Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Labi, pietiks ar trim! Iesim, lai tās citas paliek!

Aizgājām. Zemes sunīšu tuvumā nebija, tādēļ es šāvu uz citiem mērķiem. Tāda vingrināšanās pieredzējušu kaujinieku klātbūtnē bija parasta un piederēja pie jau­niešu audzināšanas elementārajām nodarbībām, taču at­kal es brīnījos par to, kādēļ tēvs izvēlējās tieši šo vakaru, kad mēs bijām tik noguruši.

Atceļā uz nometni tēvs pastāstīja man par savu tēvu, manu vectētiņu Modro Lāci. Modrais Lācis bijis lielisks karotājs, bez tam bijis tik godprātīgs, ka noderējis par paraugu visiem. Šīs īpašības dēļ visi viņu cienījuši un loti mīlējuši.

— Būt tikpat patiesiem un godprātīgiem, kāds bija mūsu vectēvs, — teica tēvs,. — tas mūsu svētais pienā­kums.

Ilgāk to vairs nevarēju izturēt. Vainas apziņa mani neizturami mocīja, tā spieda sirdi kā smags akmens. Tēvs vienmēr pret mani bija labs un tikpat draudzīgs kā kri­tušais Pinkainais Ērglēns, tikai viņš bija pieaudzis. Mani dedzināja kauns par to, ka slēpu viņam patiesību. Gri­bēju jau atzīties.

— Tēt…

— Klusu! — tēvs pārtrauca un noglāstīja manu galvu. — Klusu, Bizonīt! Nevajag. Es zinu…

Ar to mūsu saruna tika pārtraukta, un mēs vairs to neatsākām.

Nākamajā dienā pēc strauja pārgājuma mēs apstājā­mies uz nakti jau ilgi pirms saulrieta. Sašutums par no­slēpumainajām bultām nometnē vēl nebija norimis. Gluži otrādi. Plānais Sniegs aizvien vēl tika turēts aizdomās, un šodien bija paredzēts viņu sodīt. Pareizāk sakot, nevis sodīt, bet uzklausīt viņa zvērestu. Tas bija svinīgais zvē­rests «Lielajam Ragam», vissvinīgākais zvērests mūsu ciltī. Kas šo zvērestu bija nodevis, to vairs nedrīkstēja turēt aizdomās. Nepatiesam zvērestam drīzumā sekoja bezgoža nāve.

«Lielā Raga» brālībā ietilpa divdesmit pieci redza­mākie kaujinieki, kuri tika izvēlēti uz mūžu no visām Melno Pēdu cilts grupām. Tā bija pati augstākā padome jeb tiesa, kas izšķīra svarīgākos morālos jautājumus. Jau atsaukšanās vien uz «Lielo Ragu» piešķīra vārdiem ār­kārtēju nozīmi.

Parasti zvēresta nodošana notika lielajā sapulču teltī. Bet, tā kā mēs bijām ceļā un telts nebija uzcelta, tad no senās paražas atkāpās un svinīgais rituāls notika zem klajas debess. Diena bija ļoti silta un klusa. Saulrietā visa nometne sapulcējās vienkop lielā lokā ap zvēresta vietu. Vidū nostājās «Lielā Raga» pārstāvis, bet viņam blakus Plānais Sniegs ar nokārtu galvu. Mūs, bērnus, nostādīja pieaugušajiem priekšā, lai mēs dzirdētu katru zvēresta vārdu. Nekad vēl līdz šim nebiju izjutis tādas bailes. Es degu kā ugunīs. Stāvēju pirmajā rindā un re­dzēju, ka Plānais Sniegs tikko valdīja asaras.

Iestājās dziļš klusums. Brālības priesteris svinīgi pie­pildīja ar tabaku svēto rituāla pīpi. Vienlaikus viņš teica zvēresta vārdus, vairākkārt pieminēdams Plāno Sniegu un atgādinādams, ka viņam tūlīt jānodod zvērests «Lie­lajam Ragam», bet ka vispirms viņam dziļi jāielūkojas savā sirdī, lai kļūmā mēle neteiktu aplamus vārdus un nepiesauktu sev priekšlaicīgu nāvi.

Piepildījis pīpi, kaujinieks to četras reizes aizkūpināja. Katru reizi viņš cieši caur uguni skatījās zēnā un mur­mināja kaut kādus nesaprotamus vārdus. Pēc tam viņš pacēla pīpi pret visām četrām debess pusēm, tad pagrie­zās pret Plāno Sniegu. Turēdams zēna priekšā pīpi, viņš teica skarbā, draudīgā balsī:

— Še, velc pīpes dūmus, ja tu runā taisnību! Ja melo, nepieskaries pīpei! Vai tas biji tu, Plānais Sniegs, kas tik zvēriskā kārtā apgānīji līķus ar bultām? Jā vai nē?

— Nē, — zēns atbildēja klusi, bet visi to dzirdēja, un izbrīnās šalka pārskrēja ļaužu pulkam.

Plānais Sniegs satvēra pīpi un dziļi ievilka no tās. Viņš bija izpildījis rituālu.

— Ja tu sameloji, — bargi sacīja vecais kaujinieks, — tad pusgada laikā tu būsi miris.

Iestājās kapa klusums un nogula pār mūsu galvām kā svina smagi padebeši. Man acis satumsa. Es sakustējos. Kājas man bija kā zemē ieaugušas. Ar pūlēm varēju tās pakustināt. Gāju uz priekšu. Neviens nekā nerunāja, bet galvā man šalca un dunēja, it kā būtu sākusies vētra. Visi platām acīm skatījās manī. Kā viņi skatījās! Gājiens man likās bezgalīgs. Beidzot es pienācu pie Plānā Sniega, nostājos viņam blakus ar seju pret veco kaujinieku. Gri­bēju izslieties, bet nevarēju. Gribēju kaut ko teikt, arī nevarēju. Beidzot izdabūju pār lūpām:

— Plānais Sniegs …

Un vārdi man iestrēga kaklā.

Vecais kaujinieks, kas līdz šim visu laiku bija bijis tik bargs, pasmaidīja, un šis acumirklīgais smaids mani iedrošināja.

— Plānais Sniegs … nemirs! — nomurmināju.

Kaujinieks atkal kļuva nopietns, bet es jutu, ka viņš

vairs nebija tik bargs.

— Tad tu, Mazais Bizon, biji tas, kas iešāva bultas ienaidnieku krūtīs? — viņš jautāja.

— Jā, es, — atbildēju jau pavisam skaļi. Manas līdz­šinējās bailes sāka atkāpties.

Pēdējās divās dienās visa nometne bija sašutusi par kaunpilnā nodarījuma vaininieku. Man likās — ja es at­zīšos, visi metīsies man virsū un saraustīs mani gabalos. Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Visi palika savās vietās. Vēl vairāk: kamēr vieni izrādīja dziļu izbrīnu, citu sejās izpaudās nepārprotams prieks. Prieks par to, ka es atzi­nos. Dīvaini ļaudis.

Vecais kaujinieks arī likās apmierināts.

—> Labi, ka tu atzinies. Bet sods tev būs jāizcieš.

Paskatījos uz viņu ar bailēm. Vai tikai viņš neliks mani tūlīt nogalināt?

— Ar ko tu iešāvi tās bultas? — viņš jautāja.

— Ar loku.

— Labi. Tūlīt atnes loku! Visu aculiecinieku klātbūtnē salauzīsim to gabalu gabalos…

Izbailes, kādas mani pārņēma, atspoguļojās manās acīs. Vecais kaujinieks to pamanīja un neizpratnē apklusa. Ko viņi varēja zināt par jūtām, kas saistījās man ar šo loku un manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu? Nekustējos no vietas, stāvēju kā zemē ierakts.

— Nu, nes tūliņ šurp! — viņš mudināja.

Manī auga protests:

— Nenesīšu!

Vecais kaujinieks apjuka atkal, bet tūlīt saņēmies no­drebēja dusmās un iekliedzās:

— Ko tas nozīmē, knauķi?

Atkal man acu priekšā viss satumsa.

— Pinkainais Ērglēns… — es iesāku un aprāvos. Ne­varēju tālāk parunāt. Kakls man aizžņaudzās.

Par laimi, tēvs man nāca palīgā. Tēvs, bez šaubām, zināja manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu un varēja iedomāties iemeslu, kādēļ es ietriecu bultas ienaidnieku krūtīs. Dažos vārdos viņš visiem pastāstīja par manu draudzību ar Pinkaino Ērglēnu. Viņa stāstījums mainīja ļaužu noskaņu, un viņu sejas kļuva laipnākas. Stāvēju tēvam blakus un jutos kā tārps, kurš grib paglābties, lai viņu nesamītu. Biju vēl mazs, bet manī auga liela, dziļa mīlestība pret tēvu, kurš mani tik dedzīgi aizstāvēja.

Man nesodīja. Vecais kaujinieks tikai padraudēja ar pirkstu un apmierināts nogāja malā.

Tovakar māte, mani sasegdama, sacīja maigi un sir­snīgi:

— Tagad es tev vairs nestāstīšu pasaku par viltīgo zaķi, kas sapinās melos. Man ir daudz jaukāka pasaka par puisīti, kurš nekad nemeloja. Vai gribi dzirdēt, Bizo­nīt?

Gribēju ļoti, bet nespēju atbildēt. Es jau biju aizmidzis.

«BIZONI IR! NU MES BŪSIM PAĒDUŠI!»

Pēc dažām dienām mums pievienojās kāda cita mūsu cilts grupa, ko vadīja Niokskatoss. Mēs atkal tuvojāmies Klinšu kalnu pakājei; tālu rietumos slējās mūžīgos snie­gos tītās virsotnes, kuras mēs pazinām jau no iepriek­šējiem klejojumiem pa šiem apvidiem. Kādā dienvidū Baltais Vilks, kas jāja visiem pa priekšu, deva ar roku zīmi, lai mēs apstātos. Viņš bija priekšā pamanījis lielu indiāņu nometni.