Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

— Labrīt! — sacīja trollītis Mumins. — Vai tu tajā dzīvo?

— Tikai tad, kad plosās vētra, — zvejnieks iz­klaidīgi atbildēja.

Trollītis Mumins nopietni pamāja. Tieši tā va­jadzētu dzīvot, ja tev patīk lieli viļņi. Sēdēt bangās un raudzīties, kā nāk milzīgie, zaļie ūdens kalni, un klausīties jūras dārdoņā pāri savas mājas jumtam. Trollītis būtu varējis jautāt, vai viņš drīkst kādu reizi ienākt un palūkoties uz viļ­ņiem, — bet šī mājiņa acīmredzot bija celta tikai vienam cilvēkam.

Viņš sacīja:

— Māmiņa sūtīja sveicienus un lūdza apjautā­ties par bākas atslēgu.

Zvejnieks neatbildēja.

— Tētis nevar tikt iekšā, — trollītis Mumins noraizējies skaidroja. — Tāpēc mēs domājām, ka varbūt bākas sargs…

Atkal iestājās klusums. Pie debesīm bija pacēlu­šies jauni mākoņi.

— Bet bija taču kāds bākas sargs? — trollītis Mumins iejautājās.

Beidzot zvejnieks, pagriezis galvu, pavērās viņā ar savām zilajām, ūdeņainajām acīm.

Viņš sacīja:

— Nē, es nezinu ne par kādu atslēgu.

— Vai viņš izdzēsa bākas gaismu un aizbrauca prom? — trollītis Mumins turpināja.

Viņš vēl nekad nebija sastapis nevienu, kas gluži vienkārši neatbildēja, kad tam jautā. Tas darīja viņu uztrauktu un mazliet nomāktu.

— Es lāgā neatceros, — zvejnieks sacīja. — Es esmu aizmirsis, kāds viņš izskatījās . . .

Uztrausies kājās, zvejnieks, pelēks, sagumzīts un viegls kā lapa, klusi aizgāja pār kalnu. Viņš bija ļoti maza auguma, un viņam nebija it nekādas vēlēšanās runāt.

Trollītis Mumins kādu brīdi stāvēja un nolūko­jās pakaļ zvejniekam. Pēc tam viņš pagriezās un gāja atpakaļ pār zemes mēli. Viņš devās ieslīpi uz krastmalu, kur bija novietota laiva, lai paņemtu vara kannu. Viņiem jāēd brokastis. Starp akme­ņiem māmiņa uztaisīs plīti un uz bākas kāpnēm uzklās galdu. Un gan jau pēc tam viss kaut kā nokārtosies.

Smilšainā krastmala bija gluži balta. Tā stiepās no vienas zemes mēles līdz otrai šaurā, ļoti smalkā smilšu šērā un bija savākusi visu, ko aizvēja pusē ap salu bija saslaucījuši jūras vēji. Surp atdzītā malka gulēja augšā zem alkšņiem, kur ūdens bija pacēlies visaugstāk, bet zemāk smilts bija neskarta un gluda kā grīda. Pa to bija patīkami iet. Ja gāja gar ūdens malu, tad iemītās pēdas pārvēr­tās par aciņām, kas tūlīt piesmēlās pilnas ar ūdeni. Trollītis Mumins meklēja gliemežvākus priekš savas māmiņas, bet krastmalā atrodamie bija stipri sapluinīti. Varbūt viļņi bija tos sapluinījuši?

Bet tur kaut kas gulēja un spīdēja, tomēr tas nebija gliemežvāks, tas bija ļoti maziņš zirga pakavs no sudraba. Tam gluži līdzās, iekšā jūrā, pār smiltīm aizskrēja kādas pēdas.

«Tieši šeit kāds zirgs būs ielēcis jūrā un pazaudē­jis vienu kurpi,» trollītis Mumins nopietns konsta­tēja. Tā tam bija jābūt. Gluži neparasts zirdziņš. Diez vai viņš savu kurpi bija apsudrabojis jeb vai tā bija tāda jau kopš dzimšanas? Viņš pacēla zirga pakavu un nolēma atdot to savai māmiņai.

Mazliet tālāk pēdas skrēja tieši iekšā jūrā. Tad jau tas būs bijis jūras zirgs, — tādus viņš nekad nebija redzējis. Tie mājo tikai tālu, tālu, kur jūra ir reibinoši dziļa. Trollītis Mumins cerēja, ka šim jūras zirgam mājās būs bijušas rezerves kurpes.

Laiva ar satītām zēģelēm gulēja uz sāniem, un izskatījās, ka tai vairs nekad neradīsies vēlēšanās zēģelēt. Laiva bija uzvilkta pārāk augstu krastā, un tai vairs nebija nekāda sakara ar jūru. Trollītis Mumins mierīgs stāvēja un lūkojās uz «Piedzīvo­jumu». Bija drusku tā kā žēl laivas; bet varbūt tā bija aizmigusi. Un bez tam viņi taču kādu vakaru izliks jūrā tīklus.

Tagad mākoņi virs jūras bija sākuši nākt šurp — mierīgi, paralēli mākoņi, pelēkzili līdz pašam apvārsnim. Krastmala kļuva ļoti vientuļa, un trollītis Mumins nodomāja: «Es došos mājās.» Nu piepeši par mājām bija kļuvušas bākas kāpnes. Ieleja, kurā viņi bija dzīvojuši, palika tur, tālu prom. Turklāt viņš bija atradis sudraba pakavu, kas piederēja zirgam. Kaut kādā ziņā tas izšķīra šo lietu.

— Bet viņš taču nevar būt visu aizmirsis!? — tē­tis atkārtoja. — Viņš taču pazina bākas sargu! Viņi dzīvoja uz vienas salas. Viņiem taču va­jadzēja būt draugiem!

— Viņš neatceras nenieka, — sacīja trollītis Mu­mins.

Mazā Mija, ievilkusi gaisu caur degunu, izpūta to caur zobiem.

— Sis zvejnieks ir ļempausis ar jūras zālēm piebāztu galvu, — viņa sacīja. — To es jau uzreiz redzēju. Un, ja uz vienas salas dzīvo divi ļempauši, tad tie viens par otru vai nu zina visu, vai arī negrib zināt neko. Iespējams ir kā viens, tā otrs. Es domāju, ka otrā iespēja pastāv, pateicoties pirmajai. Man jūs varat ticēt, es esmu briesmīgi gudra!

— Kaut nu neuznāktu lietus, — māmiņa murmi- naja.

Viņi bija sastājušies ap trollīti Muminu un lūkojās viņā; tagad, kad saule bija nogājusi, bija kļuvis vēss. Valdīja tāds kā samulsums, un trollī- tim zuda vēlēšanās stāstīt par māju, kas bija celta, lai raudzītos uz viļņiem. Un tieši pašlaik nemaz nebija iespējams iedot māmiņai zirga pakavu, kad visi tā stāvēja un skatījās. Viņš izlēma dot to viņai mazliet vēlāk; varbūt, kad viņi būs palikuši vieni.

— Kaut tikai neuznāktu lietus, — māmiņa ietei­cās vēlreiz. Aiznesusi vara kannu uz ierīkoto pavardu, viņa ielika ūdenī tēta plūktās krastmalas neļķes. — Un, ja būs lietus, tad man jāizberž tīrs viens no katliem un jāsavāc tajā lietus ūdens. Ja te vispār ir kādi katli . . .

— Bet par visu to parūpēšos es, — tētis žēli izsaucās. — Tikai pagaidiet, visam jānotiek pareizā secībā. Mēs nevaram domāt par ēdienu, lietu un citiem sīkumiem, iekams es neesmu atra­dis atslēgu!

— Hā! — noteica mazā Mija. — Sitais zvejnieks būs iesviedis jūrā gan bākas sargu, gan atslēgu — ticiet man. Te ir notikušas šausmu lietas, un ļaunākais vēl ir priekšā!

Tētis nopūtās. Viņš apgāja apkārt bākai un uzkāpa klintī jūras pusē, kur neviens viņu neva­rēja redzēt. Dažreiz ģimene viņu traucēja; viņi nespēja koncentrēties uz svarīgāko. Viņš prātoja: diez vai citiem tētiem klājas tāpat?

Tātad tā: nebija nekādas jēgas gulēt un gaidīt, lai atrodas atslēga, nebija arī jēgas to meklēt. Bija jāsajūt, kur ir atslēga. Viņam jācenšas iztēlo­ties sevi tādā situācijā, kādā reiz bija viņa sievas­tēvs. Sievasmāte bija samudžinājusi ap sevi visu, kas viņai mūža garumā bija sakrājies, bet pārējo viņa bija aizmirsusi. Tad sievastēvs gluži vien­kārši kaut ko galvā saslēdza kopā. Vairāk nekā nevajadzēja. Viņš allaž atrada meklēto. Pēc tam viņš draudzīgi sacīja: «Tu, vecais lūzni.»

Tētis centās sasprindzināties. Viņš bezmērķīgi klīda apkārt starp klintīm un centās sevi galvā pārslēgt. Beidzot viņam likās, ka viss, kas viņam ir iekšā, ir pietiekami sakratīts un lēkā kā zirņi kārbā. Bet vairāk nekas nenotika.

Viņa ķepas bija atradušas nomīdītu taku, kas aizlocījās starp lielajiem akmeņiem īsajā, saules nosvilinātajā zālē. Kamēr tētis tur staigāja un centās sevi pārslēgt, viņš iedomājās, ka šo ceļu varbūt ir ieminis bākas sargs. Viņam — šim bākas sargam — varbūt daudz reižu bija vajadzējis stai­gāt vienu un to pašu ceļu. Ļoti sen. Un viņš varbūt iznāca tieši pie krasta klintīm — gluži kā pašlaik tētis. Ceļš beidzās; šeit nebija nekā cita kā klaja jūra.