Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

— Varbūt kāds nelietis ir to nodzēsis? — ieminē­jās mazā Mija.

— Vai tad bākas maz kāds nodzēš? — tētis neti­cēja. — Ja kaut kas ir drošs, tad tas, ka deg bākas uguns. Dažas lietas ir absolūtas, piemēram: jūras straumes, gadalaiki un tas, ka no rītiem uzlec saule. Un ka deg bākas uguns.

— Gan jau bāka pamazām parādīsies, — mā­miņa sacīja. Viņas galva bija pilna sīku pārdomu, kurām nepietika vietas. «Kaut tā degtu,» viņa domāja. «Viņš ir tik priecīgs. Kaut nu tikai tur būtu bāka, nevis mušu mēsls — nav taču nemaz iespējams braukt atpakaļ mājās . . . pēc tik elegan­tas … Ir jau arī lieli rozā gliemežvāki, bet baltie izskatās ļoti skaisti uz melnās zemes. Diez vai roze šeit ārā ieaugsies …»

— Tcss! Es kaut ko dzirdu, — mazā Mija sacī­ja. — Kādu brīdi turiet mutes ciet, jo notiks lielas lietas.'

Viņi pacēla purniņus un stingi lūkojās naktī. Lēnām, lēnām uz viņu pusi plūda airu šļakstu troksnis. Svešā laiva lēnām tuvojās: tā izslīdēja no tumsas. Laiva bija maza un pelēka, airētājs atbal­stījās uz airiem un bez izbrīna lūkojās viņos. Viņš izskatījās ļoti nekopts un ļoti mierīgs. Gaisma iespīdēja viņa lielajās, zilajās acīs, . . . tās bija

caurspīdīgas kā ūdens. Laivas priekšgalā gulēja makšķere.

— Vai tad naktī ķeras? — tētis jautāja.

Zvejnieks paraustīja vienu plecu un skatījās

viņiem garām. Viņš nevēlējās runāt.

— Vai te kaut kur tuvumā nevajadzētu būt kādai salai ar lielu bāku? — tētis turpināja. — Kā pēc tā nedeg? Mums jau sen vajadzēja ieraudzīt bākas uguni.

Zvejnieks savā laivā aizslīdēja garām. Tik tikko varēja sadzirdēt, kad viņš beidzot atbildēja:

— Neko īsti nevar zināt . . . Brauciet atpakaļ uz mājām. Jūs esat aizbraukuši pārāk tālu projām . . .

Nu zvejnieks bija nozudis. Viņi klausījās, vai nedzirdēs vīra airu šļakstus, bet nakts bija klusa.

— Vai viņš nebija drusku savāds? — tētis ne­droši ieteicās.

— Viņš bija ļoti savāds, — mazā Mija apgal­voja. — Prātiņš samežģījies.

Māmiņa nopūtās un mēģināja iztaisnot kājas.

— Bet tādi jau ir lielākā daļa no tiem, kurus mēs pazīstam, — viņa sacīja. — Vairāk vai mazāk.

Vēja nebija. Tētis pie airiem sēdēja taisns kā svece ar gaisā paslietu purniņu. — Nu, — viņš ieteicās. — Es jūtu, ka mēs esam klāt. Mēs ieejam salas aizvējā. Bet es nevaru aptvert, kāpēc bākas uguns ir nodzēsta?

Gaiss ap viņiem bija silts, smaržoja pēc viršiem. Viss bija pilnīgi kluss. Un nu no nakts izkāpa milzīga ēna, sala noliecās pār viņiem un viņus kārtīgi aplūkoja. Viņi juta salas karsto elpu, kad laiva iestūmās smiltīs un apstājās; viņi juta, ka tos novēro, un salīda uz airsoliem, neuzdrošinādamies pakustēties.

— Māmiņ, vai tu dzirdēji? — trollītis Mumins čukstēja. Gar krastu aiztraucās vieglas pēdas, viegli ieplakšķējās, tad atkal viss palika klusu.

— Tā laikam būs Mija, kas izlēca krastā, — mā­miņa sacīja. Viņa nokratīja no sevis klusumu un sāka rakņāties grozos, pūlējās dabūt pāri malai kasti ar zemi un rozi.

— Tagad mēs izturēsimies gluži mierīgi, — tētis uzbudināts sacīja. — Par to parūpēšos es. Jau no paša sākuma viss jāorganizē pareizi. Vispirms laiva. Laiva allaž ir pati svarīgākā . . . Izturies tikai klusi un uzņem to mierīgi.

Māmiņa padevīgi atkal apsēdās un centās nemai­sīties pa kājām, jo lejā nāca buras un kārts, kas šūpojās te šur, te tur, kamēr tētis rāpās pa laivu un visu organizēja. Vētras lākturis apspīdēja baltu smilts un melnu ūdens apli, — tur ārā bija tikai viena milzīga tumsa. Tagad tētis un trollītis Mu­mins izvilka krastā matraci, kurš vienā stūrī saslapa. Laiva sašķiebās, un zilā lāde piespieda rožu krūmu pie laivas malas.

Māmiņa sēdēja, satvērusi ķepā purniņu, un gai­dīja. Droši vien viss bija tā, kā tam jābūt. Droši vien viņa pieradīs pie tā, ka par viņu rūpējas, un viņai tas iepatiksies. Varbūt viņa kādu brīdi vēl pagulēs.

Tad tētis jau stāvēja ūdens malā, turēdams paceltu lākturi, un sacīja:

— Tagad tu vari nākt. Viss ir gatavs.

Viņš bija priecīgs, pa īstam pamodies un atstū­mis cepuri pakausī. Tālāk smiltīs no burām un airiem viņš bija uzcēlis telti, — tā izskatījās kā liels, sakņupis dzīvnieks. Māmiņa centās saskatīt, vai viņu jaunajā krastā nav kādi gliemežvāki, bet viņa tumsā diezgan slikti redzēja. Viņi bija apsolī­juši māmiņai gliemežvākus — lielus un neparas­tus, — tādus, kādi atrodas tālu jūrā.

— Seit, — sacīja tētis. — Tagad tu tikai guli. Es sēdēšu pie telts un visu nakti sargāšu, jums ne par ko nav jāraizējas. Un nākošo nakti jūs varēsit gulēt manā bākā. Kolīdz uzausīs gaisma, es iepazī­šos ar bāku, un mēs ievāksimies tur. Ja vien es spētu aptvert, kāpēc tās uguns nedeg . . . Iekšā taču ir silti?

— Seit ir jauki, — māmiņa sacīja un palīda zem buram.

Mazā Mija, kā parasts, kaut kur dzīvoja pati uz savu roku, bet tas nekas. Iespējams, ka viņa no visas ģimenes tika vislabāk galā ar sevi. Likās, ka viss ir labi.

Trollītis Mumins redzēja, kā māmiņa uz mitrā matrača pagriežas pāris reizes, līdz atrod savu

guļamdobīti, nopūšas un aizmieg. No visa nepa­rastā pats apbrīnojamākais bija tas, ka jaunā vietā māmiņa aizmiga, neizsaiņojot mantas, neuz- klājot nevienam gultu un neizdalot karameles. Pat somu viņa bija nolikusi attālāk smiltīs. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus rosinoši, — tas nozī­mēja, ka viss notiekošais ir ne vien piedzīvojums, bet arī pārmaiņas.

Trollītis pacēla purniņu un palūkojās ārā no buras apakšas. Tur viņa tētis sēdēja un sargāja, nolicis sev priekšā vētras lākturi. Tēta ēna bija ļoti liela un gara. Pats tētis izskatījās lielāks nekā citkārt. Trollītis Mumins atkal saritinājās, savilk­dams ķepas zem sava siltā vēdera. Viņš ļāva nākt sapņiem, tie bija aijājoši un zili — kā jūra naktī.

Pamazām nakts gāja uz rīta pusi. Tētis bija gluži viens ar savu salu; ar katru aizejošo stundu tā aizvien vairāk un vairāk kļuva viņa sala. Nu jau debesis nobāla, un viņa priekšā pacēlās kalns ar lieliem kūkumiem, kuros rāpties, un pāri tiem viņš beidzot ieraudzīja bāku, — milzīgu un melnu pret apkārtējo pelēkumu. Tā bija daudz lielāka, nekā tētis bija iztēlojies, un tas bija nakts laiks, kad, ja esi viens un nomodā pats ar sevi, viss top bezpalīdzīgs un bīstams.

Tētis nodzēsa vētras lākturi un ļāva krastam pazust. Vēl viņš nevēlējās, lai bāka viņu redz. No jūras pūta rīta vējš; bija auksts. Kaut kur aiz salas kliedza jūras putni.

Tēta priekšā — tur lejā, krastā, — aizvien aug­stāk un augstāk pacēlās bāka, tā līdzinājās viņa bākas modelim, tam, kurš nekad tā arī netika pabeigts. Tagad tētis redzēja, ka jumts nemaz nav tik robots, kā viņš bija domājis, un ka nav nekādu margu. Tētis ilgi aplūkoja šo tumšo, pamesto bāku, un pamazām tā kļuva mazāka un atrada pietie­kamu telpu starp viņa agrākām domām un iztēles ainām.

«Tā visādā ziņā ir mana,» nodomāja tētis, aiz­dedzinādams pīpi. «Es esmu iekarojis bāku. Es dodu to savai ģimenei un saku — šeit jūs dzīvosit; kad jūs būsiet tur iekšā, jūs nevarēs piemeklēt nekas bīstams.»

Mija sēdēja uz bākas kāpnēm un raudzījās, kā atnāk rīts. Sala gulēja zem viņas puskrēslā — līdzīga lielam, pelēkam kaķim, kas staipās ar izplestiem nagiem, abas ķepas atbalstījis jūrā un asti kā garu, šauru zemes strēli atšāvis tālu prom. Kaķis bija saslējis spalvas uz muguras, bet acis tas bija paslēpis.