Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Ka, Tīle brīnījās, vai mājās vēl cerot, ka viņa gribēs atgriezties?

Jā, Čivis ņirgājās, ko ši gan domājot, gaišajā dārzā taču neļaujot ne skudrai velti pazust, kur nu vēl Tīlei. Vai tad Tīle nezinot, cik labprāt dārzā no otra gaida labu un cik nelabprāt ļaunu!

Tīle izslaucīja aizlūkušās acis un devās atpakaļ uz gaišo dārzu, tikai asti aiz kauna ilgi nevarēja nebēdīgi saritināt gredzenā.

par puķu pulksteni nogulās saulei ga­ram slīdoša mākoņa ēna.

Šajā brīdi uz valriekstu Koka pelēcīgā, druknā zara knābi pret knābi saskrējās zīle Pegija un žubju tēvainis Ciriks.

— Esi sveicināta, cienījamā zīle.

— Sveik', sveik', — nevaļīgi attrauca Pegija, — tāda kā nere­dzēta žube?

-- Atlaidos vietraudžos. Putni skrien šurp no malu malām. Te neviens otram velti neknābjot, esot varen jauks dārzs. Un kad tā paskatās…

Pār dārzu atkal aizslīdēja saulei garām skrejoša mākoņa ēna, bet dārzs nokļuva tumšāks. Ciriks izberzēja acis — jā, ēna slīdēja pār koku galiem, bot zemāk netika. Drīz vien Ciriks ieraudzīja arī, no kurienes gaisma nāk.

— Zilo, — Ciriks prasīja, — kas tie par dzelteniem lukturīšiem? Cits kokā, cits puķē, cits putniem pie spārna.

— Niek', niek', nav lukturi. Tās jau Spurras zelLa spalvas. Izdā­ļājis no labas sirds — un nu spīd.

— Kas tas par Spurru?

— Dzejnieces zvirbulis.

— Un jūs pali laikam esat saimnieku labā roka?

— Niek', niek', — nenoteikti stomījās zīle, — roka ne roka —

kāpēc lai es būlu roka, ja esmu zīle, — bet savi pienākumi man te ir. Esmu Pegija, puķu pulksteņa sargs.

— Vai tas laiku ari rāda? Tas pulkstenis?

— Kāpēc nerādīs, ja dažas puķes atver ziedkausu vai paceļ un nolaiž galvu noteiktā stundā. Tad tik jāsastāda pa kārtai. Bet mušu puķu pulkstenis rāda vēl kaut ko citu. Tas rāda, kad nāk negaiss, lai varam laikā ligzdas apsegt un bērnus sasaukt pajumtē.

Pieskrēja klāt zvirbulis Civis un uzsauca:

— Labrīt, Pegij!

— 'brīt, 'brīL!

— - Vielraudzis. Ciriks, — vīteroja žube, — būsim kaimiņi.

— Kaimiņu saradies, ka biezs, — gribēja piezīmēt Civis, bet aiz­cirta knābi. Viņš arī bija iemācījies, ka nelāgu vārdu dēļ nav vērts knābi vārstīt.

Pa tam Ciriks pētīja zvirbuli un nenocietās:

— Brīnums, ka te pacieš zvirbuļus arī. Šur tur tos sauc par — ē -

— Par liekēžiem, — īgni papildināja Civis, — runā droši. Esmu pieradis pie visāda, esmu jau pērnais zvirbulis. Bet bez zvirbuļa ne­var. Kā tad tā? Kas tad pelēkā ziemas dienā uzsauks no zara gala nogurušam gājējam: «Dzīvs! Dzīvs!» Tāds sauciens padzen grūl- sirdību!

— Lab', lab', — apklusināja Civi zīle, — te neviens nedomā ap­strīdēt zvirbuļu jautrības lielo audzinošo nozīmi cilvēka dzīvē.

Ieraudzījis pie lilijas piesieto Pegasu, Ciriks izbijās:

— Spārnots lops!

— - Dzejnieces jājamzirgs, — lepojās Pegija.

— Vai tas nezirgs kārtīgi piesiets? Ka neuzskrien gaisos.

- Bez Ligijas neskries.

Pa to laiku pielaidās klāt Spurra.

— Va vējš! Vareni, vēl viens vietraudzis. Mūsu saime aug. Pe­gij! Iepazīstini viņu ar gudrības vārdiem.

Spurra aizlaidās. Civis nogrozīja galvu:

— Drusku jocīgs jau ir, bet…

Pegija uzsauca: — Civi! Kaunies! Neaizmirsti:

Ap otru nepienākas knābi trīt, Bet pašam savas spalvas izknosīt.

Par sodu skaiti citus gudrības vārdus vietraudzim tu. Civis pakasīja pakausi un sāka:

— Šeit mūsu dārzā izskaudis un knābs Vien kaitēkļus un zvērus nešpetnus. Par knābja lielmeistaru saucams tas, Kas apknābj odus, mūdžus, ciešanas.

Tas skan varen cildeni. Var katrs savā vīzē ligzdu vīt, Pa savai vīzei balsi izlocīt, Bet ielāgo — prot briesmām cīnīties Par visiem viens, par vienu visi ies.

Runcis Bušudurs no krūma apakšas:

— Es arī māku ziņģes salikt par mūsu dārzu. Uzklausiet!

Zvērs lai neņaud sērs, Zaļi kremt ka jērs, Velti otram neiekniebj, Saldi čiepj!

Tpī, kā man tas riebj! .. .

Laikam runčelis būtu pēc šī izlēciena pazudis papardēs nesodīts; ja viņa priekšā kā no zemes neizaugtu likragainā Bakalaura tēls. Azis skatījās ar grūtsirdīga pārmetuma pilnām acīm un noblējās: Par huligānismu, saltiem, baltiem meliem, neslavas celšanu uz trim diennaktīm pie piena un maizes. Uz reņģu galvām neceri, run- čeli Bušudur, i.ā nu viņš ir.

Un azis nopūzdamies aizveda Bušuduru sev līdz, pa ceļam skai­tīdams:

Ciriks: — Pegija:-

— Prom uz pagrabiņu, iztiksim ar labu. Kā sakāmvārds pauž: «Ko esi sējis, to susuriņi neapgrauž.»

Atskrēja aizelsusies ķirzaka un ziņoja:

— Gar žogu ložņā zebiekste. Ārpusē. Uz slazdiem neskatās, iekšā nelien, bet vazājas.

— Va vējš, — nosaucās Spurra, — Bakalaur! Laid runčeli vaļa! Taurē ragā!

Ciriks, knābi paplēlis, noskatījās, kā āzis mierīgi nomauc sev ragu, iepūš un uzmauc atpakaļ. Nākamajā mirkli visi kustoņi un putni aizjoņoja uz žogu un bija dzirdami izsaucieni:

— No daudzu knābju knābšanas,

No daudzu ķepu grābšanas

Tev, rakari, nav glābšanas!

- Ika, atsperies, nebelz neatspērusies!

— Titarih, pa labi! Pa labi!

— C, uzmanīgāk, nelieniet Mauravai zem naga!

— Bēg! Bēg! Prom ir!

Apskatījies, ka uz burzmas vietu aizskrējusi art Civis un Pegija, Ciriks pacietīgi gaidīja los atgriežamies.

Kad atgriezās Spurra un abi pārējie putni, Ciriks gudri novilka:

— Jā-a, tas jau labi. Redzētu, kā jums ielu, ja zebiekstei būtu spārni.

— Ja būlu … Ja lev būtu stigas, tad tu būtu mandolīna! — ne­čiepstēja Spurra. — Bet tu man patīc, Cirik. Tu neesi blēdis, tev vaļ­sirdīgas acis. Dzīvosim!

Nakti Ciriks kopā ar Spurru, Pegiju un Civi nolēma pavadīt aiz dārza žoga, vecajā priedē. Čivis gan gribēja atrunāt — dārzā taču drošāk, bet Pegija uzsauca:

— Niek', niek'! Mēs zinām, ko darām. Ar šito priedi neesot labais gals. Ķirzakas stāsta, ka te pa naktīm dzirdami aizdomīgi trokšņi. Jāuzmana.

Tuvojās pusnakts, kad kaut kāda švīkstēšana un čabēšana zem priedes uzmodināja trauslā snaudā iegrimušos putnus. Viņi paskatī­jās lejup.

Mēness stars bija iekritis tieši kādas tūskas puķes dzeltenajā ziedā, un tas tagad spīdēja kā liesmām pildīts.

Sēra dzeltenās uguns atspīdumā kustējās lielāki un mazāki stāvi.

— A, — klusiņām čukstēja Pegija, — visi pazīstami nešpetņi. Re, Cirik, tas ar brūno samta vesti ir zemesvēzis Jukundus, tas klein- kājis allaž tā šķielē caur pieri. Dzeltenbrūna i s, kas lokās ka zāle pa vējam, ir sesks Seskainis. Tā ir cauna, bet tā — sirmā žurka Skrible-Skrablo. Tā ir zebiekste, bet tie divi …

— Lūši Lisijs un Lūsijs, — papildināja Spurra, — va vējš, ko šie te visi? Turiet knābjus ciet un ausis vaļā!

Ķeburkajis Jukundus pakāpās uz apsūnojuša sprunguļa, lai būtu labāk redzams, un ņerkstēja:

— Tā stunda klāt. Ilgi esmu veltīgi mēģinājis sagrozīt galvas gan vienam, gan otram Visskaistākā dārza iemītniekam, liet no tiem lut­aušiem prātīgs sabiedrotais neiznāk. Tāpēc esmu saņaudējies ar jums, jūs lūši, sapīkslējies ar tevi, tu žurka, un sasprauslojies ar zebieksti, caunu un sesku. Tā, jūs sazvērnieki. Laiks rīkoties - - Visskaistākais dārzs jāiegūst mums. Goddievvārds! Mūsu spēks — nakts spēks. Cil­vēki, kas dzīvo dārzā, sapņo trakus sapņus par gaismu. Un gaisma iet arī vairumā, re, pat pa žoga šķirbām sāk jau spraukties laukā, man jau dzirkles atkodušās apgraizot.