Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Steidzīgi sasauktā virsaišu un vecajo padome nolēma ievērot piesardzību, jo tie varēja būt Vārnas, no kuriem vajadzēja uzmanīties, it īpaši pēc pēdējās sadursmes, kurā bijām viņus krietni paplucinājuši. Pēc telšu zīmē­jumiem tādā attālumā nebija iespējams noteikt šīs gru­pas cilts piederību.

Baltais Vilks, mūsu burvis, pēc asiņošanas, ko izrai­sīja lodes trieciens uzbrukuma laikā, tagad bija kaut cik atlabis. Viņš uzjāja pakalnā, un atkal sākās nogurdi­nošā sarunāšanās zīmju valodā. Uz viņa jautājumu tie tur atbildēja: gro-ventri un asiniboini.

— Kuri asiniboini?

— Ziemeļnieki.

Iesauka gro-ventri, ko kādreiz bija devuši šai ciltij franči, burtiskā tulkojumā nozīmē «Lielie Vēderi». Tur tātad bija divu draudzīgu cilšu grupu kopēja nometne. Uz viņu jautājumu, kas mēs tādi, Baltais Vilks atbildēja: «Melnās Pēdas», — bet viņiem ar to nepietika. Viņi vēl

jautāja, kādas grupas ļaužu mēs esam un no kurienes nākam.

Tas bija pats galvenais. Melno Pēdu cilts dalījās četrās paciltīs, bet tās savukārt — atsevišķās grupās. Viena no tām ar savu virsaiti Cēlo Dvēseli bijām mēs. Dažas mūsu paciltis un grupas jau no paaudzes paaudzē karoja ar asiniboiniem un gro-ventriem. Neraugoties uz to, ka visi prērijās tiecās pēc miera, naids starp ciltīm joprojām vēl pastāvēja. Baltajam Vilkam bija grūts uzdevums. Mūsu abās grupās ietilpa visu četru pacilšu locekļi.

Bet ne velti Baltajam Vilkam bija galva uz pleciem. Viņš atbildēja kā īsts diplomāts: nokāpa no zirga un atveidoja kri cilts zīmi, pēc tam atgāja vairākus soļus sānis un atveidoja Kutenaja cilts zīmi, beigās nostājās vidū starp šīm zīmēm, norādīdams uz to, ka mēs atroda­mies kaut kur starp šīm abām ciltīm. Bet tie tur atbil­dēja:

— Ar tādiem Melnajām Pēdām līdz šim neesam tiku­šies.

— Mēs ar jums arī ne! — pasteidzās piebilst mūsu virsaiši Cēlā Dvēsele un Niokskatoss.

— Tātad mēs nekad neesam savā starpā karojuši? — vēl taujāja tie.

— Jādomā gan, ka ne, — skanēja mūsu piesardzīgā atbilde.

— Tad viss kārtībā. Starp mums ir miers.

— Miērs.

— Esiet mūsu viesi!

Devāmies ielejā. Pirms mūsu kaujinieki nokāpa no zir­giem, viens no vecākajiem asiniboinu virsaišiem strauji pienāca klāt, pētīdams zīmes uz vairogiem, kas bija pie­stiprināti pie zirgiem. Pēc tam viņš piegāja pie mūsu virsaišiem un, sniegdams viņiem roku, sacīja:

— Man liekas, mēs neesam ienaidnieki. Apskatīju zī­mes uz jūsu vairogiem un nevaru atminēties, ka mēs būtu jel kādreiz tikušies uz kara takas.

— 1 Senāk indiāņi karoja savā starpā par niekiem vai vispār bez jebkāda iemesla, — izvairīgi atbildēja Cēlā Dvēsele. — Bet tie laiki pagājuši…

— Pagājuši, jā! — apstiprināja asiniboins.

Varēja redzēt, ka arī viņi, gro-ventri un asiniboini, gribēja ar mums atrast kopēju valodu. Ja šis vecais vir­saitis ciešāk būtu ieskatījies mūsu kaujinieku sejās, viņš droši vien būtu pamanījis ne vienu vien ienaidnieku no seniem un varbūt pat pavisam neseniem laikiem. Bet vi­ņam labpatika pievērt acis, to neredzēt un nolemt aiz­mirstībai visu, kas bijis nejauks pagātnē.

Pēc tam kad šajā pašā ielejā bija saceltas mūsu teltis, sanāca kopā visu triju cilšu virsaiši, burvji un izcilākie kaujinieki uz kopēju apspriedi, kurā tika izkūpināta miera pīpe. Lai atzīmētu šo priecīgo dienu, tika nolemts sarīkot lielas dzīres, kuras noslēgtu deju spēle «Ko esmu ^pieredzējis». Tā īstenībā nebija deja, bet kaujinieku stās­tījums par saviem visinteresantākajiem piedzīvojumiem ar notikuma dzīvu attēlojumu.

Visizcilākā persona šajā kopējā nometnē bija slave­nais asiniboinu galvenais virsaitis Lielais Katls. Viņš pir­mais piesaistīja mūsu umanību un modināja dziļu cieņu. Viņš bija jau vecs, bet joprojām kustīgs un spēka pilns. Pēc šīs mūsu tikšanās viņš vēl nodzīvoja ilgus gadus un nomira simt septiņu gadu vecumā.

Pats par sevi saprotams, ka mēs, bērni, visvairāk prie­cājāmies par šiem gaidāmajiem kara stāstiem, jo kauji­nieku vidū bija ļoti slaveni, bezbailīgi vīri, lieli kauju varoņi.

Taču pirmajās kopstundās vislielāko interesi izraisīja sieviete Labā Lūse. Viņa piederēja pie asiniboinu cilts, un prērijās tālu bija izplatījušās vēstis par viņas dai­ļumu un valdzinošo pievilcību. Pirms vairākiem gadiem Melno Pēdu kaujinieki bija uzbrukuši nometnei, kurā viņa mita. Sadursmes laikā viņa tika ievainota ar vairā­kiem naža dūrieniem un pamesta kaujas laukā. Brūces tagad bija sadzijušas. Un viņa bija tikpat skaista kā ag­rāk.

Tagad Labā Lūse pirmo reizi sastapās ar mūsu kauji­niekiem, kuri toreiz bija piedalījušies uzbrukumā. Viņi tūdaļ skaistuli pazina, patiesi nožēloja savu rīcību un kaunējās par toreizējo mežonību. Pamanījuši Labo Lūsi, mūsu kaujinieki pienāca klāt un sveica viņu, paceldami labo roku un teikdami vārdus, kādus saka, tiekoties ar sirsnīgiem draugiem..

Labā Lūse skatījās uz kaujiniekiem bez aizvainojuma.

— Vai starp jums ir tas, kurš mani toreiz tik pamatīgi sadūra, — viņa pajautāja, ielūkodamās kaujiniekos.

— Vai tu viņu pazītu? — taujāja virsaitis Niokskatoss.

Droši vien.

— Kāds viņš izskatījās?

— Tas bija stalts, spēcīgs kaujinieks, — līksmi ska­nēja viņas atbilde.

— Vai tu viņu stipri ienīsti?

— Nemaz. Toreiz taču mēs karojām, — šodien ir pa­visam citi apstākļi.

— Vai tu viņam pārmestu?

— Kamdēļ gan? Gluži otrādi…

— Ko nozīmē — gluži otrādi?

Skaistā indiāniete atbildēja, draudzīgi iesmiedamās:

— Ja viņš būtu tikpat vīrišķīgs kā toreiz, varbūt ap­ķertos viņam ap kaklu un piekļautu sev klāt…

Neviens no mūsu kaujiniekiem tomēr neatzinās. Ja viņš atradās tepat, tad acīmredzot kaunējās. Labā Lūse meklēja viņu starp mūsu ļaudīm, bet nevarēja atrast.

Pavisam citādi —- klaji naidīgi pret murns izturējās Labās Lūses vecākā māsa. Viņa aizdrāzās uz savu telti un, kā prātu zaudējusi, sāka trīt garu dunci, nemitēda­mās izkliegt lāstus. Vairāki asiniboini dzirdēja to un pū­lējās viņu nomierināt, bet veltīgi. Kad Labā Lūse iegāja teltī, māsa viņai pasniedza dunci, piekodinādama:

— Ņem to un atrieb saviem ienaidniekiem!

Labā Lūse piesēja nazi pie jostas un atgriezās mūsu kaujinieku pulkā. Nazi viņa pavisam aizmirsa un sirsnīgi turpināja pārtraukto sarunu.

Kaut kas viņai pie Melnajām Pēdām īpaši patika.

Drīz vien viņa apprecējās ar vienu no mūsu virsai­šiem. Vēl tagad [4] viņa dzīvo Saskačevanā pie Sintalutas un joprojām ir skaista, kaut arī viņai ir jau astoņdesmit gadu.

Mēs, zēni, jutāmies kā paradīzē. Triju cilšu kopējā nometne atgādināja pilsētu. Bija sacelti vairāki simti telšu, un tās aizņēma milzīgu platību. Katru telti rotāja brīnum skaistas dzimtas' pazīšanas zīmes, tik košas un ēr­mīgas, ka nenobrīnīties. Mēs labprāt klaiņājām gar tel­tīm, rotaļājāmies ar svešajiem zēniem, un, kaut arī vaja­dzēja sazināties ar zīmēm, tas nemazināja mūsu prieku un nebija par šķērsli kopīgām rotaļām.

Protams, vislabprātāk mēs rīkotu ar šiem jaunajiem draugiem kara spēles, jo bijām tik daudz dzirdējuši par īstām kaujām, kādas tēvi savā starpā kādreiz izcīnījuši. Taču vecāki šādas spēles stingri aizliedza, baidīdamies, ka tādas rotaļas varētu viegli izraisīt cilšu starpā nopiet­nas sadursmes. Mātes sēdēja telšu priekšā un uzraudzīja mūs, bet tas nebija vajadzīgs. Ar svešajiem zēniem mēs jau tūdaļ cieši iedraudzējāmies, un starp mums valdīja vislabākā saskaņa.