Arkādijs Fīdlers - MAZAIS BIZONS

Ciltī bija tādas vecas sievas, kuras prata burvja ļauiios lāstus atburt, tikai, zināms, ar paša Baltā Vilka atvēli. Viņas novārīja kaut kādas dziednieciskas zāles un lika elpot šā viruma garaiņus. Drīz vien nelaimīgais sajuta kaut ko uz savām lūpām. Izrādījās — tas bija mats. Kad to izvilka, slimajam seja pamazām sāka atgūt normālus vaibstus. No kurienes bija radies šis dīvainais mats, ne­viens toreiz nemācēja pateikt.

Pēc daudziem gadiem es satiku kādu sjuksu cilts in­diāni, kuram kādreiz bija pieburta šāda liksta un kurš pats bija atklājis šīs burvestības noslēpumu.

Burvis patiešām izlietoja garu cilvēka matu, saindēja to un slepus ievēra pīpes iemutī. No šejienes, sjuksam smēķējot, sazāļotais mats nokļuva mutē. Esmu pārlieci­nāts, ka daudzas «noburšanas» bija izskaidrojamas tikpat vienkārši.

Tanī neaizmirstamajā pavasarī, kad es tik ļoti gribēju aprunāties ar Balto Vilku par Pinkaino Ērglēnu, pavisam nejauši satiku viņu upes krastā.

Tā bija mana pirmā un pēdējā saruna ar šolieparasto cilvēku.

Šai brīdī sēdēju viens pats netālu no mūsu nometnes pie upes ar makšķeri, ko bija uztaisījis vecākais brālis Skanīgā Balss. Piepeši sev aiz muguras sadzirdēju soļus. Atskatījos un ieraudzīju Balto Vilku.

Viņš bija atnācis uz upi pēc ūdens, lai varētu atkal noņemties ar zāļu viršanu.

Sēdēju ne dzīvs, ne miris, kad viņš nostājās turpat aiz manis. Acīmredzot viņš bija pamanījis manas izbailes, jo laipni noglāstīja manu galvu un draudzīgā balsī jau­tāja:

— Tu makšķerē, Bizonīt? Te, šajā vietā?

Gar acīm man skrēja krāsaini riņķi, un es nevarēju parunāt.

— Te nav zivju, — teica burvis. — Nāc, es tev pa­rādīšu, kur tās slēpjas.

Neko nedomādams, izvilku makšķeri, paņēmu sliekas un tipināju viņam pakaļ. Necik tālu nebija jāiet, tikai pārdesmit soļu.

— Lūk, te gan es pamēģinātu, — viņš man norādīja vietu upē, kas pēc izskata ne ar ko neatšķīrās no iepriek­šējās.

Pa to laiku biju kaut cik atguvies un sajutu sevī augam drosmi. Pieķēros burvim cieši pie ādas stulmeņa un paskatījos uz augšu. Augstu virs sevis redzēju viņa izteiksmīgās acis. Kaut ko murmināju, bet tik nesakarīgi, ka no visa tā varēja saprast vienīgi divus vārdus:

— Pinkainais … Ērglēns …

Baltais Vilks visu saprata. Viņa vaigs acumirklī sa- drūma. Lielās rokas silti mani apskāva, un pēc brīža es sadzirdēju viņa norūpējušos balsi:

— Nejautā man, Mazo Bizon! Nejauta par Ērglēnu…

Aiziedams Baltais Vilks uzmundrinoši uzsita man uz

pleca un draudzīgi piebilda:

— Sazvejo daudz zivju.

Nesapratu, kādēļ Baltais Vilks pēkšņi tā sadrūma, kad viņam pajautāju par Ērglēnu. Tas taču bija mans draugs. Kaut kas sariesās man acīs, un savāds kamols iespiedās kaklā. Jutos apvainots uz burvi.

Bet zivis tagad ķērās kā uzburtas. Vilku citu pēc citas tā, it kā tās tīši ķertos pie āķa. Jāvelk bija bez apstājas, gluži vai elpa rāvās ciet, bet asaras man aizvien vairāk aizmigloja skatienu, un es lāgā neredzēju ne krastu, ne upi, ne makšķeri, ne zivis.

«svina lietus līs!»

Savā pārceļojumā uz dienvidiem mēs jau sen bijām šķērsojuši Piena upi un apmetušies uz vairākām dienām Gliemežu strauta ielejā. Pēc tam mēs atkal tuvojāmies Klinšu kalnu pakājei, bet šajā Montānas daļā prērijas bija stipri paugurainas. Izmantojot to, ka vairākas die­nas stāvējām uz vietas, mēs, zēni, zirgos devāmies izlū­kot apkārtni, aizkļūdami reizēm vairākas jūdzes tālu no apmetnes.

Reiz atradāmies prērijā šādā izjādē. Pēkšņi tālu dien­vidu pusē pamanījām jātnieku, kas auļoja mūsu vir­zienā.

— Kur viņš tā steidzas? — iesaucās Kalnuguns.

— Droši vien pie savas draudzenes! — dzirās draiski pajokot Koka Nazis, kas aizvien prata ar savu nešpetno mēli kādam iedzelt.

— Man šī steiga nepatīk! — noteica mans brālis Ska­nīgā Balss.

<���— Kāpēc?

— Vai esi aizmirsis okotoku Vārnas?

Nu arī Koka Nazis kļuva nemierīgs un bažīgi vēroja auļojošo jātnieku.

Pēdējā laikā mēs bijām brīdināti būt uzmanīgiem: okotoku grupa, kas piederēja pie Vārnu cilts un kas vienmēr pret mums bija bijusi naidīga, pēdējā laikā iz­turējās izaicinoši un, kā likās, perināja kādus ļaunus no­domus.

— Mums pat nav nekādu ieroču, lai varētu viņam stāties pretī, — sacīja Skanīgā Balss.

— Man ir nazis! — iesaucās Plānais Sniegs.

— Parādi!

Tas bija mazs nieka nazītis. Vai nu tas kāds ierocisI

-— Labāk bēgam! — iekliedzās brālis.

Laidāmies uz nometni.

Kad jātnieks mūs panāca, vecākie, acīgākie zēni pa­zina viņu. Tas bija Brāzmainais Strauts, jauns mūsu gru­pas kaujinieks, kas pirms pāris mēnešiem, ziemas beigās, pēc nejaukās ķildas dejas laikā bija nošķīries no mums kopā ar manu tēvoci Dārdošo Pērkonu. Apturējām zir­gus,- lai sirsnīgi sasveicinātos, bet viņam nebija laika. Nemaz neapstādamies viņš mums uzsauca:

— Kur apmetne?

Parādījām virzienu un dzināmies pakaļ. Brāzmainā Strauta parādīšanās un trakā steiga satrauca mūs; lie­lākie zēni apbēra viņu ar jautājumiem. Viņš atkratījās ar neskaidrām, aprautām atbildēm, nenozīmīgiem vār­diem; nopratām, ka noticis kas nelabs. Piejāju viņam tuvāk un uzsaucu:

— Kur … Pinkainais … Ērglēns?

— Pagalam! — atsaucās Brāzmainais Strauts.

No straujās auļošanas man dūca ausīs, tāpēc likās, ka neesmu sapratis viņa atbildi.

— Kur viņš ir? — jautāju.

— Beigts! —nokliedza Brāzmainais Strauts, pagriez­damies pret mani. — Viņu nogalināja.

Tagad es skaidri sadzirdēju. Iesaucos no visa spēka:

— Kāpēc tu tā joko?

— Dumiķi! Es nejokoju! Viņš ir beigts…

So pirmo skaudro triecienu dzīvē uzņēmu ar dīvainu mieru. Mirkli vēlāk manā iztēlē kā zibens uzplaiksnījumā pavīdēja mūsu šķiršanās aina: -es turu rokās viņa loku, viņš — attālinās no manis, iet pie vecākiem ar savām īsajām kājelēm, gluži kā tāds jocīgs lāčuks. Tanī brīdī biju dziļi nomākts; mani plosīja skumjas, kad Pinkainais Ērglēns tā izzuda manam skatienam. Izzuda tik tiešām. Izzuda. Un nu viņa vairs nav.

Tālākajā ceļā tikai dzinu zirgu un neko vairs nedo­māju. Bērna nenotrulinātajā uztverē visi iespaidi it kā nogrima nomierinošā tumsā. Man tikai stingrāk vaja­dzēja turēties zirga krēpēs, lai mežonīgajos auļos neno- ripotu zemē.

Nometnē tūlīt tika sasaukta cilts lielā padome. Uzzi­nājām visu, kas bija noticis. Vārnu cilts kaujinieki — jau pieminētā nemierīgā okotoku grupa — bija uzbrukuši Klinšu kalnu piekājē tēvoča Dārdošā Pērkona nometnei. Valodas par viņu naidīgo noskaņojumu diemžēl nebija izdomātas. Un, kas pats zīmīgākais, starp Vārnām atradās arī baltie, iespējams, ka tie bija Rukstons un viņa banda. Viņiem bija vajadzīgi zirgi, un pavisam negaidīti viņiem arī veicās: viņi nolaupīja visus — vairāk nekā simt zirgu, izņemot vienu, uz kura pie mums atauļoja Brāzmainais Strauts.

Tanī brīdī, kad zirgi jau vesti projām, mūsējie pamo­dušies un uzbrukuši Vārnām. Necik tālu tomēr neesot tikuši. Vajātājus sagaidījusi spēcīga šauteņu uguns; tas bijis to balto slēpnis, kuri atradušies Vārnu grupā. Vai­rāki mūsējie krituši, pārējiem vajadzējis atkāpties, bet pa to laiku Vārnas spēcīgā uguns aizsegā paguvuši aiz­dzīt zirgus. No mūsējiem krituši četri vīrieši, viena sie­viete un Pinkainais Ērglēns. Kā zēns kritis, neviens ne­zinot. Acīmredzot vispārējā sajukumā viņš meties zirgiem pakaļ un skrējienā viņu nopļāvusi lode. Nakts tumsā neredzamie šāvēji plājuši virsū katram, ko vien varējuši paņemt uz grauda.