurinājis, gan draudējis, gan dzirdījis, līdz beidzot šie piekāpušies. Piekrituši nozagt mūsu zirgus, lai viņš tos varētu pār­dot — kā mēs pareizi bijām nopratuši — Bentona fortā. Vārnas bija tikai ierocis viņa rokās, viņš pats — ļaunais gars un visu daudzo nelaimju cēlonis.

No mūsu kaujiniekiem neviens nebija kritis, bet vai­rāki bija viegli ievainoti. Mūsu burvis Baltais Vilks tika ievainots pavisam neparastā veidā. Lode bija ietrieku­sies viņam taisni krūtīs, bet nebija viņu skārusi. Tā bija atsitusies pret bruņurupuča raga bruņu plati, ko burvis nēsāja uz krūtīm, un svins pret to bija sašķīdis. Tomēr spēcīgais trieciens bija izraisījis asiņošanu, vairākas stundas Baltais Vilks spļāva asinis.

Mūsu pašreizējā nometne atradās tikai kādus piecus kilometrus no kaujas lauka, un, kaut arī mēs negaidījām ienaidnieka parādīšanos, ierastā piesardzība lika mums doties projām, cik vien ātri x iespējams. Visi jau bija ga­tavi ceļam, kad atklājās, ka trūkst viena no mūsu labā­kajiem kaujiniekiem — Nakts Ērgļa. Viņš bija tajā grupā, kas no pakalniem apšaudīja ienaidnieku, pēc tam kopā ar pārējiem bija mēģinājis aizdedzināt teltis un pēdējo reizi bija redzēts pie upes. Un pēc tam viņu ne­viens vairs nebija manījis.

Tā kā līdz rītausmai bija atlikusi vēl .kāda stunda, virsaitis Cēlā Dvēsele nolēma gaidīt. Nakts Ērglis vēl varēja atgriezties. Tomēr viņš neatgriezās. Visa nometne gaidīja viņu drūmā noskaņā. Ar katru brīdi stiprāka kļuva mūsu pārliecība, ka Nakts Ērglis gājis bojā un ka viņa līķis guļ kaut kur ienaidnieka nometnes tuvumā. Sākās dažādas runas un apsvērumi.

Vecākie kaujinieki sapulcējās un par kaut ko apsprie­dās. Tad ciešā, saērcinātā un naidīgi noskaņotā pulkā viņi pienāca pie Baltā Vilka.

Burvis aizvien vēl sēdēja uz zemes. Asinis bez apstā­jas sūcās viņam pa muti. Visi sastājās viņam apkārt, bet viens no kaujiniekiem pārmetoši iesaucās:

— Baltais Vilks, tu līdz šim biji liels burvis. Tu mums pareģoji, ka kritīs astoņi ienaidnieka kaujinieki. Bet krita tikai četri.

Baltajam Vilkam vispirms vajadzēja izspļaut asinis, tad tikai viņš varēja atbildēt gārdzošā balsī:

— Kā tu zini, ka viņiem krita tikai četri?

— Vari aiziet aiz šiem krūmiem un paskatīties. Tur viņi guļ. Vairāk par četriem tu nesaskaitīsi.

— Bet kā tu zini, ka ienaidnieka nometnē nav kritušo?

Uz to bija grūti atbildēt. Kaujinieks ierunājās jau pie­laidīgāk:

—- To es nezinu.

Bet pūlis joprojām stāvēja drūms un nekustīgs. Tumsā tas atgādināja draudošu, melnu sienu. Pēc īsa klusuma brīža kāds cits kaujinieks turpināja pārmest:

—< Tu pareģoji mums, ka šajā karagājienā neviens no mūsējiem netiks nogalināts. Tu kļūdījies.

— Neredzamie spēki nekļūdās.

— Vienu mēs esam zaudējuši. Kritis Nakts Ērglis.

— Viņš nav kritis!

— Tad kur viņš ir?

— Atnāks.

— Kāpēc līdz šim vēl viņš nav atnācis? Viņš ir kritis, Baltais Vilk, kritis!

Pārējie kaujinieki viņam pievienojās, daudzi sauca tos pašus vārdus, pat sievietes sāka vaimanāt.

— Ērglis ir beigts!

— Viņš ir noteikti pagalam!

— Mēs esam pievilti!

Baltais Vilks lēnām piecēlās, un, kad viņš izslējās visā augumā, mums likās, ka viņš paceļas pāri visiem kauji­niekiem.

— Melno Pēdu cilts ļaudis! — viņš ierunājās skaļā balsī, nu jau pavisam skaidrā un metāliski spalgā.— At­minieties vienu: neredzamie spēki nekad nekļūdās! Nere­dzamie spēki nekad neviļ!

Šo vārdu iespaidā visi apklusa. Tikai pēc laba brīža kāds no aizmugures iedrošinājās iebilst:

— Tas tiesa, neredzamie spēki nekļūdās. Bet kļūdīties var burvis, ja viņam notrulinās dzirde un ja viņš nesa­dzird neredzamo spēku balsi.

— Jā, pareizi! … Burvis vainīgs! — skarbi piebalsoja daudzi no apkārtstāvošajiem.

— Baltais Vilks, —' turpināja iepriekšējais runātājs, — mēs esam tavi draugi. Mēs tev no visas sirds iesakām: aizej uz vairākām nedēļām vientuļā atpūtā. Stiprini savu burvja varu! To mēs tev iesakām visas cilts labā.

— Nē! — iekliedzās Baltais Vilks. — Varu es vēl neesmu zaudējis.

Pēc tam viņš piebilda vēl skaļākā balsī: