Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

Tētis piegaja pie kraujas malas un palūkojas lejā. Kalns šeit — no vienas nogāzes uz otru — ro­taļīgi sliecās stāvus, dziļi, dziļi lejā bija viens izliekumu un skaistu, ļodzīgu līniju jūklis. Kalna pakājē murdēja bangas: ūdens blāķis cēlās un

grima, slējās pret klintīm un grima atpakaļ kā liela, taustīga būtne. Tur lejā ūdens gulēja ēnā un bija ļoti tumšs.

Tēta kājas iedrebējās, viņam maķenīt sareiba galva. Viņš aši apsēdās. Bet viņš nespēja nelūko­ties lejā; šī bija lielā jūra: visdziļākā, gluži citāda jūra nekā tā, kas rotaļīgi svaidīja savus vilnīšus ap laivu steķiem mājās. Tētis paliecās mazliet uz priekšu un ieraudzīja, ka tieši kalna kores apakšā ir neliela dzega. Likās pats par sevi saprotams, ka tu ļauj sevi slidināt lejup pa līdzeno plauktu klints sienā; dzega bija izgrauzta un apaļa kā krēsls. Vienu acumirkli tētis bija pilnīgi viens un izolēts, ap viņu pletās vienīgi debesis un jūra.

Te būs sēdējis bākas sargs. Viņš bieži būs te sēdējis. Tētis aizvēra acis; ap viņu viss likās reibinoši liels, un zirņi viņa galvā grabēja skaļāk

nekā jebkad. Dažreiz bākas sargs bija nācis uz šejieni: kad jūrā bija augsti viļņi . . . Viņš bija redzējis kaijas vējā burājam pret vētras debesīm, un bangu šļakatas — kā sniega mākoņi — bija kri­tušas gan viņam pie kājām, gan viņa priekšā. Apaļas ūdens pērles viņa acu priekšā pacēlās un acumirkli gaisā atpūtās, lai atkal nogrimtu — nogrimtu melnumā un dunoņā tur lejā . . .

Tētis atvēra acis un notrīsēja. Viņš atspieda muguru un ķepas pret akmens sienu, kur kalna plaisās auga daudz sīku, baltu puķu, — iedomājies, puķes! Un pašā platākajā plaisā spīdēja sarkana rūsa; tur gulēja atslēga, smaga dzelzs atslēga.

Mumintēta galvā kaut kas saslēdzās. Dabiski, viss bija pilnīgi skaidrs. Sī vieta bija bākas sarga nošķirtības vieta, vieta pārdomām un apsvēru miem. Tieši šeit bākas sargs bija atstājis savu atslēgu, lai tētis varētu to atrast un pārņemt bāku. Ar lielu svinīgumu un maģisku spēku trollīša Mumina tētis bija izraudzīts par bākas īpašnieku un sargātāju:

— Ak vai, cik skaisti! Vai tu to atradi? — vai­cāja trollīša Mumina māmiņa.

— Kur tā bija? — trollītis sauca.

— Ak, to nemaz tik noteikti nevar pateikt, — tē­tis noslēpumaini atteica. — Tam, kas ir gatavs tās saņemt, pasaule ir pilna brīnumainu lietu. Varbūt tā bija pati baltākā un lielākā kaija, kas man pasniedza atslēgu . . .

— Hā! — noteica mazā Mija. — Ar zīda lenti un orķestri, ko!?

Tētis uzkāpa pa kāpnēm un iebāza atslēgu slēdzenē. Lēnām un žņirkstēdamas milzīgās durvis atvērās; to iekšpusē valdīja vienīgi akla tumsa. Mazā Mija uzšāvās kājās kā zibens šautra, bet tētis viņu notvēra aiz matu mezgla.

— Nekā nebija, — viņš teica. — Šoreiz tā ne­būsi tu. Es tagad esmu bākas sargs, un es iešu iekšā pirmais, lai visu pārbaudītu. — Mijai minot uz papēžiem, viņš nozuda tumsā.

Māmiņa lēnām panācās tuvāk un palūkojās iekšā. Bāka bija dobumaina kā satrunējis koka stumbrs, un no apakšas līdz augšai to aizņēma lielas, ļodzīgas vītņu kāpnes. Tās nogurdinoši vijās augšup; tās vijās gar sienām arvien mazākās un mazākās spirālēs, knakšķēja un brakšķēja zem trollīša Mumina tēta soļiem; viņš tik tikko bija saredzams tur augšā. Dažas lūciņas biezajā mūrī ielaida maķenīt dienas gaismas. Katrā lūkā iezīmē­jās kāda liela, nekustīga putna ēna. Putni lūkojās uz viņiem.

— Labāk iedomājies, ka ir apmācies, — trollītis Mumins čukstēja. — Tu taču zini, ka, saulei norie­tot, viss izskatās drūmāks.

— Saprotams, — māmiņa sacīja. Viņa pārkāpa slieksni un apstājās. Te iekšā bija mitrs un ļoti auksts. Starp ūdens peļķēm melna un slapja gulēja zeme; līdz kāpnēm bija uzlikti daži dēļi. Māmiņa šaubījās.

— Paklau, — ieteicās trollītis Mumins.— Man kaut kas ir priekš tevis.

Saņēmusi zirga pakavu, māmiņa ilgi uz to lū­kojās.

— Cik skaists! — viņa sacīja. — Tik jauka dā­vana! Padomā, ka ir tik mazi zirdziņi . . .

— Māmiņ, nāc iekšā! — trollītis Mumins prie­cīgs sauca. — Nāc, skriesim augšā līdz pašam tornim!

Tur augšā durvīs stāvēja tētis, un viņam galvā bija pilnīgi sveša cepure ar mīksti noļekušām malām un saņurcītu dibenu.

— Ko jūs sakāt par to? — viņš vaicāja. — Es to atradu uz naglas durvju iekšpusē. Tā būs piederē­jusi bākas sargam. Nāciet iekšā! Nāciet iekšā! Seit ir tieši tā, kā es biju iedomājies!

Tā bija liela, apaļa istaba, zemiem griestiem un četriem logiem. Istabas vidū stāvēja nekrāsots galds un dažas tukšas kastes. Nostāk pie plīts — šaura gulta un neliels sekretārs. Dzelzs trepes veda augšā uz lūku griestos.

— Tur augšā ir bākas gaisma, — tētis skaid­roja. — To es šovakar iededzināšu. Vai nav smuki, ja ir baltas sienas? Viss ir tik liels, brīvs un tukšs. Un, ja paskatās pa logu, tad ir tāpat — liels, brīvs un tukšs! Ko!?

Viņš pavērās māmiņā, kas sāka smieties un sacīja:

— Sai ziņā tev taisnība. Tavu trakumu, cik te ir brīvs un tukšs!

— Kāds te iekšā būs bijis dusmīgs, — mazā Mija piezīmēja. — Grīda ir pilna ar stikla šķembām, un tām pāri uz baltās sienas ir liels, dzeltens eļļas pleķis, kas ir notecējis un sastindzis par peļķi.

— Kurš gan būtu metis zemē savu lampu? — mā­miņa izbrīnījusies ieteicās un pacēla misiņa lam­pas abažūru, kas bija paripojis zem galda. — Pēc tam taču viņš būs sēdējis tumsā … — Viņa pār­vilka ar ķepu pār galdu: tā virsmā bija simtiem iegriezumu, varbūt tūkstošiem sīku iegriezumu, allaž pa sešiem vienā rindā, septītais bija pār­vilkts iepriekšējām rindām pāri. Septiņas svītras? Tā varētu būt nedēļa. Daudz nedēļu: visas vienā­das. Izņemot vienu. Tai bija tikai piecas svītras. Māmiņa gāja tālāk, pieskārās tasītēm un kastro­ļiem, izlasīja uzrakstus uz tukšajām kastēm; Mala- gas rozīnes, skotu viskijs, parasta somu kraukšķu maize; viņa pacēla segas un redzēja, ka palagi ir atstāti. Sekretāru viņa neatvēra.

Pārējie saspringti vēroja māmiņu. Beidzot tētis ievaicājās:

— Nu?

— Viņš ir bijis ļoti vientuļš, — māmiņa at­bildēja .

— Jā, bet ko tu domā?

— Es domāju, ka te ir ļoti patīkami, — māmiņa sacīja. — Sī ir istaba, kur visi var dzīvot kopā.

— Bet tāda tā arī ir! — tētis izsaucās. — Tagad es savākšu krastmalā dēļu galus un iztaisīšu visiem gultas. Es uztaisīšu sienu un steķus, ai! Te ir tik daudz, ko darīt . . . Bet vispirms mēs uznesīsim augšā mantas: var uznākt lietus. Nē, nē, tu ne. Tu paliksi šeit vienā mierā un jutīsies kā mājās.

Durvīs mazā Mija pagriezās un sacīja:

— Esmu nodomājusi gulēt ārā. Tātad bez gultas. Gultas ir muļķīgs izgudrojums.

— Guli vien, — māmiņa piekrita. — Ja līs, tu varēsi nākt iekšā.

Palikusi viena, māmiņa uzkarināja zirga pakavu uz naglas virs durvīm. Piegājusi pie loga, viņa paskatījās ārā. Viņa gāja no viena loga pie otra. Visapkārt bija tikai jūra, jūra un klaigājošas bezdelīgas; cietzemi nevarēja redzēt.

Pēdējā logā gulēja anilīna pildspalva kopā ar dažiem virves gabaliņiem un tīklu lāpāmo adatu. Māmiņa stāvēja un rotaļājās ar pildspalvu; viņa izklaidīgi uzzīmēja uz palodzes mazu puķīti un, neko sevišķu nedomādama, skaisti izēnoja lapas.

Tētis stāvēja uz plīts, iebāzis galvu skurstenī.