Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Prēriju ļaužu dzīvē tā bija vēsturiska tikšanās, kurā spilgtāk nekā jebkad izpaudās vienprātība un draudzība. Kaujinieki uzcēla milzīgu telti, kurā varēja sapulcēties gandrīz visi nometnes ļaudis, lai noskatītos deju «Ko esmu pieredzējis». Visi līksmā pacilātībā gaidīja šo iz­rādi.

Palaunadzī ēdām indiāņu gardumu pemikanu — bizona gaļas ēdienu, ko asiniboini prata lieliski gatavot. Pemi- kans ir galvenais indiāņu ziemas ēdiens — kaltēta un mil­tos saberzta bizona gaļa; ja vēl pieliek klāt saskatūnas augu ogas, tad tas ir pats lielākais gardums pasaulē. Pēc agrajām vakariņām visi devās uz lielo telti.

Tā bija lieliska slavenāko kaujinieku kopa. Mēs redzē­jām blakus daudzajiem virsaišiem un burvjiem vīrus, kas bija rotāti ar «trim spalvām», ar «četrām spalvām», un varoņus, kas bija iemantojuši veselu «spalvu cepuri». Trīs spalvas nēsāja kaujinieks, kas bija nonāvējis trīs ienaidniekus, bet tam, kurš bija uzveicis vairāk nekā četrus, bija tiesības iegūt slaveno ērgļa spalvu cepuri.

Spēlēm «Ko es pieredzēju» katra cilts izdalīja piecus labākos kaujiniekus. Tas bija lielisks skats, kad šie piec­padsmit varoņi iesoļoja teltī. Viņi ienāca kaili, apņemti tikai gurnu jostām, ar spalvu rotām galvā. Senās rētas katram bija iezīmētas košām krāsām. Dažas izskatījās, it kā nupat būtu kaujā iegūtas.

Mēs, zēni, sēdējām vistuvāk izlases kaujiniekiem un, acīm viņus vai aprīdami, čukstus spriedām, kurš no vi­ņiem ir pats lielākais varonis. Indiāņi vienmēr pulcēja bērnus uz tamlīdzīgām izrādēm, lai ieaudzinātu viņos tēvu vīrišķību.

Virsaitim Lielajam Katlam, kas bija visslavenākais goda pulkā, vajadzēja pirmajam pastāstīt vienu no saviem piedzīvojumiem. Bezgala dziļi iespiedās manā atmiņā šis cildenais, lieliskais varonis, kas bija guvis tik daudz uzvaru. Kaut arī viņš savā laikā ir bijis viens no vis­bīstamākajiem pretiniekiem, viņa seja pauda neparastu apgarotību un labsirdību, tādēļ manās acīs Lielais Katls izcēlās starp visiem pārējiem. Bez tam viņš bija ārkār­tīgi kautrs; par savām kauju gaitām viņš stāstīja ļoti atturīgi.

Dižais asiniboinu vadonis prērijās bija izslavēts kā nepārspējams skrējējs. Daudzkārt jau bijām dzirdējuši par viņa neticamo ātrumu. Pateicoties savām žiglajām kājām, viņš bija atstājis ar garu degunu veselu mūsu kaujinieku vienību, Tagad pašam varonim vajadzēja mums pastāstīt šo gadījumu.

Viņš piecēlās un iecirta zemē savu šķēpu, pie kura karājās pirms daudziem gadiem iegūtie ienaidnieku skalpi. Droši vien starp tiem bija ne viens vien mūsu cilts kaujinieka skalps. Ar labo roku atspiedies pret šķēpu, virsaitis pagriezās pret Melnajām Pēdām, bet viens no asiniboinu kaujiniekiem, veikls valodu pratējs, pārtulkoja mums viņa vārdus.

— Pastāstīšu jums, kā es jūs reiz kaujas laukā pie­vārēju, pateicoties savām žiglajām kājām. Vai gribat, Melnās Pēdas?

— Gribam, gribam! — mūsu kaujinieki vienā balsī apstiprināja.

— Tolaik — kur tie gadi! — biju jauns virsaitis, div­desmit divas ziemas vecs. Vedu cīņā pret jums, Melnās Pēdas, nelielu biedru grupu. Mūs iekvēlināja, kā jau tas toreiz bija parasts, atriebības alkas. Gribējām atriebties par jūsu iepriekšējo uzbrukumu mūsu nometnei. Pār­gājuši pāri Piena upei Montānā, pamanījām prērijā ne­saprotamu kustību. Tie nebija bizoni, nedz arī antilo­pes, domājām — varbūt tā ir rīta saulē kūpoša migliņa. Liku biedriem apstāties. Pats piezagos tuvāk. Paglūnēju pāri kalna kauprei un tūliņ atrāvos. Devu zīmi aizmugu­rei, ka esmu pamanījis ienaidniekus. Viņi dejoja ap no­medītiem bizoniem. Mani biedri vai nu nebija manu sig­nālu sapratuši, vai negribēja paklausīt — izturējās viegl­prātīgi kā bērni, sarunājās skaļā balsī. Uzmanīgi līdu pie viņiem atpakaļ, jau iztālēm dzirdēju, ko viņi savā starpā runāja. Viens no viņiem bija gudrs puisis. Viņš teica, ka es, viņu virsaitis, droši vien neuzsākšot kauju, jo mūsu ir maz. «Muļķības!» iesaucās cits, nevaldāms kauslis. «Ja tā, tad ejam paši uzbrukumā, gan jau Lielais Katls mums nāks pakaļ!» Biju pienācis viņiem gandrīz klāt, kad pļā­pas beidzot mani pamanīja. Pavēlēju aizvērt mutes un sacīju: «Mēs esam tikai astoņi, viņu ir kāds simts. Uz­brukt — tas nozīmē tīšuprāt skriet nāvē. Negribu uz­ņemties atbildību par jūsu galu.» To dzirdot, karstulis aizsvilās. «Tad kāpēc tev vajadzēja mūs vest šurp? Mēs taču nācām cīnīties! Bet nu tev dūša papēžos, ko?» Aiz­kaitināts atbildēju: «Nē, dūšas man pietiek! Labi, lai tad mums sadod arī! Katram gadījumam sagatavojieties kau­jai. Bet galveno es izdarīšu pats. Hauk!» Kauslis apklusa. Liku biedriem paslēpties un gaidīt manu zīmi. Man bija radies viltīgs plāns. Nolēmu likt lietā savas ātrās kājas. Vai atminaties?

Lielais Katls pagriezās pret diviem saviem asiniboinu kaujiniekiem, un tie apstiprināja:

— Atminamies, jā!

— Nometu visas drānas. Metos skriet, — turpināja vir­saitis. — Skrēju kādu kilometru slapstīdamies, gribēju no otras puses pārsteigt pretinieku. Bet kas notika pa to laiku? Jūs pamanījāt mūsu grupiņu, sākāt gatavoties uzbrukumam. Vai atminaties, Melnās Pēdas?

— Atminamies, hauk, hauk! — atsaucās vairāki mūsu kaujinieki.

— Jūs uzlēcāt zirgos un pagriezāt tos pret mūsu grupu. Nodomāju: ir nu gan man līdzi īsti pienapuikas. Viņi pat nebija vēl pamanījuši, ka jūs dodaties šiem virsū. Jums bija liels pārspēks. Bija skaidrs, ka samaisiet pīšļos ma­nus biedrus. Izskrēju pakalnā. Iekliedzos pilnā balsī. Jūs apstājāties kā zemē ierakti, apjukāt: tātad arī aizmugurē ienaidnieks? Nozudu no jūsu acīm, zibenīgi uzskrēju otrā pakalnā, nedaudz mainīju savu apģērbu un atkal parādī­jos. Pamanīju jūsu augošo nemieru. Aizvien vēl jūs stā­vējāt uz vietas. Jūs nezinājāt, ko darīt, kādā virzienā uzbrukt. Es. atkal nozudu, manas kājas nestāvēja uz vie­tas. Mirkli vēlāk es jau parādījos uz trešā pakalna. Ik­vienam zināms, kas iznāk, ja divi uzbrūk vienam. Jūs bijāt pārliecināti, ka atrodaties lielu ienaidnieka spēku ielenkumā. Griezāt zirgus apkārt un laidāties lapās. Tā manas kājas guva uzvaru pār jums. Mums pašiem nebija nemaz jāmedī, tāpat ieguvām vairāku bizonu gaļu. Un savu ādu arī paglābām. Atskrēju atpakaļ pie biedriem. Viņi mani apsveica un pateicās par glābiņu. «Nesakiet paldies man, bet šim!» es atbildēju, norādīdams uz kausli. Redzēdams biedru izbrīnu, piebildu: «Viņa lielā mute jūs izglāba. Ja viņš nebūtu sācis plātīties, es būtu palicis pie jums un mēs visi būtu pagalam.» Jaunais kaujinieks no tās reizes izārstējās no savas plātības. Lūk, tāds ir mans stāsts. Es, Lielais Katls, dodu jums savu vārdu, Mel­nās Pēdas, ka mēs tagad esam draugi. Mūsu draudzība ir kā saules gaisma, kā Misūri ūdens — nekad tā neizsīks. Atcerieties: Lielais Katls nekad vēl savu vārdu nav lau­zis. Hauk!

—< Hauk, hauk, hauk! — sauca mūsu kaujinieki, un mēs, mazie, arī kliedzām, cik skaļi vien varējām.

Bungas, kas ar klusu dunoņu bija pavadījušas visu stāstījumu, tagad sāka rībēt mežonīgā dejas ritmā.,

Lielais Katls ar vairākiem biedriem dejā attēloja visu notikumu. Aizrautīgi sekojām katrai viņu kustībai. Kad deja bija beigusies, viņš nostājās Melno Pēdu virsaiša priekšā, pieaicināja vēlreiz tulku un sacīja:

— Topu jau vecs. Nezinu, vai mūsu ceļi vēl kādreiz satiksies. Kas zin, varbūt būs jāšķiras uz visiem laikiem; pirms tam gribu jums pastāstīt, kā viens no jūsu virsai­šiem izglāba man dzīvību. Nebūtu bijis viņa, es neatras­tos šodien starp jums. Neredzu viņu šeit. Tādēļ lūdzu, jūs, Melnās Pēdas, kad atgriezīsieties savās medību vie­tās, atstāstiet viņam, ko teikšu. Tolaik man bija divdesmit sešas ziemas. Nebiju vēl pietiekami apdomīgs. Ar savu brāli Nompa Vinčesta — Divvīru un vēl dažiem bied­riem sarīkoju uzbrukumu jums, Melnās Pēdas. Jums bija ļoti daudz zirgu, gribējām jums tos atņemt. Netālu no Piena upes uzdūrāmies vienai jūsu nometnei. Iestājās nakts, devos ar brāli izlūkos. Līdām abi uz vēdera. Cen­tāmies noskaidrot vietu, kur atrodas jūsu zirgu aploks. Pēkšņi viens no jūsu rumakiem satrūkās un sāka auļot taisni uz mums. Mirkli vēlāk aiz zirga parādījās kauji­nieks — īsts milzis. Tumsā viņš mūs nevarēja pamanīt. Zirgu viņš nenoķēra, toties notvēra brāli, kas gulēja kā­dus divdesmit soļus no manis. Milzim bija milža spēks. Jau pēc brīža brālis bija atbruņots. Nepaguvu pat at­skriet palīgā. Viņš aizstiepa šo uz nometni. Žagos pakaļ. Redzēju, kā viņš iestiepj brāli lielajā teltī. Es biju izmisis. Man bija tikai viena doma prātā: izpestīt brāli. Bet kā? Pie ieejas teltī, atspiedies pret šķēpu, stāvēja šis milzis. Asinis man iesitās galvā. Mani pārņēma trakums. Pie­gāju milzim klāt. Jautāju, kur brālis. Viņš, ne vārda ne­teicis, sagrāba mani un iesvieda teltī. Iekšā kurējās uguns.