Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

Bumba aizvien bija vēsa. Zilā krāsa bija tum­šāka un dzidrāka par jūras krāsu, un tā pārveidoja visu pasauli tā, ka tā kļuva vēsa, tālīna un sveša. Pasaules centrā viņš redzēja pats sevi, savu lielo degunu, un visapkārt tam spoguļojās pārveidoju­sies un sapnim līdzīga ainava. Zilā zeme bija tālu, tālu lejā un dziļi iekšā, un šī nesasniedzamā iekšienē tētis sāka meklēt savu ģimeni. Ja vien viņš pagaidīja, viņi vienmēr atnāca. Stikla bumba tos vienmēr atspoguļoja.

Protams, krēslā viņiem aizvien bija tik daudz darāmā. Viņi pastāvīgi ar kaut ko nodarbojās. Agrāk vai vēlāk trollīša Mumina māmiņa devās no virtuves uz pagrabu; viņa gāja pēc desas vai sviesta. Vai arī uz kartupeļu lauciņu. Vai pēc malkas. Katru reizi izskatījās, it kā viņa ietu pa gluži citu ceļu — viņa domāja, ka tā ir jaukāk. Bet nekad jau neko nevarēja zināt. Tikpat labi viņai varēja būt padomā kāda noslēpumaina jautrība, viņa rotaļājās savā nodabā vai arī tikai staigāja apkārt un jutās dzīvības pilna.

Tur viņa šāvās kā balta, pakalpīga lode attālu, starp viszilākajām ēnām. Tur garām klaiņoja trollī­tis Mumins, svešs un savrups; tur pa nogāzi aug­šup kā ziboša svītra aizslīdēja mazā Mija, — viņu tikko varēja samanīt. Zibējumā bija kaut kāda apņēmība un patstāvība — kaut kas tik neat­karīgs, ka nebija nepieciešamības apstāties un izrādīties. Bet iekšā, savā spoguļattēlā, viņi visi tapa neticami mazi, un stikla bumba vērta viņu kustības nomaldījušās un izplūdušas.

Tas Mumintētim patika, tā bija viņa vakara rotaļa. Tā sniedza viņam sajūtu, ka viņus nepiecie­šams pasargāt, ka tie iegrimst dziļā jūrā, kuru pazīst tikai viņš.

Nu bija gandrīz tumšs. Un pēkšņi stikla bumbas iekšienē atgadījās kaut kas jauns: tur iedegās gaisma. Trollīša Mumina māmiņa bija aizdedzinā­jusi verandā lampu, to viņa nebija darījusi visu vasaru. Petrolejas lampa dega. Uzreiz drošības sajūta savācās vienā vienīgā punktā: verandā un nekur citur, un verandā sēdēja māmiņa un gaidīja mājās savu ģimeni, lai dotu tēju.

Stikla bumba nodzisa un viss zilais pārvērtās par tumsu; neredzēja nekā cita kā vien lampu.

Tētis brītiņu palika stāvam, nezinādams, par ko viņš prāto, tad pagriezās un devās mājās.

— Ak tā, — noteica tētis. — Nu, es domāju, mēs varam mierīgi gulēt. Šoreiz briesmām va­jadzētu būt pāri. Bet drošības labad es rītausmā noskriešu lejā un pārbaudīšu.

— Hā! — teica mazā Mija.

— Tēt! — sauca trollītis Mumins. — Vai tu neesi pamanījis ko sevišķu? Mums ir lampa!

— Jā, es nodomāju, ka lampa būtu pašā laikā tagad, kad vakari kļūst gari. Šovakar bija tāda sajūta, — māmiņa sacīja.

Tētis atteica:

— Bet tad tu padari galu vasarai. Lampu iededz tikai tad, kad ir beigusies vasara.

— Pēc tam taču nāks rudens, — māmiņa lēnprā­tīgi atteica.

Lampa degdama šalca. Tā vērta visu tuvu un drošu, veidodama ciešu apli, kas bija ģimene un tas, ko viņi juta un uz ko paļāvās, bet ārpusē bija

viss svešais un nedrošais, kas krāva tumsu augstāk un augstāk, un tālāk prom līdz pasaules galam.

— Daži tēti vienmēr izšķir, vai ir pienācis laiks dedzināt lampu, — tētis nomurmināja, lūkodamies savā tējas krūzītē.

Trollītis sviestmaizes bija sarindojis parastajā kārtībā — vispirms ar sieru, tad divas ar desu, pēc tam ar aukstiem kartupeļiem un sardīnēm un visbeidzot ar marmelādi. Viņš jutās pilnīgi laimīgs. Mija ēda tikai sardīnes, jo juta, ka šis ir ļoti ne­parasts vakars. Viņa domīgi lūkojās dārza tumsā ar acīm, kas kļuva melnākas un melnākas, jo vairāk viņa pārdomāja un ēda.

Lampas gaisma krita pār zāli un ceriņu krūmiem. Nedroši tā līda starp ēnām, kur tumsā sēdēja Morra un jutās ļoti vientuļa.

Morra bija sēdējusi vienā vietā tik ilgi, ka zeme viņai zem kājām bija sasalusi. Kad viņa piecēlās un pašļūca mazu gabaliņu tuvāk gaismai, zāle

knirkšķēja kā stikls. Šaušalu čuksts pāršalca la­potni, sačervelējās dažas pīlādžlapas un drebelīgi nokrita viņai uz pleciem. Asteres snaicījās prom no viņas pēc iespējas tālāk. Sienāži pārstāja sisināt.

— Kāpēc tu neēd? — jautāja māmiņa.

— Es nezinu, — atbildēja trollītis Mumins. — Vai mums nav logu aizvelkamās gardīnes?

— Tās ir bēniņos. Tās mums būs vajadzīgas tikai tad, kad iesim ziemas miegā. — Pagriezusies pret tēti, māmiņa teica:

— Kad nu mums ir lampa, vai tu nebūvēsi savu bākas modeli?

— Ek, — tētis novilka. — Tā tikai tāda bērniš­ķība. Modelis nav īsts.

Morra atkal pašļūca gabaliņu. Viņa blenza uz lampu un lēnām purināja savu lielo, smago galvu. Pie viņas kājām vēlās balta aukstuma migla. Ta­gad viņa — milzīgi pelēka vientulības ēna — lē­nām sāka slīdēt uz lampas pusi. Rūtis viegli iešķindējās kā attālu negaisu izdzirdējušas, un dārzs aizturēja elpu. Nu Morra bija pie verandas, viņa apstājās pie gaismas četrstūra uz naksnīgās zemes.

Tad viņa žigli spēra vienu soli līdz pašam logam, dabūdama lampas gaismu tieši sejā. Mierīgā noskaņa, kas līdz šim valdīja verandā, pēkšņi pārtrūka; telpa pildījās kliedzieniem, plandošām kustībām, gāzās krēsli, un gaisma tika steigšus aiznesta prom. Dažos acumirkļos veranda ietinās tumsā. Visi bija paglābušies mājā — vistālākajā un visdrošākajā vietā — tur viņi bija paslēpušies ar savu lampu.

Morra brīdi palika stāvam un elpoja salnu uz tukšajām loga rūtīm. Slīdot prom, viņa bija daļa no tumsas, — zāle skanēja un krakšķēja, kur vien viņa gāja, vājāk un vājāk, tālāk un tālāk prom. No drebuļa dārzam nokrita lapas, un tas atkal uzelpoja, — Morra bija pagājusi garām, nu viņa bija prom.

— Bet nav taču vajadzīgs aizbarikādēties un būt nomodā visu nakti, — māmiņa sacīja. — Viņa laikam atkal būs kaut ko sapostījusi dārzā. Bet viņa nav bīstama. Tu taču zini, ka viņa nav bīstama, kaut arī ir šausmīga.

— Protams, ka viņa ir bīstama! — tētis iesau­cās. — Pat tu nobijies no viņas! Tu pavisam tra­koti izbijies, bet kamēr es esmu mājās, tev neva­jag bīties . . .

— Mīļais, — māmiņa teica. — No Morras nobīs­tas tāpēc, ka viņa gluži vienkārši ir auksta. Un tāpēc, ka nav neviena, kurš viņai patiktu. Bet viņa nav neko izdarījusi. Tagad, es domāju, mēs dosimies pie miera.

— Jauki, — noteica tētis un nolika krāsns kruķi atpakaļ stūrī. — Jauki! Ja jau viņa ne drusku nav bīstama, tad man nevajag jūs aizsargāt. Cik patī­kami! — Viņš izdrāzās verandā, garām traukda­mies, pakampa sieru un desu un metās iekšā vientuļajā tumsā.

— Re nu! — mazā Mija ar cieņu novilka. — Viņš ir dusmīgs. Viņš izpūš dusmas! Viņš ir nodomājis sargāt sūnas līdz rītrītam!

Māmiņa nesacīja nekā. Klusi, uz pirkstgaliem viņa staigāja uz priekšu un atpakaļ, sakārtodama māju uz nakti, kā viņa to allaž mēdza darīt; viņa parakņājās savā somā, viņa nogrieza mazāku lam­pas liesmu; klusums bija gluži aplams. Beidzot viņa izklaidīgi sāka slaucīt putekļus no tēta bākas modeļa, kas stāvēja stūri uz kumodes.

— Māmiņ, — ierunājās trollītis Mumins.

Bet māmiņa nedzirdēja. Viņa piegāja pie lielās sienas kartes, pie tās, uz kuras bija redzama Muminieleja, krasts un salas jūrā. Viņa uzkāpa uz krēsla, lai varētu tālāk pārredzēt jūru, un piebāza purniņu cieši pie mazā punktiņa baltā tukšuma vidū.

— Tur tas ir, — trollīša Mumina māmiņa nomur­mināja. — Tur mēs dzīvosim, un mums būs patī­kami un nogurdinoši . . .