Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Otrā rītā visas sievietes sērās nokrāsoja sejas melnas. Daži nelaiķa tuvinieki pēc senas paražas gribēja nocirst sev katrai rokai vienu pirkstu, bet vecajie aizliedza šo mežonīgo izrīcību.

Dienā notika bēres. Tās, kā jau pienācās tik izcilam cilts vīram, bija ļoti svinīgas. Nelaiķi ietērpa visgreznā­kajās drānās un noguldīja uz bizonu ādām. Baltā Vilka šauteni salauza gabalos, lai arī tā būtu «mirusi» un pa­vadītu aizgājēju Mūžīgo Medību valstī. Uz apvidus vis­augstākā pakalna no kārtīm tika uzbūvēts statīvs. Uz tā — augstu virs zemes — noguldīja ādās ietītas burvja mirstīgās atliekas. Tām vajadzēja pacelties pāri visai ap­kārtnei.

Mēs bijām zaudējuši burvi, kas bija iemantojis diža vadoņa godu. Viņa slava sniedzās tālu pāri Melno Pēdu cilts robežām. Mēs jutāmies pamesti kā bāreņi, kaut arī viņa vietā stājās meistara cienīgs pēcnieks— Kinasi.

Nebija laika ilgi sērot. Tūlīt pēc bērēm turpinājām ceļu. Arvien jūtamāks kļuva pārtikas trūkums.

Pagāja diena pēc dienas, mēs nesastapām nevienu zvēru, prērijas bija kā izslaucītas. Pavasaris zaļoja jau pilnā plaukumā, ielejās paloja košs ziedu klājs; visapkārt, ar savu spirgto zaļumu priecēdama acis, zēla kupla zāle. Tikai nebija zvēru, un vira katlos kļuva aizvien plānāka. Es jutos pastāvīgi izsalcis.

Kaut arī indiāņi bija raduši savilkt jostu ciešāk un pār­laiduši ne vienu vien bada reizi, tomēr grūti nācās no­slēpt īgnumu un nomāktību.

— Kur bizoni? Kāpēc nav bizonu? — bez mitas jau­tāja ļaudis, skatīdamies saules pielietā un krāšņā, bet tik pretīgi tukšā prērijā.

— Izkauti! Iznīdēti! — skanēja drūma atbilde, kā at­gādinot nepielūdzamu likteņbalsi.

Kad vakaros ap ugunskuriem sēdēja stingi stāvi, bads nemitīgi lika domāt par šīm rūpēm. No šīm domām ne­varēja tikt vaļā, bet ļaunais gars kairināja mūsu iztēli, uzburdams ainas ar milzīgiem bizonu bariem un citu dzīvnieku pārbagātību.

— Tie nav murgi! — vecāki mums, puikām, teica. — Tās nav iedomu ainas! Tā kādreiz bija.

— Vai agrāk bija tik lieli bizonu bari?

— Jā, milzīgi. Reizēm, ak, Lielais Gars, bizonu bari bija tik lieli, ka visu apvārsni no ziemeļiem līdz dienvi­diem, cik vien tālu sniedzās acs, aizsedza melna ķer­meņu lavīna. Kad bizoni mums gāja garām, bara priekš­pulku redzējām no rīta, bet pēdējos lampastus sagaidī­jām tikai vakarā.

— Vai, vai! — dziļā izbrīnā es nopūtos. — Tas laikam bija ļoti sen?

— Nē, dārgo puisīt, tas nebija nemaz tik sen.

— Kad?

— Vairākas lielās saules pirms tavas piedzimšanas. Un, kad tu piedzimi, gaļas vēl bija atliku likām mūsu cilts krājumos…

— Kāpēc tagad vairs nav bizonu? — pār lūpām lauzās jautājums, un iekšas aiz sāpēm sarāvās.

Uz šo jautājumu vispārliecinošāk prata atbildēt tikai tēvocis Dārdošais Pērkons, kas zināja vairāk nekā visi citi. Tēvocis neslēpa savas zināšanas un pie ugunskura labprāt stāstīja:

— Jā, vēl nesenā pagātnē mūsu cilts varēja vērot tūk­stošiem bizonu, kas pārvietojās pa mūsu prērijām. Bet tad baltie cilvēki uzbūvēja garas braucošas mājas, ceļus no dzelzs. Un baltie mednieki — tie nebija mednieki, bet dzīvnieku bendētāji! — tūkstošiem pasāka braukt šurp uz dienvidu prērijām un kā apmāti sāka trenkāt bizonu barus. Viņi izkāva bizonus līdz pēdējam. Šodien ne tikai dienvidos — Arkanzasā, Kolorādo, Oklahomā pavisam vairs nav bizonu — tos mežonīgā kārtā izkāvuši baltie laupītāji —, bet arī te, ziemeļos, Montānā un Kanādas Albertā, tie gauži reti sastopami. Dzīvi palikušie bizoni nelielos, tramīgos bariņos, visbiežāk pa divi, pa trīs slēp­jas nomaļās, neapdzīvotās ielejās.

Pagāja vairākas dienas, kopš bijām aizgājuši no Lielā Katla nometnes, bet vēl nemanījām nevienu bizonu.

Melno Pēdu pacilts piganu vadonis Apianistans ieteica mums doties tālu uz ziemeļiem un turēties Klinšu kalnu pakājē, kur vēl rodamas baltā cilvēka neskartas ielejas, un apgalvoja, ka tur varot cerēt uz veiksmi. Paklausījām viņa padomam.

Kaujiniekam Kiciponistam redze bija asa kā vanagam. Kādā rītā viņš attālinājās no mūsu kolonnas pa kreisi. Pēc stundas izlūks atauļoja atpakaļ. Zirgs bija putās.

— Bizoni ir! — viņš kliedza.

Visa nometne acumirklī bija kājās.

Kiciponista aizauļoja pie Cēlās Dvēseles un izstāstīja, ko bija izlūkojis: iztālēm viņš esot pamanījis putnus — stepes strazdu baru, kas riņķojis ap vienu vietu, te no­laizdamies lejā, te uzšaudamies gaisā. Kas tur bija lejā, to viņš nebija varējis saskatīt, jo prērijas te veidoja dzi­ļas ieplakas, taču mēs visi it labi to varējām paši iedo­māties. Šie putni vienmēr laidelējās bizonu tuvumā, uz­metās tiem uz skausta un izknābāja ērces.

Virsaitis Cēlā Dvēsele nekavējoties ar diviem kauji­niekiem devās izlūkos. Drīz vien viņi pilnos auļos at­griezās atpakaļ ar priecīgu vēsti. Tur ganoties liels pulks — ap simt bizonu. Tik daudz šo dzīvnieku nebijām redzējuši jau trīs gadus. Bizoni bija tramīgi. Pamanījuši jātniekus, tie traucās projām.

— Bizoni ir! — visu vienību pārskrēja sajūsmas vilnis.

— Nu mēs būsim paēduši! — man pie auss izgrūda brālis Skanīgā Balss.

Nekavējoties ne mirkli, sākām gatavoties bizonu lenk­šanai. Visiem bērniem, izņemot pašus mazākos, vajadzēja kāpt zirgos, lielāko tiesu pa diviem uz viena seglu maisa. Tajos laikos indiāņi nelietoja īstos seglus. To vietā iz­mantoja ar sienu vai bizonu vilnu piebāztus ādas maisus. Nebija arī piešu; parasti ap zirga vēderu sasēja divas ādas siksnas ūn, atsperoties pret tām, kāpa mugurā. Par apaušiem noderēja ādas pavada, kuru piestiprinājām zir- - gam tieši pie purna; to lietoja vienīgi zirgu apturēšanai, jo vadījām tos tikai ar kājām. Mūsu kaujinieki jāja pa­visam bez segliem, turējās tāpat zirgiem mugurā. Segli — viņi teica — vajadzīgi sievietēm.

Pēc tam kad bijām ieguvuši zirgus no Vārnām, tēvi uzdeva mums, zēniem, uzraudzīt daļu no visa pulka; mums vajadzēja iejādīt katram savu zirgu. Nevarēja teikt, ka visa garā, nepārtrauktā pārgājiena laikā mēs būtu pildījuši šo pienākumu pēc labākās sirdsapziņas. Kad nu tagad vajadzēja steigšus kāpt savu šķimeļu mugurās, tie sāka dīžāties, kost un slieties pakaļkājās. Zirgi svieda bez žēlastības mūs zemē, un, kaut arī mēs visu to uztvērām kā joku, pašu spēkiem nespējām savaldīt mežonīgos mustangus. Ap mums sapulcējās meitenes un, kā jau to varēja sagaidīt, ņēmās mūs ķircināt:

— Ai, kipitakiks, kipitakiks! Ai, vecās sievas, vecās sievas!

Zirgi jau bija mūs izveduši no pacietības, tādēļ meiteņu zobgalības mūs galīgi satracināja. Mēs arī centāmies vi­ņām iedzelt.

— Ek jūs, mazās, niknās kuces! — mēs saucām ne­špetnajām smējējām pretī, par ko tēvi mūs sabāra.

— Meitenēm taisnība, — viņi teica, — sen jau bija laiks pieradināt zirgus.

Mums nebija ko teikt. Visas savas dusmas izgāzām uz zirgiem, un tas līdzēja. Negantnieki sāka pakļauties. Bei­dzot mēs varējām tos valdīt, un, kaut arī sejas mums vēl bija sarauktas dusmās, acīs jau_zibēja priecīgas dzirk­stis. Visbēdīgāk gāja Jaunajam Ērglim. Viņš pārlidoja pāri sava bēra galvai, bet tas vēl nebija viss: mežonīgais zirgs saķēra viņu aiz gurnu jostas un norāva to nost. Nelaimīgais puika veltīgi pūlējās apslēpt savu plikumu meiteņu priekšā.

Tēvi noraudzījās uz mums no malas ar labsirdīgu vīp- snu, bet, kad beidzot visi bijām zirgos, virsaitis Cēlā Dvēsele uzsauca mums tā, lai meitenes dzirdētu: