Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

— Es jums galvoju — Nakts Ērglis ir dzīvs! Viņš at­griezīsies! …

Viņa balsī skanēja nesalaužams spēks. Neviens vairs neiebilda. Kaujinieku dumpis bija salauzts un apslāpēts. Ļaudis, domīgi galvas šūpodami, izklīda. Visi vēl gaidīja, bet veltīgi. Bālgana gaismas svītra austrumu pamalē vēs­tīja rīta tuvumu. Laiks bija doties ceļā.

Pirms pašas aiziešanas no tās vietas, kur bijām apme­tušies, es izdarīju kaut ko tādu, kas pēc tam izvērtās par manu vislielāko bērnu dienu pārdzīvojumu. Pat vēl šodien, kad pagājis jau tik daudz gadu, mani pārņem kauna svelme, atceroties šo tālo atgadījumu.

Neviens no mūsu nometnes ļaudīm šajā naktī negu­lēja, izņemot zīdaiņus; visi kā sastinguši sēdēja lielās grupās un, ne vārda nerunājot, gaidīja atgriežamies Nakts Ērgli. Šajā kopējā klusēšanā bija jaušams apvaldīts naidī­gums. Visi domāja par vienu un to pašu. Pat mani, ma­zuli, bija pārņēmis vispārējais noskaņojums, un pa bērna galvu jaucās visfantastiskākās un vispārdrošākās domas. Atkal uzmācās sāpes par drauga Pinkainā Ērglēna zau­dējumu, pie tam vēl skaudrāk nekā jebkad agrāk.

Četri ienaidnieku līķi gulēja turpat tuvējos krūmos. •Tie bija pilnīgi kaili, bet nesakropļoti. Vēl pavisam ne­sen pēc vecvecās paražas mēs skalpējām ienaidniekus — novilkām viņiem galvas ādu ar visiem matiem un to pa­turējām kā kara trofeju. Bet tagad vecajo padome pēc īsas, bet vētrainas apspriedes nolēma atkāpties no šīs mežonīgās paražas. Tā kļuva arvien jaušamākas jauno laiku vēsmas.

Klusi_ sēdēju ģimenes lokā, iegrimis domās par Pin­kaino Ērglēnu. Manas domas apstājās pie mazā šaujamā loka, ko draugs man bija uzdāvājis atvadoties. Ja Ēr­glēns neatgrieztos, loks kļūtu par manu īpašumu.

Šajā naktī gaidas pārvērtās veselā mūžībā. Aiz gara laika es pameklējos sava nastu maisā, kas bija piestipri­nāts pie zirga sāniem. Izņēmu Pinkainā Ērglēna loku un arī vairākas bultas. Tās bija Pinkainā Ērglēna bultas, ku­ras viņš bija darinājis no cietas niedru koksnes un kuru gals bija nosmailināts. Jauns sāpju un naida vilnis sa­grāba manu sirdi. Man vajadzēja rīkoties. Jutu, ka vajag kaut kā atriebt drauga nāvi. Tur gulēja četri ienaidnieku līķi, varbūt — tas nebija izslēgts — tieši tie bija Ērglēna slepkavas. Man ienāca prātā doma ar Ērglēna loku ietriekt viņu sirdīs viņa paša bultas.

Lai neviens neko nepamanītu, pa zemi aizlīdu līdz krū­mājam un uzmeklēju līķus. Uzvilku loku, sasprindzis no­tēmēju; bulta ieurbās ienaidnieka sirdī. To pašu izda­rīju ar pārējiem trim līķiem.

Kuru katru brīdi mums vajadzēja doties ceļā, un es domāju, ka neviens nepamanīs, ko esmu izdarījis. Par nožēlošanu kāds tomēr vēlreiz pienāca pie ienaidnieku līķiem un sacēla nometnē trauksmi, sākās liels sajukums. Saskrēja visi vecajie vienkop un skalu gaismā uzmanīgi aplūkoja bultas. Viņi skaļi izteica sašutumu — bija ap­kaunota visa cilts. Es neko nesapratu. Visiem bija skaidrs, ka tās bija bērna bultas. Bet kas tās bija šāvis, neviens nevarēja uzminēt. Dzirdēju saucienus, kas aicināja vai­nīgo atzīties. Visi bija sadusmoti, tādēļ man pat prātā nenāca bilst kaut pušplēstu vārdu.

Pēkšņi tika nosaukts Plānais Sniegs, jo nebija aiz­mirsts, ka šis desmitgadīgais ķipars pirms vairākām stun­dām, kad sākās uzbrukums ienaidnieka nometnei, esot draudējis nošaut Vārnu zīdaini. Par to viņš jau bija da­būjis brāzienu no tēva. Šis sīkais un muļķīgais atgadījums tagad ieguva ārkārtēju nozīmi un novirzīja aizdomas uz Plāno Sniegu.

— Atzīsties! — uzstāja virsaitis Cēlā Dvēsele. — Tu to izdarīji?

— Nē, es to neesmu darījis! Man nemaz nav loka. Man nav bultu.

— Varbūt tu no kāda paņēmi?

— Nē, neņēmu!

— Plānais Sniegs, ja tu melo ….

— Nemeloju, nemeloju…

Šīs tirdīšanas laikā es jutos tik nelāgi, ka sakodu zo­bus, lai nenodotu sevi. Biju nobijies. Man bija bail no dusmām, kuras virda nometnē un kuru iemeslu es ne­kādi nespēju saprast. Slēpos aiz vecāku mugurām un klusēju. Tikai krietni vēlāk man paskaidroja: ienaid­nieks — kā mūsu nometnē visi pilnīgi pareizi to pare­dzēja — meklēs līķus un, bez šaubām, tos atradīs. Bet mūsu virsaitis uzskatīja par ārkārtīgi svarīgu, lai visi prērijās zinātu, ka mēs, Melnās Pēdas, esam atteikušies no mežonīgajām paražām un izturamies ar cieņu pret kritušo ienaidnieku mirstīgajām atliekām.

Man bija ļoti smagi. Sapratu, ka biju sagandējis ve­cajo labo nodomu, tomēr nez kāpēc nenožēloju savu rīcību. Es biju Pinkainā Ērglēna draugs un rīkojos tā, kā man vēlēja indiāņa sirds. Lai citi domā, ko grib!

Pa to laiku austrumi jau sāka blāzmot, un tuvojās mir­klis, kad vajadzēja atstāt šo liktenīgo vietu. Mūsu vir­saitis un Baltais Vilks, kas aizvien vēl bija ļoti vārgs, tomēr vērīgs pret katru notikumu grupas dzīvē, izsūtīja četrus izlūkus ar kādu svarīgu uzdevumu. Viņus vadīja pieredzējis kaujinieks Ērgļa Spalva, kas prata angļu va- - lodu. Ērgļa Spalvai un trīs viņa biedriem vajadzēja tur­pināt izsekot ienaidnieku un tūdaļ ziņot, ja tas gatavotos mums dzīties pakaļ. Turpretī, ja ienaidnieks dotos uz Bentona forta pusi (tas bija visticamāk), viņiem vaja­dzēja to apsteigt un paziņot forta komandantam par Ruk- stona zādzību. Bijām pārliecināti, ka tādējādi dabūsim atpakaļ nolaupītos zirgus.

Saulei austot, mēs jau bijām tālu. Atgriezāmies steig­šus ziemeļrietumu apvidos, dodamies pretējā virzienā tam, kādā aizjāja Rukstons un Vārnas.

Man vēl nebija pašam sava zirga, un es jāju kopā ar vecāko brāli viņa bērī. Pa dienu māte piejāja mums klāt , un izstāstīja jocīgu pasaku par viltīgo zaķi, kurš pastāvīgi mānījis visus zvērus, gūdams no tā sev kādu niecīgu labumu, bet beigās gājis bojā kaunpilnā nāvē pats savu melu dēļ.

Vecāki un citi veci ļaudis bieži vien stāstīja mums tā­dus nostāstus un tā iepazīstināja mūs ar cilts tradīcijām un pagātnes notikumiem. Tās bija mācības, ko vajadzēja apgūt ikvienam jaunam indiānim. Bet parasti tas tika darīts stāvvietās pie ugunskura, tādēļ es drusku nobrī­nījos, ka māte mums stāsta tik garu pasaku steidzīgas pārvietošanās laikā, kad no grūtā ceļa jau tā bijām no­guruši. Vai tas tika darīts ar kādu slepenu nodomu?

— Meli un apslēpta patiesība, — sacīja māte, —* tas ir pats lielākais negods. Tā ir pati nejaukakā gļēvu­lība! …

Saulei rietot, tika izraudzīta vieta naktsguļai un sacel­tas teltis. Nodrošināti ar spēcīgu apsardzi, beidzot varē­jām pēc tik daudzām negulētām naktīm pienācīgi atpūs­ties. Līdzko nokāpām no zirgiem, tēvs pienāca pie manis un maigā balsī pajautāja:

— Kur tavs šaujamais loks un bultas, Bizonīt?

— Maisā, — es atņurdēju.

— Atnes!

— Tēt, visiem puikām ir loki un bultas! — es iesau­cos ar vāji slēptām izbailēm. *

— Es taču to zinu, zinu, — pasmaidīja tēvs. — Iesim drusku pamedīt prērijā zemes sunīšus …

Atnesu loku un bultas, Pinkainā Ērglēna loku, bet bul­tas manis paša vecās, nevis Ērglēna bultas: zināju, ka tās ir līdzīgas tām četrām, kuras tika atrastas kritušo ienaidnieku līķos, un tādējādi varēja mani nodot.

— Cik bultu tu atnesi, Bizonīt? — jautāja tēvs.

— Trīs.

— Vai nebūs par maz?

— Pietiks, tēt.

— Vai tad vairāk tev nav?

— Nnn … mm … man ir, bet dziļi noglabātas …