Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Mes visi bijām pacilatā garastavoklī.

— Cik es esmu laimīgs! — Skanīgā Balss man sacīja pirms došanās pie vecākiem.

— Es arī! — atzinos. — Skaties, cik te daudz zēnu!

— Nu tik ies vaļā rotaļas! — brālis izsaucās, vērtē­joši lūkodamies apkārt, un svinīgi kā pieaudzis kauji­nieks beigās noteica: — Hauk! Es esmu runājis!

— Hauk! — atsaucos tai pašā tonī.

Visapkārt bija daudz vienaudžu, kurus pazinām jau no iepriekšējiem gadiem, tāpēc mūsu grupas zēni viegli ar viņiem sadraudzējās. Vispirms viņiem vajadzēja mums pastāstīt, vai pēdējā laikā viņi bija piedzīvojuši intere­santus notikumus.

— O, jā! — steigšus izsaucās kāds sīkais.

— Nu tad stāsti! Kādus? — prasījām.,

— Mūsu vecajai ķēvei atskrēja bērītis …

Iezviedzārnies kā zirgi, mazo pagalam izbiedēdami.

— Tad tā nu gan ir vienreizēja ķēve! — nekautrējā­mies viņu pazobot. — Par tādu varoņdarbu jūs viņai ērgļa spalvu piespraudāt pie galvas, ko? …

Mazais jau savilka lūpu uz raudāšanu, bet mēs stei­dzām iztaujāt citus — lielākos zēnus:

— Nu, un ko jūs varat pastāstīt?

— Mans tēvs nošāva lāci…

— Bet vai kauju, īstu kauju nebija?

— Daudz ne, — nedroši tie atzinās, — 1 tikai viena sadursme…

— Ar ko?

— Ar asiniboiniem, bet…

Taču, kad sākām viņus iztaujāt un lūgt, lai pastāsta visu sīkāk, viņi mums nevarēja īsti pateikt, kā viss bijis, kur tas atgadījies, un beigu beigās kaunīgi atzinās, ka vispār kauja nemaz neesot notikusi, viss bijis par mata

tiesu 110 sadursmes, gandrīz, gandrīz jau sākušas šķīst asinis, bet virsaiši esot izlīguši un noslēguši starp ciltīm mier u — diemžēl…

— Diemžēl! — mēdījām viņus. — Gandrīz, gandrīz…

— Un jums? — tie aizkaitināti jautāja. — Vai jums bija kaut kas tāds? Droši vien arī nekā nopietna? …

Nu tad beidzot saruna bija ievirzījusies īstajās sliedēs un bija pienākusi mūsu kārta palepoties ar saviem varoņ­darbiem.

— Ehei, bija, bija šis tas! — atteicām nevērīgi, ar no­slēpumainu sejas izteiksmi.'

— Vai varat pastāstīt, kas tur īsti bija?

Lai izbaudītu visu stāstījuma saldmi, mums nenāca ne prātā uzreiz atklāt viņiem savus jaunumus..

— Bija kaujas, — mēs atbildējām mierīgi un nestei­dzīgi. — Vienai mūsu vienībai uzbruka, bija kritušie, pēc tam mēs briesmīgi atriebām …

Mēs savu klausītāju uzmanību bijām sakāpinājuši līdz visaugstākajai pakāpei, arī paši vairs nevarējām valdīt pār sevi. Satrūka mūsu pacietības valgi, un mēs beidzām tēlot vienaldzīgos. Vārdi sāka plūst kā ūdenskritums Klinšu kalnos: ,

— Mēs piedzīvojām vienreizējus notikumus. Vārnas un amerikāņi nozaga mums zirgus un nonāvēja sešus cilvēkus, starp tiem Pinkaino Ērglēnu, bet par to mēs viņiem sadevām tādu sutu, ko tie atcerēsies vēl līdz me­dībām viņā saulē. Mēs viņus satriecām putekļos un pīš­ļos, kritušos nemaz nevarēja saskaitīt, to bija vesels lēve­nis, un tēvi mums, puikām, atļāva piezagties pie pašas ienaidnieka nometnes, bet, kad sākās apšaudīšanās, sacē­lām milzīgas klaigas, ienaidnieks domāja, ka ejam uz­brukumā, tāpēc plāja mums virsū dzīvu uguni, bet ne­viens no mums nenobijās, tikai vecais kaujinieks, kas mūs pieskatīja, satrūkās un lika mums doties atpakaļ pie mātēm. Pa to laiku ložu lietus nemitējās, tomēr nevienu no mums neievainoja, hauk …

Draugi * atzinās, ka šo virsaiši neparko nebūtu, ļāvuši viņiem piedalīties kaujā. Viņi mūs ārkārtīgi apskauda par to, ko mēs bijām pārdzīvojuši. Daži apgalvoja, ka aizbēgšot no savējiem, lai meklētu īstus piedzīvojumus. Vai tikai mēs pieņemšot viņus savā vidū? Atbildējām, ka pieņemsim katru, kam dūša neskrien papēžos, hauk …

Stāsti drīz vien izsīka, un mēs pārgājām uz rotaļām un čīkstēšanos. Gribējām pa jokam nospēlēt mūsu pēdējo sadursmi, bet lomu sadalē radās grūtības: visi gribēja būt Melnās Pēdas, pavisam nedaudzi bija ar mieru tēlot Vārnas, bet neviens neparko negribēja būt amerikānis. Gribot negribat vajadzēja atteikties no šīs spēles. Uzsā­kām dažādas sacensības, kuras nemitējās no rīta līdz vē­lam vakaram. Ikviens zēns gribēja parādīt savu izveicību kaut kādā jomā: vai nu lēkšanā, vai skriešanā, akmens sviešanā, šaušanā ar loku, laušanās cīņā. ,

Svētku laiks ilga desmit dienas. Bungas rībēja dienu un nakti vienlaikus vairākās nometnes malās, un kauji­nieki visu laiku dejoja, izpildot rituālu, kas ievadīja gal­veno svinību daļu par godu saulei. Parasti vairāk nekā desmit dejotāju no vienas un tās pašas brālības izpildīja rituālu, kas apliecināja kaujinieku vienotību.

Dziesmas skanēja arī naktīs, un neapklusa arī indiāņu apavu — mokasīnu dipoņa. Ziņkārības dzīti, atrotījām telts apmali, lai redzētu, kas ārā notiek. Kaujinieki, se­ģenēs sapinušies, salīkuši virzījās cauri nometnei, nes­dami kaut kādus mīklainus priekšmetus, kas bija pare­dzēti svinīgajām ceremonijām. Nakts dziesmās un jaut­rībā jautās kaut kas noslēpumains un mīklains. Žigli atkal līdām savās guļvietās. Skatījāmies pa dūmu atveri de­besīs, it kā neskaitāmās zvaigznes varētu klusināt mūsu nemieru un satraukumu. No daudzajiem noslēpumiem tir­pas gāja pa kauliem.

— Cik tas viss ir noslēpumaini un skaisti! — pie auss man čukstēja sajūsminātais brālis Skanīgā Balss, apsedzies ar bizona ādu.

Pēdējā pirmssvētku naktī neviens no pieaugušajiem ne­gulēja. Mūs, bērnus, aizlika gulēt, bet mēs nevarējām cieši aizmigt. Vieglajā snaudā man visu laiku rādījās kaut kādi sapņi. Ai, kas tie bija par sapņiem! Redzēju zālainas pļavas, kurās ganījās bizoni, gar inanām acīm traucās milzīgi bizonu bari, medniekiem galvā bija pasa­kainas spalvu cepures, citi dejoja un priecīgi smējās. Šie redzējumi bija apbrīnojami skaidri, bet, kad es pavēru acu plakstus, sapņu rēgi saplūda ar īstenību; simtiem ugunskuru nometnē dega tik spoži, ka to atblāzma iespie­dās teltī. Arī īstenība atgādināja fantastisku teiksmu un pasakainu gaismas rotaļu. Visās teltīs skanēja balsis, un bija jūtama daudzu cilvēku rosība.

Māte maigā balsī lūdza mani gulēt, tādēļ pievēru plak­stus un iegrimu atkal pusmiegā. Tūlīt man sapnī parādī­jās mirdzošs kaujinieks — varbūt tas bija pats Lielais Gars? — tērpies briežādā un ar tik žilbinošu spalvu ce­puri galvā, ka klusībā jau sāku viņu pielūgt. Greznais kaujinieks plati smaidīja un lūkojās uz mani. Atkal pa­vēru plakstus un ieraudzīju tēvu, kas noliecies skatījās manī un teica siltus, sirsnīgus vārdus mātei un man. Mai­gās balsis nāca no augšas, it kā no debesīm,

— Bet varbūt tomēr pamodināt mūsu mazo miega­mici? — tēvs teica klusinātā balsī.

Viņa balsī bija skaidri jaušams smaids.

— Lai nu vēl paguļas, būs mundrāks, — māte žēlo­dama atbildēja.,

— Bet vai tu arī zini, sieva, ka tā varbūt ir pēdējā Saules deja?

— Kādēļ pēdējā?

Tēvs neko neatbildēja, un, ja arī atbildēja, tad to vairs nedzirdēju.

Par varēm gribēju neaizmigt un būt nomodā līdz ar viņiem, tomēr miegs mani pievārēja. Mierīgi turpināju gulēt zem ādām. Tad manu dzirdi aizsniedza dārgas, sal­das skaņas, visjaukākās no tām, kādas tolaik pazinu. Tas bija tēva svinīgais dziedājums. Katram kaujiniekam va­jadzēja šai dienai sagatavot dziesmu, kurai vārdus un melodiju viņš pats sacerējis, — dziesmu, kurai indiāņi piešķīra sevišķu nozīmi cilvēka dzīvē. Tēvs, vilkdams me­lodiju, sēdēja pie pavarda. Tērpies svētku rotā, ar mil­zīgo spalvu cepuri galvā viņš izskatījās lielāks nekā pa­rasti.