Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Uzbrukums bija noticis pirms divām dienām sešdesmit, ja ne vairāk, jūdžu no mūsu nometnes. Tēvocis Dārdošais Pērkons un viņa ļaudis, nespēdami bez zirgiem dzīties zagļiem pakaļ, nocietinājušies aplaupītajā nometnē. Līdz Brāzmainā Strauta aizbraukšanas brīdim neviens viņiem vēl nebija uzbrucis. Acīmredzot laupītājiem bijuši vajar dzīgi tikai zirgi.

— Tas ir pavisam nelāgs un bēdīgs atgadījums! — sa­cīja cilts virsaitis Cēlā Dvēsele. —- Nelāgs tamdēļ, ka okotoku Vārnas atkal izrakuši kara cirvi un pacēluši to pret Melnajām Pēdām, un bēdīgs tamdēļ, ka krituši seši mūsējie. Parastos apstākļos mums pat nebūtu jādomā, kas darāms. Bet šoreiz tas ir citādi.

Virsaiša vārdi satrauca kaujiniekus.

— Par kādiem apstākļiem tu runā? — 1 daži no viņiem iesaucās. — Par ko tu esi nobažījies?

— Kas šoreiz ir citādi? — sauca citi. *— Kā to lai sa­prot?

— Varbūt piedot Vārnām šo neģēlīgo uzbrukumu? — uztraucās visnemierīgākie.

— Teic, virsaiti, kas tev padomā! — atskanēja sau­cieni no visām pusēm.

— Viss liekas ļoti vienkārši, taču mums jāaprunājas un nopietni jāapsver, kā rīkoties, — iesāka virsaitis. — Dārdošais Pērkons un viņa ļaudis nesen bija mūsu brāļi, un viņu bēdas tad bija arī mūsu bēdas. Bet pirms vairākām nedēļām Dārdošais Pērkons un viņa piekritēji, kā zināt, saķildojās ar mums un aizgāja projām, pierādot, ka ar mūsu grupu viņus nekas nesaista. Vai tā bija?

— Jā, — vairākas balsis negribīgi atzinās. — Tā bija…

— Bet, ja pēc viņu pašu gribas mūsu radnieciskās saites ir sarautas, tad vajag apsvērt, vai trieciens, ko okotoku Vārnas devuši viņiem, skar arī mūs…

Virsaitis nepaguva izteikt visus apsvērumus, kad sa­cēlās īsta vētra.

— Tie ir mūsu tuvinieki, tie mūsu brāļi un brālēni! — vispārējā satraukumā visās malās atskanēja saucieni.

— Tikai nodevējs tādā brīdī varētu viņus pamest! — iekliedzās kāds kaujinieks.

— Kauns un negods tam, kas negrib viņiem palīdzēt! — naidīgi vārdi izlauzās pār daudzu lūpām. Virsaitis Cēlā Dvēsele, redzēdams, ka sašutuma izvirdums arvien vai­rāk vēršas pret viņu, pasteidzās mainīt savu nostāju, un viņa drūmais vaigs spēji noskaidrojās.

— Man prieks redzēt, — viņš iesaucās, — ka jūsu acis liesmo, un prieks dzirdēt kaismi jūsu vārdos. Man kā jūsu virsaitim vajadzēja vērst jūsu uzmanību uz pa­gātnes notikumiem, lai jūs izpaustu savas īstās jūtas. Zinu, ka uz jums var -paļauties… Tad sakiet — ko gribat darīt?

— Vārnas vajag pamatīgi pārmācīt! — iesaucās vai­rāki kaujinieki.

— 1 Pareizi! — piekrita virsaitis.

— Vajag atgūt nolaupītos zirgus!

— Pareizi!

— Vajag sadot Vārnām!

— Pareizi, hauk [3] !

Neviens neiebilda. Visi vienprātīgi gribēja iet cīņā pret okotoku Vārnām un viņus sodīt. Neviens negribēja zaudēt ne mirkli — vajadzēja nekavējoties kaut ko uzsākt.

Vēlreiz Brāzmainais Strauts tika iztaujāts par notikušo.

— Vai esi pārliecināts, ka Vārnas nepamanīja tevi aizjājam? — jautāja virsaitis.

— Esmu pilnīgi pārliecināts, — apgalvoja kaujinieks.

— Vai viņus nekur tuvumā nemanīji?

— Nē, neredzēju nekādas zīmes.

— Kaujinieki! — virsaitis Cēlā Dvēsele uzrunāja visu grupu. — No mūsu ātrās rīcības un mūsu zirgu ašuma tagad ir atkarīgs, vai nodevīgie uzbrucēji saņems pelnīto sodu. Novācam teltis!

Visi skriešus izklīda. Pēc stundas mēs jau bijām ceļā. Prēriju cilšu kustīgums vienmēr radīja ienaidniekā iz­brīnu un biedēja to. Tieši pateicoties šai manevrēšanas spējai, gadu desmitus ilgajos karos prēriju indiāņi varēja izrādīt tik sekmīgu pretestību Savienoto Valstu regulā­rajai armijai. Mūsu nometnē bija veci sirmgalvji, zīdaiņi un daudz dažādu piederumu, neskaitot bizonādu teltis. Tas viss tagad tika sakrauts zirgu nastās vai uz tā saucama­jiem «travoisiem» — garām pārgājiena nestuvēm, kuru viens gals piestiprināts pie. zirga sāniem, bet otrs gals velkas pa zemi.

Jājām visu pievakari un nakti, pie tam tik ātri, ka jau rītausmā Brāzmainais Strauts mums paziņoja, ka mērķis ir tuvu.

— Vēl tikai jāpāriet pāri trim pakalniem, —- dzirdēju viņu sakām, — tad būsim klāt.

Virsaitis Cēlā Dvēsele jau labi sen bija izsūtījis izlūku patruļas uz visām malām — ne tikai uz priekšu, bet arī uz flangiem un tāpat uz aizmuguri, lai nodrošinātos no visām pusēm. Ienaidnieka pēdas nekur nebija manītas. Apkārtne šķita neapdraudēta.

Ar lielu sasprindzinājumu uzjājām pēdējā pakalnā: tik daudz kas neparedzēts varēja būt noticis pa šo laiku, kamēr Brāzmainais Strauts bija projām. Kad beidzot sa­sniedzām kalnu, atviegloti uzelpojām: plašajā ielejā divu upju satekas iežmauga staveja, kā stāvējušas, kādas div­desmit teltis.

— Viss pa vecam, kopš manas prombūtnes nekas nav mainījies, — priecīgi sacīja Brāzmainais Strauts. — Ne­kas nav noticis ..

Nometnē ļaudis bija modri un kalnā mūs tūdaļ pama­nīja. Viņu draudzīgajiem mājieniem atbildējām tikpat draudzīgi un devāmies lejā.

Tēvoci un viņa ļaudis atradām dzīvus un veselus. Ne­kādu jaunumu nebija.

Ļoti smalkjūtīga bija virsaiša Cēlās Dvēseles un burvja Baltā Vilka izturēšanās pret tēvoci. Tēvocim, kurš taču pats bija aizgājis no mums un nokļuvis ar saviem ļaudīm nelaimē, neviens neko nepārmeta, pat ar pušplēstu vārdu neatgādināja bijušo. Visi sarunājās ar viņu tā, it kā va­kar būtu šķīrušies vislabākajā saskaņā. Es stāvēju tēvam līdzās tanī brīdī, kad abi brāļi sasveicinājās. Dārdošais Pērkons bija manāmi norūpējies — pat es to nevarēju nepamanīt. Nedrošā solī viņš pienāca pie tēva un spē­cīgā tvērienā saņēma viņa rokas. Sāka runāt tik klusi, kā nekad līdz šim nebija runājis:

— Pār mani bija savilkušies nelabi mākoņi. Es pats biju vainīgs … Pats izsaucu pērkona negaisu …

— Mākoņi, brāl, —> laipnā balsī viņu pārtrauca tēvs, -— tie vienmēr beigu beigās izklīst. Pēc tam iestājas labs laiks.

— Bet posts, kādu atnesa pērkona negaiss, nav novēr­šams: zaļoksno, mazo ozola atvasīti nocirta zibens …

— Tas, brāl, nav grozāms. Tāds visu mūsu liktenis. Reiz katru no mums ķers nolemtais zibens spēriens. Viena atvasīte nolauzta, bet blakus zaļo citas un aug…

Kaut arī biju vēl toreiz mazs, labi sapratu, par ko viņi runāja. Viņi pieminēja Pinkaino Ērglēnu. Es dusmojos, ka viņi tik mierīgi varēja runāt par brālēna nāvi, jo tobrīd jutos tā, it kā man kāds saindētu bultu būtu ietrie­cis krūtīs. Sāpes žņaudza kaklu, un pie vislabākās gribas es nespētu vārdos pieminēt sava drauga nāvi.

Tēvocis pēc uzbrukuma nebija turējis rokas klēpī. Ienaidniekam pa pēdām viņš bija izsūtījis izlūkus, kuri, kaut arī bija devušies ceļā kājām, daudz ko bija uzziilā- juši. Vēl izturīgāki nekā antilopes — izlūki bez atpūtas stundām ilgi slepus bija izsekojuši Vārnas. Viņi bija no­skaidrojuši, ka ienaidnieks iznācis no priekškalnēm at­klātā prērijā un tad pagriezies uz dienvidrietumiem, kā liekas, uz Bentona fortu. Tas bija visā apkārtnē vienīgais lielākais amerikāņu priekšpostenis pie Misūri upes; tas atradās no mums diezgan tālu: jājot ar zirgiem, to varēja sasniegt kādās sešās dienās. Ar Vārnām kopā joprojām jājuši baltie mednieki. Kā vēlāk izrādījās, tā patiešām arī bija Rukstona banda, kas acīmredzot gribēja tikt pie naudas, Bentonā pārdodot nozagtos zirgus. Bentona forts, kas atradās uz pašas civilizācijas robežas, tajos laikos bija diezgan rosīgs tirdzniecības centrs.