Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Heijā, jaunie kaujinieki, uz priekšu! Parādīsim sie­vietēm, kā bizonus gāž gar zemi!

Šie vārdi, kaut arī teikti jokojot, pildīja mūsu sirdis ar tādu lepnumu, ka, neraugoties uz mustangu trako dī- dīšanos, turējāmies krēpēs un, cik vien stalti varēdami, jājām aiz tēviem, neskatīdamies pat uz to pusi, kur stā­vēja mazās niekkalbes.

Tepat man priekšā auļoja vecākais brālis Skanīgā Balss. Tā viņam bija svinīga diena. Brālim bija jau div­padsmit gadu, un tēvs pirmo reizi viņam bija atļāvis pa īstam piedalīties bizonu medībās līdz ar citiem pieaugu­šajiem kaujiniekiem. Skanīgajai Balsij bija loks, nedaudz mazāks par lielo kaujinieku šaujamiem lokiem.

Arī man tā bija svarīga diena, man atļāva jāt līdzi medniekiem un iztālēm noskatīties medību norisē. No­lēmu turēties visu laiku blakus brālim. Katram gadīju­mam biju paņēmis līdzi savu mazo loku. Man bija lie­lisks zirgs, losis. To man bija izraudzījis tēvs. 2ēl tikai, ka neatļāva ņemt. līdzi Pononku.

Traukdamies ziemeļaustrumu virzienā pa viļņaino prē­riju, platā ielejā pārbridām seklu upi. Drīz vien sasnie­dzām kalngrēdu pretējā krastā, un mums pavērās skats, kas visvairāk priecē indiāņu acis un visvairāk saviļņo viņu sirdis. Kā melna, plata josla spilgtzaļajā prēriju klajotnē iezīmējās milzīgs bizonu pulks. Vienkopu turo­ties, blīvā masa plūda uz ziemeļiem; tikai atsevišķi dzīv­nieki skrēja atstatu — nomaļus no visa pulka. Tur mēs varējām iegūt milzīgus pārtikas krājumus, ar kuriem pie­tiktu — ja vien medniekiem veiktos — visai nākamajai ziemai.

Bizoni mūs pamanīja un uzsāka, lēkšot. Nebija ne laika, ne iespējas domāt par bara aplenkšanu. Jātnieki dzina zirgus pilnos auļos, mežonīgi kliegdami, lai pārbiedētos dzīvniekus sadalītu sīkās grupās.

Skanēja bizonu baurošana, nagu klaboņa un pakavu dima. Sacēlās tik biezi putekļi, ka es tikko spēju saskatīt Skanīgo Balsi savā priekšā. Mednieki strauji izvērsās šķērsām garā ielokā, cenzdamies pulku aplenkt no krei­sās puses. Pēc brīža putekļu mākoņi palika aiz mums. Bizoni jau atradās tepat blakus. Vareno dzīvnieku spal­vainie kumbri te cēlās, te grima trakajos auļos. Katrs mednieks izvēlējās par mērķi iespējami treknāku bizon- māti un centās piekļūt tai iespējami tuvu klāt. Jau no- spindza pirmās bultas. Nogranda arī pirmie šāvieni, bet vispārējā pakaļdzīšanās kņadā tie skanēja klusināti, it kā no liela attāluma. Jau redzēju krītam pirmos dzīvniekus. Bizoniem bija sīksta dzīvība. Tos varēja nogāzt tikai trā­pījums sirdī, bet arī tad tie vēl ilgi valstījās pa zemi. At­zīšos,- ka, redzot tuvumā šos milzeņus, kas iztālēm izska­tījās tik draudīgi ar savām lielajām pierēm, — nodrebēju un asinis stinga manās dzīslās.

Aizvien vēl no acīm neizlaidu brāli, tāpat cieši ar ska­tienu sekoju tēvam, kas laiku pa laikam iznira no pu­tekļu vērpetēm mūsu priekšā, bet, kad es uz mirkli pa­griezu galvu atpakaļ un paskatījos uz citiem medniekiem, kājas man kļuva aukstas.

— Kalnuguns! — izbīlī iekliedzos, kaut gan trakajā jūklī neviens manu balsi nevarēja dzirdēt.

Kalnuguns — zēns, mazliet vecāks par mani, bija jājis pārāk tuvu aiz sava tēva un nokļuvis ļoti bīstamā stā­voklī. Viņa tēvs bija izšāvis uz bizonmāti, kas skrēja vidū starp diviem bizoniem. Viens no tiem, vecs, paguris dzīv­nieks, negaidot bija apstājies un izslējis ragus pret jātnieku. To ieraugot, zirgs bija zibenīgi cirties sāņus un ar savu spējo kustību tā izbiedējis bizonu, ka tas acu­mirklī apsviedās apkārt un no visa spēka uzgrūdās di­viem bizoniem. Visi trīs klupa, kūleņodami cits citam pāri. Kalnuguns, kas bija jājis cieši tēvam pa pēdām, nepaguva pagriezt zirgu sāņus un ietriecās bizonu ka­molā. Visi pieci — trīs bizoni, zirgs un zēns — kūleņoja pa zemi.

Taisni šajā mirklī man paspruka izbaiļu pilnais klie­dziens.

Kalnuguns drudžaini ieķērās viena bizona skaustā. Dzīv­nieks tanī pašā mirklī uzlēca kājās un kā ārprātā auļoja tālāk, aiznesot sev līdzi uz muguras pārbiedēto zēnu. Mednieki metās tam pakaļ. Uz bizonu bīstami bija šaut, jo varēja trāpīt zēnam. Tikai tad, kad vienam no jātnie­kiem izdevās pielikt stobru bizonam pie pieres, atska­nēja šāviens. Bizons klupa un sabruka pie zemes. Kaln­uguns apmeta gaisā kūleni un noripoja bez samaņas zemē. Laimīgā kārtā nekas nopietns viņam nebija noticis.

Pa to laiku Skanīgā Balss un es dzināmies pakaļ citiem bizoniem. Brālim vēl nebija izdevies ieņemt stāvokli, kas būtu izdevīgs šāvienam. Viņš mēģināja vairākkārt, bet vai nu bizoni bija pārāk tālu, vai arī pa šāvienam gadī­jās nepiemērots, pārāk vecs bizons. Drīz lielais pulks ķ tomēr pajuka un sāka strauji sadalīties mazās grupās.

Mūsu priekšā no pārējiem dzīvniekiem nošķīrās jauna tele un metās sāņus. Mēs tai pakaļ. Pēc brīža jau bijām vieni paši prērijā — savrup no visa lielā pūļa. Brālis strauji pievirzījās klāt medījumam, uzvilka loku un iz­šāva. Bulta ietriecās krūtīs, bet dzīvnieks turpināja skrē­jienu. Skanīgā Balss panāca to no jauna un iešāva otru bultu zem kreisās lāpstiņas. Bizons sagriezās un mainīja virzienu, bet neskrēja vairs tik ātri kā pirmīt. Es sekoju, aiz satraukuma tikko elpodams.

Brālis no visa spēka atkal uzvilka loku un izšāva trešo bultu. Diemžēl tā ietriecās kumbrā. Dzīvnieks tikai pa­purināja galvu un lēkšoja tālāk. Ceturtā bulta bija jau precīzāka; tā droši vien ieurbās kaut kur tuvu pie sirds. Bizons, acīmredzot paguris, palēnināja gaitu. Piektā bulta laikam bija vēl trāpīgāka. Dzīvnieks aizvien vēl skrēja, bet mēs pamanījām, ka pa nāsīm tam plūda asinis. Ga­viļu sauciens izlauzās no mūsu lūpām. Tagad bija skaidrs, ka medījums mums neizspruks. Vēl viena bulta. Dzīv­nieks sagrīļojās un raustīdamies saļima. Tad es nolēcu

no zirga un no sava loka iešāvu bultu bizonam sānā. Konvulsijas norima.

Saķērāmies rokās un svētlaimē lēkājām ap zemē gulošo dzīvnieku. Kad pirmais sajūsmas vilnis bija pārgājis, sā­kām aplūkot un aptaustīt medījumu. Bizonā bija iešautas sešas bultas, neskaitot manējo.

Skanīgā Balss satrūkās:

— Sešas bultas! Vai tas nav par daudz vienai telei? Kā tu domā? Teiks vēl, ka nemākulīgi esmu šāvis. Sāks smieties par mani…

— Un kas par to … Šāvi, šāvi, kamēr sašāvi.

—Citi, — brālis turpināja savu domu, — citi izšauj vienu, divas, trīs reizes. Un bizons ir beigts.

— Tas tiesa. Bet tie ir pieauguši kaujinieki…

Aizvien šaudīgāks kļuva mūsu skatiens, pārskaitot bul­tas, un, jo ilgāk mēs tanīs lūkojāmies, jo nedrošāki kļu­vām savā uzvaras priekā. Kauns un negods nevajadzīgi izšaut tik daudz bultu! Tad pēkšņi brālis kaut ko iedo­mājās. Viņš cieši palūkojās manī.

— Vai uz tevi var paļauties?

— Var.

— Vai tu būsi kluss kā kaps?

— Jā.

— Bizonīt, tikai tu mani nenodod, citādi būs slikti!

Brālis man pastāstīja savu plānu.

—« Mēs vienkārši izvilksim liekās bultas. Atstāsim tikai divas. Pārējās paslēpsim. Brūces apbērsim ar zemi. Visi domās, ka tie ir tikai nobrāzumi — skaidrs… Vai tu mani nenodosi?

— 1 Nē! — svēti apsolīju.

Viņš jau grasījās izpildīt savu nodomu. Tad manī pa­modās šaubas. Iedomājos, kas notiks, kad atnāks tēvs…

— Pagaidi! — aizturēju Skanīgo Balsi. — Atnāks tēvs. Droši vien viņš jautās, kā mēs viņu nogāzām. Ko teiksim tēvam?