Tūve Jānsone: TĒTIS UN JŪRA

Uzmanīgi viņš apsēdās zālē un aizvēra acis. Droša paslēptuve aizvien bija bijusi viena no viņa nopietnākām idejām; viņš allaž tādu bija meklējis un daudzas atradis. Bet nekad vēl viņš nebija atradis kaut ko tik jauku kā šo. Sī vieta bija vienlaikus noslēpta un atvērta. Tikai putni varēja to redzēt; zeme bija silta, un viņu no abām pusēm pasargāja tas, kas bija bīstams. Viņš no­pūtās.

Tad kaut kas iekoda trollītim Muminam astē: kodiena vieta sūrstēja kā ugunī. Viņš uzlēca kājās un acumirklī neaptvēra, kas noticis. Iedzeltenās mīzenes! Mazas, atriebības kāras iedzeltenās mīze- nes; tās zālē čumēja un mudžēja, tās skrēja šurp no visām malām — nu jau vēl viena iekoda viņam ķepā. Trollītis Mumins lēnām atkāpās, acīs, kā no iebirušiem gružiem, grauza vilšanās, viņš bija drausmīgi aizvainots. Saprotams, ka skudras bija dzīvojušas te pirms viņa. Bet tāds, kas dzīvo zemē, jau neredz nekā no tā, kas atrodas augšā; tādai mīzenei nav nekādas nojausmas ne par putniem, ne mākoņiem, nedz ko citu, kas ir skaists un svarīgs, sacīsim, trollītim Muminam.

Ir dažādas taisnības. Saskaņā ar vienu tais­nību, kas varbūt ir daudz sarežģītāka, bet pilnī­gi pareiza, klajums pieder viņam, nevis iedzel­tenajām skudrām. Kaut varētu panākt, lai viņas to saprot! Viņas taču gluži labi var dzīvot kaut kur citur. Mazlietiņ nost, tikai dažus metrus nostāk. Vai ir iespējams to kaut kā viņām paskaid­rot? Varbūt, ļaunākajā gadījumā, varētu novilkt robežlīnijū un apgabalu sadalīt?

Nu viņas atkal bija klāt, viņas bija noteikušas trollīša atrašanās vietu un devās uzbrukumā. Trol­lītis Mumins bēga. Kaunpilns viņš bēga no paradī­zes, bet bija nevaldāmi un apņēmīgi nolēmis at­griezties. Šī vieta bija gaidījusi viņu visu mūžu, varbūt daudzus simtus gadu! Tā piederēja viņam tāpēc, ka trollītim tā patika vairāk nekā jebkuram citam. Ja vesels miljons iedzelteno mīzeņu mīlētu vienlaicīgi, viņas nejustu tik milzīgu mīlestību kā viņš. Tā domāja trollītis.

— Vai dzirdēji, tēt? — trollītis Mumins vaicāja.

Bet tētis nemaz nedzirdēja, jo tieši tobrīd viņš

pa īstam satvēra akmens bluķi un tas, blīkšķē­dams un dārdēdams, ripoja lejup no kalna, izšķiļot divas dzidras dzirksteles un atstādams gaisā vāju, valdzinošu pulvera smaku. Tagad akmens gulēja dibenā, uz mata tur, kur tam vajadzēja gulēt. Bija brīnišķīgi ripināt lielus akmeņus; tā kārtīgi sasprin- dzināties — no ausīm līdz pašam astes galiņam, sajust, kā akmens sakustas, — lēnām, lēnām — vēl mazdrusciņ — un tad milzenis ar kolosāli skaļu plunkšķi ievēlās jūrā, un tu, trīcēdams no piepūles un lepnuma, tikai stāvi un lūkojies.

— Tēti? — sauca trollītis Mumins.

Tētis pagriezās un pamāja savam dēlam.

— Tas tur guļ, tas guļ! — viņš sauca. — Tur būs laipa, saproti, viļņlauzis. — : Viņš devās jūrā un, iebāzis degunu dziļi ūdenī, tusnīdams sāka velt pa ūdeni vēl lielāku akmeni. Bija daudz vieglāk ripināt un pacelt akmeni zem ūdens; tētis prātoja:

«Diez, no kā tas varētu būt atkarīgs? Bet gal venais ir tas, ka tu jūties tik šausmīgi stiprs . . .»

— Es tev gribēju ko pavaicāt! — trollītis Mu mins bļāva. — Par iedzeltenajām mlzenēm! Tas ir svarīgi!

Tētis pacēla savu slapjo purniņu un klausījās.

— Par iedzeltenajām mīzenēm! — trollītis atkār­toja. — Vai tev ir kāda nojausma par to, vai ar tām var sarunāties? Kā tu domā, vai tās saprastu, ja es uzrakstītu nelielu afišu, — es domāju, vai viņas spētu to izlasīt?

— Iedzeltenās mīzenes? — tētis pārsteigts pār­vaicāja. — Nē, tās jau nu gan nekā nesapratīs. Tagad vajag atrast kādu trīsstūrainu akmeni, kas

ieiet starp tiem diviem lielajiem. Viļņlauzim ir jābūt stipram — tas jābūvē tādam, kas izjūt jūru … — Tētis, pabāzis degunu zem ūdens, brida tālāk.

Trollītis Mumins devās augstāk gar krastu un apstājās, lai palūkotos uz savu māmiņu, kas rā­poja apkārt pa dārza pleķīti. Viņa klāja uz zemes jūras aļģes; ķepas un priekšauts bija gluži brūni, māmiņa izstaroja laimīgas koncentrēšanās auru.

Piegājis klāt, trollītis ierunājās:

— Māmiņ! Ja tu esi nolūkojis kādu šausmīgi patīkamu un skaistu vietu, ko esi atradis un padarījis par savu, un tad tu atklāj, ka tur dzīvo vesels lērums citu būtņu, kas negrib vākties prom. Vai tiem ir tiesības palikt, kaut arī tie pat neap­jēdz, ka vieta ir skaista?

— Ir jau gan, — māmiņa atteica un apsēdās brūnaļģēs.

— Bet ja tie tikpat labi justos kādā — kādā atkritumu kaudzē! — viņas dēls izsaucās.

— Tad jau ar tiem var apspriesties, — māmiņa domāja. — Un varbūt palīdzēt pārvākties. Ir ļoti grūti pārvākties, ja ilgi esi dzīvojis vienā un tai pašā vietā.

— Ek, — trollītis Mumins novilka. — Un kur ir Mija?

— Viņa ir pie bākas un taisa kaut kādu liftu, — atbildēja māmiņa.

Mazā Mija pārdroši un bīstami karājās vaļējā ziemeļu logā. Viņa sita trīsi pie palodzes. Uz grīdas gulēja milzum daudz nenosakāmu pelēkas krāsas lietu, un grīdas lūka bija vaļā.

— Kā tu domā, ko tētis par to teiks? — jautāja trollītis Mumins. — Neviens nedrīkst tur iet augšā. Tā ir viņa privāta lieta.

— Virs viņa privātās lietas atrodas bēniņi, — Mija nevērīgi sacīja. — Ļoti patīkami bēniņi, kur šo un to var atrast. Padod man to naglu. Man ir apnicis kāpt augšā pa kāpnēm ik reizi, kad mums jāēd, un tagad es būvēju liftu. Jūs varēsiet mani uzvilkt augšā grozā vai arī nolaist man lejā ēdienu. Tas būtu vēl labāk.

«Kā viņa izturas,» trollītis Mumins nodomāja. «Viņa aizvien dara to, uz ko viņai nesas prāts, un neviens pret to neiebilst. Viņa tikai to dara un viss.»

Viņš sacīja:

— Runājot par to mežu. Tur iekšā neviena nebija. Ja nu, iespējams, skudras.

— Ak tā, — Mija novilka. — Nu, tā jau es do­māju.

Un tas bija izrunāts. Caur zobiem svilpojot, viņa iesita lielu naglu līdz pašai galviņai.

— Tev būs jāsakopj šitā draza, pirms atnāk tētis, — trollītis sauca pa vidu āmura klaudzie­niem un juta, ka teiktais neatstāj it nekādu iespaidu. Viņš nomākts parakņājās vecu papīru, burku, saplēstu tīklu, vilnas zeķu un roņādas gabaliņu kaudzē — un tad viņš atrada sienas ka­lendāru. Sienas kalendāru ar brīnišķīgi skaistu bildi. Tā attēloja jūras zirgu, kas mēnesnīcā jāde­lēja pa viļņiem. Mēness mērcēja savu kāju naksnī­gajā jūrā, un jūras zirgam bija garas, dzel­tenas krēpes un ļoti bālas neizdibināmas acis.

Kā vispār kāds spēja tik skaisti uzgleznot! Trollī­tis Mumins nolika bildi uz sekretāra un to ilgi aplūkoja.

— Kalendārs ir piecus gadus vecs, — nolēkusi uz grīdas, sacīja Mija. — Pašlaik dienas ir gluži citādas un, starp citu, kāds jau sen ir noplēsis lapas. Paturi auklu, es iešu lejā un paraudzīšos, vai lifta grozs darbojas.

— Pagaidi mazdrusciņ, — trollītis Mumins lūdza. — Es tev kaut ko gribēju pavaicāt. Vai tu zini, kas jādara, lai panāktu, ka skudras aizvācas?

— Skaidrs, ka tās jāiznīcina, — sacīja mazā Mija.

— Nē, nē! — sauca trollītis. — Es sacīju, lai aiz­vācas!

Mija skatījās uz viņu. Pēc brīža viņa teica:

— Ak tā. Tu esi atradis kādu vietu mežā, kas tev patīk. Un tur ir papilnam iedzelteno mīzeņu. Ko tu man dosi, ja es tās aizdzīšu?

Viņš juta, ka deguns kļūst sarkans.

— Es to nokārtošu, — mazā Mija mierīgi sacī­ja. — Pēc dažām dienām varēsi aiziet uz turieni palūkoties. Un tu manā vietā uzmanīsi liftu. Nu es skrienu!