Antuāns de Sent-Ekziperī - Mazais Princis

Kādu dienu mazais princis ieteica man pacensties uzzīmēt uzskatāmu zīmējumu, lai arī mūsu bērni to pamatīgi ielāgotu. "Ja viņi kādreiz ceļos," viņš man teica, " tas viņiem varēs noderēt. Dažreiz ir vietā atlikt darbu uz vēlāku laiku. Bet, ja runa ir par baobabiem, tad tas var beigties ar katastrofu. Man bija zināma kāda planēta, uz kuras dzīvoja sliņķis. Viņš nebija pamanījis trīs krūmiņus…"

Un pēc mazā prinča norādījumiem es uzzīmēju šo planētu. Man nemaz netīk runāt pamācošā tonī. Bet, tā kā baobabu briesmas zināmas tikai nedaudziem un tiem, kas aizmaldītos uz šāda asteroīda, draudētu liels risks, tad reiz par visām reizēm metu pie malas savu atturību. Es teicu: "Bērni! Esiet piesardzīgi ar baobabiem!" Un, lai brīdinātu savus draugus no briesmām, kas viņiem jau labu laiku uzglūnējušas tāpat kā man, turklāt pašam to nezinot, es ļoti piestrādāju pie šā zīmējuma. Un tas bija to vērts. Jūs varbūt jautāsiet: kādēļ šai grāmatā citi zīmējumi nav tikpat iespaidīgi kā baobabu zīmējums? Atbilde ir ļoti vienkārša: es gan pūlējos, bet man neveicās. Bet, kad es zīmēju baobabus, mani iedvesmoja apziņa, ka tas ir ārkārtīgi nepieciešami.

Ai, mazo princi, tikai pamazām es sāku saprast tavu skumjo dzīvi! Ilgu laiku tev nebija citas izklaidēšanās kā vienīgi saulrietu skaistums. Šo jauno sīkumu uzzināju ceturtās dienas rītā, kad tu man teici: - Man ļoti patīk saulrieti. Paskatīsimies saulrietu…

- Bet tad ir jāpagaida…

- Jāpagaida, kas tad? - Jāpagaida, kad saule rietēs.

Pirmajā brīdī tu izskatījies ļoti pārsteigts, bet pēc tam pats sāki smieties. Tu man teici:

- Es vēl arvien iedomājos, ka esmu savās mājās!

Patiešām. Kad Savienotajās Valstīs ir pusdiena, tad saule, kā tas visiem zināms, noriet Francijā. Vajadzētu tikai vienā mirklī aiziet uz Franciju, lai noskatītos saulrietā. Diemžēl Francija ir pārāk tālu. Bet uz savas mazās planētas tu pavilki krēslu pāris soļu tālāk un raudzījies vakara debesīs ikreiz, kad vien to vēlējies…

- Kādu dienu es redzēju sauli rietam četrdesmit trīs reizes!

Brīdi vēlāk tu piebildi:

- Vai zini… kad ir tik skumji, tad patīk saulrieti…

- Tātad tanī dienā, kad redzēji četrdesmit trīs saulrietus, tu biji ļoti noskumis? Mazais princis neatbildēja.

Piektajā dienā, joprojām pateicoties jēriņam, man atklājās mazā prinča dzīves noslēpums. Viņš jautāja man pēkšņi, bez kāda ievada, it kā klusībā šo problēmu būtu ilgi pārdomājis:

- Bet, ja jērs ēd krūmus, tad viņš ēd arī puķes?

- Jērs ēd visu, kas gadās pa ceļam.

- Pat puķes, kurām ir ērkšķi?

- Jā. Pat puķes, kurām ir ērkšķi.

- Bet kam tad noder ērkšķi?

To es nezināju. Es toreiz biju ļoti aizņemts ar motoru, skrūvējot vaļā kādu pārāk cieši pievilktu skrūvi. Biju ļoti norūpējies, jo mans stāvoklis kļuva nopietns, bet izsīkstošais dzeramā ūdens krājums lika baidīties no visļaunākā.

- Kam tad noder ērkšķi?

Mazais princis nekad neatstāja miera jautājumu, ko bija reiz uzdevis. Es biju saniknots par spītīgo skrūvi un atbildēju uz labu laimi.:

- Ērkšķi neder nekam, tā ir tīrā ļaunprātība no puķu puses!

-O!

Brīdi klusējis, mazais princis domīgi atcirta:

- Es tev neticu! Puķes ir vārgas. Viņas ir naivas. Viņas aizsargājas, kā prot. Viņām šķiet, ka ar ērkšķiem viņas ir briesmīgas.

Es neko neatbildēju. Šai brīdī nodomāju: "Ja skrūve vēl pretosies, sadauzīšu to ar veseri." Mazais princis atkal iztraucēja manas pārdomas:

- Bet vai tu tici, ka puķes…

- Protams, ka ne, protams, ne! Es nekam neticu! - atbildēju uz labu laimi.

- Esmu aizņemts ar nopietnām lietām!

Pārsteigts viņš mani uzlūkoja.

- Ar nopietnām lietām!

Viņš redzēja mani ar veseri rokās un smēreļļā notraipītiem pirkstiem noliekušos pār priekšmetu, kas viņam izlikās ļoti neglīts.

- Tu runā kā pieaugušie!

Šie vārdi man lika mazliet nokaunēties. Bet viņš nesaudzīgi piebilda:

- Tu sajauc visu… tu visu putro!

Mazais princis patiešām bija ļoti saskaities. Viņš purināja vējā savus zeltainos matus.

- Es zinu planētu, kur dzīvo kāds tumši sārts kungs. Viņš nekad nav ieelpojis nevienas puķes smaržu. Viņš nekad nav palūkojies uz zvaigzni. Viņš nekad nevienu nav mīlējis. Viņš nekad neko citu nav darījis kā tikai skaitījis rēķinus. Un augu dienu viņš atkārto tāpat kā tu: "Es esmu nopietns cilvēks! Es esmu nopietns cilvēks!" - un vai plīst aiz lepnuma. Tas jau nemaz nav cilvēks, tas ir pūpēdis!

- Kas?

- Pūpēdis!

Tagad mazais princis pat nobāla aiz dusmām.

- Kopš miljoniem gadu puķēm ir ērkšķi. Kopš miljoniem gadu jēriņi tomēr ēd puķes. Un vai tad nav svarīgi censties saprast, kādēļ puķes tik ļoti nopūlas, lai izveidotu ērkšķus, kuri nekad nekam neder? Vai tad puķu un jēru cīņa nav svarīga? Vai tā nav svarīgāka un nopietnāka par tumšsārtā kunga rēķiniem? Un, ja man zināma viena vienīga puķe visā pasaulē, kas aug tikai uz manas planētas, un, ja kādu rītu mazs jēriņš to var iznīcināt vienā rāvienā, nemaz neapzinoties, ko viņš dara - vai tad tas nav svarīgi?

Mazais princis nosarka, pēc tam atsāka:

- Ja mīli puķi, kas atrodas tikai uz vienas no miljoniem zvaigžņu, tad pietiek palūkoties zvaigžņotajās debesīs, lai būtu laimīgs. Tu saki sev: "Mana puķe ir kaut kur tur…" Bet, ja jēriņš apēd puķi, tad ir tāda sajūta, ka pēkšņi apdzisušas visas zvaigznes! Un vai tas nav svarīgi?

Viņš vairs nevarēja neko pateikt. Pēkšņi viņš sāka elsot. Bija uznākusi nakts. Es nometu savus darba rīkus. Man vairs neko nenozīmēja veseris, spītīgā skrūve, slāpes un nāve. Uz kādas zvaigznes, uz manas planētas Zemes, atradās mazs princis, kuru vajadzēja mierināt! Es paņēmu viņu savās rokās. Es viņu šūpoju. Es viņam teicu: "Puķei, kuru tu mīli, nekas nedraud… Es uzzīmēšu tavam jēriņam uzpurnīti… Es uzzīmēšu tavai puķei aizsargbruņas… Es…" Es patiešām vairs nezināju, ko sacīt. Es jutos ļoti neveikli. Es nezināju, kā viņam tuvoties, kā atkal viņam piekļūt… Asaru pasaule ir tik noslēpumaina…

Drīz vien iepazinos ar šo puķi tuvāk. Uz mazā prinča planētas bija augušas ļoti vienkāršas puķes, ar vienu pašu ziedlapiņu rindu; tās aizņēma pavisam maz vietas un nevienu netraucēja. Tās parādījās kādu rītu zālē un pēc tam vakarā izdzisa. Bet šī bija uzdīgusi kādu dienu no sēklas, kas bija atnesta nezin no kurienes, un mazais princis nevarēja vien beigt aplūkot asniņu, kurš nelīdzinājās nevienam citam. Tas varēja būt jaunas šķirnes baobabs. Bet drīz vien stāds pārstāja augt un sāka izvērsties ziedā.

Mazais princis, kas nekad nebija redzējis tik milzīgu pumpuru, juta, ka no tās izplauks brīnumaina parādība, bet puķe savā zaļajā istabiņa nevarēja vien saposties pietiekami skaista. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās krāsas. Viņa tērpās lēnām, pielaikodama ziedlapiņas citu pēc citas. Viņa negribēja uzplaukt izspūrusi kā magone. Viņa gribēja parādīties visā savā krāšņumā. Ai, jā! Viņa bija ļoti koķeta! Viņas noslēpumainā tērpšanās ilga daudzas dienas. Un tad kādu rītu tieši saullēkta stundā viņa atvērās. Bet skaistule, kas bija tik rūpīgi posusies, teica žāvādamās:

-Ā! Es tikko atmodos… Lūdzu, piedodiet… Esmu vēl pavisam izspūrusi…

Mazais princis vairs nevarēja apvaldīt savu apbrīnu:

- Cik jūs esat skaista!

- Vai ne, - klusi atbildēja puķe. -Es esmu dzimusi tai pašā stundā, kad saule…