Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Ieraudzīju savu brāli un sievieti — tā droši vien bija milža sieva. Kaujinieks lika viņai uzcept mums abiem gaļu. Septiņas dienas nebijām kārtīgi ēduši. Rijām gaļu kā izsalkuši vilki. Kaujinieks labsirdīgi noskatījās manī. Pēc tam ienāca divi un aizveda mani un brāli uz citu telti. Tur bija sapulcējušies vecajie. Tie bija ārkārtīgi sašutuši par šo atgadījumu. Man pienāca klāt jauns cil­vēks, kas prata asiniboinu valodu, un teica: pēdējā laikā bijis daudz zirgu zagšanas mēģinājumu, mūs gaidot nāves sods; visām cilts grupām esot aizlaista ziņa, ka noķerti divi ^agļi. Drīz visi atstāja telti, kurā atradāmies. Aiz­veda līdzi arī brāli. Paliku viens. Arā pulcējās visa no­metne. Ļaudis bija satraukti un sadusmoti; nebija šaubu — bija situsi mūsu pēdējā stundiņa. Pie pavarda gulēja šautene — acīmredzot vecajie bija to aizmirsuši. Pielēcu klāt. Tā nebija pielādēta. Mazliet tālāk atradu pulvera ragu un kulīti ar lodēm. Nolēmu bez cīņas ne­padoties un likt dārgi samaksāt par savu dzīvību. Izmetos pagalmā. Pēkšņi mani satvēra kā spīlēs divas rokas un atbruņoja. Satracinātais pūlis gribēja uz vietas mani no­galināt. Divi kaujinieki, kas aizvien vēl turēja mani pie rokām, tikko spēja atvairīt pūli un skriešus aizstiepa mani ārpus nometnes. Tur mūs sagaidīja tas pats milzis. Viņam blakus sasietām rokām stāvēja brālis. Milzim vajadzēja būt lielam Melno Pēdu virsaitim. Ko viņš man teica, diemžēl nesapratu. Tad viņš pārgrieza brāļa saites. Lika mums kāpt divos zirgos, kas apsegloti stāvēja turpat tu­vumā, un cik vien ātri iespējams pazust. Mēs bijām brīvi. Es vēl dzirdēju, kā virsaitis — milzis savā varenajā balsī centās apklusināt ļaudis, kas dzīrās mums dzīties pakaļ. Bija tumšs, nakts vēl nebija pagājusi. Neticējām savai laimei. Pa kaklu pa galvu traucāmies pretī brīvībai. Vē­lāk šīs nakts neparastie piedzīvojumi man šķita kā slima cilvēka murgi. Tie tomēr nebija murgi. Vislabāk par to liecināja divi zirgi, kurus mums bija iedevis Melno Pēdu virsaitis. Vēl tagad nespēju saprast, kādēļ mūs toreiz atstāja dzīvus. Lūk, tāds ir mans stāsts.

Lielais Katls draudzīgi paskatījās uz Melno Pēdu vir­saiti un piebilda:

— Esmu jau vecs. Ja šis virsaitis vēl dzīvs, lūdzu, atstāstiet viņam, ko teicu. Pasakiet vēl to: mēs bijām ienaidnieki, un tomēr katrreiz, kad dejojām Lielās Saules deju, lūdzu neredzamos spēkus būt labvēlīgiem pret viņu.

Tas ir viss, Melnās Pēdas. Lūk, to es gribēju jums pa­stāstīt. Hauk!

Kad Lielais Katls bija apsēdies, piecēlās viens no mūsu virsaišiem — Niokskatoss un sacīja:

— Notikums, par kuru tu pastāstīji, nav man svešs. Tas virsaitis, kurš paglāba tevi no nāves, bija mans tēvs. Tolaik mēs vēl bijām bērni, bet labi zinājām šo atgadī­jumu, jo tēvs mums par to stāstīja. Skaidri atceros to nakti. Varu tev šodien paskaidrot, kam tev jāpateicas par savu dzīvību. Savai drosmei un cīņas gribai. Tu nepameti brāli nelaimē, pēc tam gribēji cīnīties, kaut arī tev draudēja neizbēgama nāve. Tēvs gribēja pārbaudīt tavu vīrišķību. Viņš pārliecinājās par to, ka žēl būtu tevi tik jaunu nonāvēt. Melnajām Pēdām ir viens svēts likums: katram visiem spēkiem jācenšas glābt savu draugu briesmās. Arī tu to darīji, drošais kaujiniek, visu asiniboinu galvenais virsaiti, tādēļ tēvs dāvāja tev dzī­vību.

Niokskatoss brīdi sačukstējās ar citiem Melno Pēdu virsaišiem un tad atkal sacīja:

— Ja mans tēvs būtu dzīvs, zinu, ka viņš dāvātu tev savu vārdu; tas ir lielākais gods mūsu ciltī. Tev ir dēls. Atļauj dot viņam manu vārdu Niokskatoss.

— Hauk, hauk, hauk!!!… — visi klātesošie asiniboini skaļi izteica savu prieku. Visi izjuta šā mirkļa svarīgumu. Lielā virsaiša vārda nodošana citas cilts loceklim lieci­nāja par vispatiesākajām draudzības jūtām. Kaujinieki bija līdz sirds dziļumiem aizkustināti.

Savas brīvās prēriju dzīves norietā indiāņi sāka sajust dzīves norišu svarīgumu un tiekties pēc saprātīga noti­kumu atrisinājuma.

Šajā nometnē mēs uzkavējāmies diemžēl tikai divas dienas, bet tās bija ļoti saulainas, dažādu rotaļu, dziļu pārdzīvojumu un jauku piedzīvojumu pilnas. Pēc tam mēs atvadījāmies no asiniboiniem un gro-ventriem, cits citam apsolīdami, ka saglabāsim draudzību. Protams, mēs bijām virsaiša Lielā Katla stāstījuma iespaidā, jo viņš bija mūsu sirdīs pamodinājis cildenas jūtas.

Mūsu ceļš veda uz ziemeļiem, kur varēja būt bizoni. Šķīrāmies arī no Niokskatosa un viņa grupas un devā­mies tālāk.

Trešajā vai ceturtajā naktī pēc šķiršanās mūsu nometnē atgadījās kaut kas satraucošs. Nekad neaizmirsīšu šīs nakts skumjos brīžus.

Mūs uzmodināja neparastas skaņas. Uztrūkāmies no sa­vām guļvietām un vērīgi ieklausījāmies. Ak, mēs ļoti labi pazinām šo gari stiepto, žēlabaino melodiju, kas pārska­nēja visu nometni. Tā bija nāves dziesma. Kāds mirējs, ievērojot paražu, pirms nāves dziedāja pats savu nāves dziesmu. Bet kurš tas bija?

— Neviens taču nav slimojis! — tēvs teica mātei.

— Kas tas varētu būt? Kas? — teltī atskanēja sa­trauktas balsis.

— Vai tā nav Baltā Vilka balss? — māte nedroši iemi­nējās. Tēvs brīdi klausījās, tad pēkšņi iesaucās:

— Jā, tas ir mūsu burvis!

Viņš spēji pielēca kājās un, apmetis sev ap pleciem segu, izskrēja no telts.

Visā nometnē bija jūtama satraukta rosība. Mēs dzir­dējām neparastu kņadu, aprautus čukstus un daudzu mo­kasīnu dimdoņu. Mani pārņēma tāds satraukums, ka es atsviedu ādas un piespiedos pie mātes.

— Piesvied malku ugunskuram! — māte lika brālim Skanīgajai Balsij.

Drīz vien tēvs atgriezās. Pat skopajā ugunskura blāzmā ievēroju satraukumu, ko viņš ar pūlēm centās slēpt.

— Vai tas patiešām ir Baltais Vilks? — māte jautā­joši uzlūkoja tēvu, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, pa­lika nekustīgi stāvam. Cik daudz sāpju bija viņa sejas izteiksmē!

— Baltais Vilks ir miris! — dobjā balsī viņš pavēs­tīja.

— Kā tas iespējams? — mate plati pavēra muti un aizsedza to ar plaukstu — tik liels bija viņas izbrīns.

— Nejautā, sieva! Nezinu, kā tas noticis. Bet tas ir no­ticis: mūsu burvja vairs nav starp dzīvajiem!

— Vai viņš nomira dabiskā nāvē?

— Kā lai es zinu?

— Bet vai viņa sieva bija tur klāt?

— Jā. Arī viņa neko nezina. Viņa pamodusies, kad Baltais Vilks jau dziedājis nāves dziesmu. Asinis plūdu­šas viņam pa muti… Viņš dziedājis līdz pēdējam brī­dim …

Teltī ienāca tēvabrālis Dārdošais Pērkons, lai ar mums kopīgi dalītos bēdās. Acis viņam bija asaru pilnas un elpa nelabi dvakoja.

— Vai tu esi dzēris? — tēvs nepatikā jautāja.

— Dzēru, — atbildēja tēvocis un dziļi nopūtās.

— Kur ņēmi degvīnu?

— Vēl no Rukstona bija saglabājies.

— Nedzer, brāl, — tēvs lūdza cietā balsī, sapurinā­dams tēvoci pie pleciem. — Tas mūsu posts.

Tad tēvs atcerējās neseno atgadījumu un iesita sev pa pieri.

— Droši vien vainīgs Rukstons un Vārnas …

Un viņam bija taisnība. Baltais Vilks nomira no lodes, kas pirms laba laika, kad mēs uzbrukām ienaidnieka no­metnei, bija ietriekusies tam krūtīs. Lode bija sašķīdusi pret bruņurupuča plāksni un izraisījusi asiņošanu, kas kļuva par nāves cēloni.

Atskanēja gari stiepts kliedziens, kas atgādināja zvēra

gaudas. Tur burvja atraitne vaimanāja žēlabās. Viņai pie­vienojās citas sievietes, un drīz visa nometne skanēja žēlabu balsīs līdz gaismas svīdumam.