StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

– — Kaza, abrek, atkal viņš vārījās, nu, neko, mēs viņiem tagad sarīkosim prusaku sacīkstes. – seržants sašutis, mērķēja uz tuvumā esošajām lielajām aitām, stāvēja mūsu tuvumā, cirtainiem matiem. “Pūks!!” un lode nocirta krūmu, kas aug blakus aunam. Barans nepievērsa uzmanību.

– — Dod, sakrustotām acīm. – satvēra kaprālis. Viņš mērķēja un “Pūks!”, Trāpīja vanagam, kurš lido virs ganāmpulka.

– — Klubs, kur tu šauj?! – izvelkot automātisko šauteni, meistars pasmaidīja.

– — Kāpēc, atgriešanās? – kaprālis atlaida.

– — ko tu brauc? Kā tas ir, vispirms atgūstot, un pēc tam volejbolā? meistars un “Pūks!” izvirzīja mērķi. Muļķa lode, lidojot pāri aunam un metoties pļavā, sasieta aiz zaķa. Tas nabaga līdzcilvēks gan pa labi, gan pa kreisi noliecīsies un atleks, un lode, līdzīgi kā dīvaina nesa: tā aizlidos, atgriezīsies; tad pamani, tad palasi garām. Tā viņa nogāza slīpi mežā.

– — Eh!! – Viņš saspringti izteicās, vērodams zaķi, priekšnieku un ar automātisku mašīnu atsitās pret zemi, noliecot galvu. – Tas ir chacha. Ne velti viņi sauca Abreku.

– — Jā, tieši tā, čača iekliedzās. – atbalstīts kaprālis.

– — Neizmisiet kungi, biedri, karavīri. – Mierinājos, privāti, neatceros, kāda veida Krievijas Federācijas karaspēks paņēma ložmetēju, atskrūvēja trokšņa slāpētāju, es pamanīju, kā es visam rajonam piešķirsu volejbolu un pat nesteidzos, un tāpēc sēkla nokrita no jostas un pie auna, kas stāvēja mums pretī. atvasinātie orgāni, tas ir, krievu valodā – olas. Auns lēkāja apmēram trīs metrus uz augšu, nolaidās smagi, intensīvi iztukšojās kā ložmetējs, kliedza kā bataljons, mans tēvs nē, mans patēvs un, uzbudinādams visu, kas nogatavojās kā ganību ganāmpulks, aizskrēja uz kalna virsotni. Klanīšana no šāviena bija jau augšpusē un to izraisīja kratot masīvu sniega karāšanos, kas noveda pie lavīnu veidošanās, kas brīvprātīgi slīdēja klints otrā pusē, piekabinot trešo daļu tekošā ganāmpulka un astoņus dzeltenos ciematus. Negadījumi notika ne tikai cilvēku, bet arī vietējo iedzīvotāju vidū. Mēs pārslēdzāmies uz ēdamistabu kreisajā pusē un nedarījām viens otru, gājām tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Sliktas dienas pusdienas!!

Pēc skābas maltītes mēs atkal turpinājām pelnīto atpūtu vietējā mērogā, ko mums deva mūsu patēvs pulkveža pakāpē. Noķerdams Garu, seržants pavēlēja viņam kāpt pa augstu klints ar dzegu, no kura varēja redzēt visu veco ciematu, kurš palika viens no otra lavīnas pārejā. Vai drīzāk viņa tējas namā, kur dienas ilgi sēdēja vietējie bezpajumtnieki. Viņa uzdevums bija izkliedēt apmeklētājus ar automātiskas rindas palīdzību pa vietējās kafejnīcas jumta jumtu blakus šīs ērtās vietas tirdzniecības daļai.

Vecais Givi lēnām, gurkstot, piegāja pie kroga. Kaimiņš, kurš viņu pamanīja, pamāja viņam un viesmīlīgi uzaicināja viņu uz galda. Vecais Givi nepievērsa uzmanību, it kā pagriezās, un, pagriezis degunu uz augšu, apsēdās pie brīva galda. Resns pusmūža viesmīlis lidoja pie viņa, lai lektu.

– — Un māte, tēvs, wah wah, kā ir tava veselība?

– — Kas ir akls, shchto, neredzi mani dzīvu!!

– — Kas ir atnācis?

– — rīt. Dzirdi ņurdēja vectēvs. – Jā?!

Taukainais pusmūža viesmīlis paskatījās uz veco Givi pacēla uzacis uz augšu.

– — Dodiet man bārbekjū, jā?! No tādas, no veselīgas gaļas, kas bija veselīgs auns. Tīri sagriezti ar nazi… Veselīgs kebabs. – izmežģījis kreiso aci un saķēris labo, pacēla Givi mazo pirkstiņu.

viesmīlis aizlidoja. Un tad sākās jumta lobīšana. Visi apmeklētāji un kafejnīcas bija izkaisīti, kas kur. Vecais Givi vienatnē neatlaidīgi gaidīja pavēli. Klaiņojoša lode trāpīja cepurē un iemeta to zemē. Givi nekustas zem Budenovska ūsu saknēm. Pēc brīža krievu karavīri kafejnīcā rēja.

Mēs vīna vīnus un kebabus paņēmām neapstrādātus un apceptus. Mums nebija vajadzīga nauda. Ierakstījuši visu nepieciešamo ēdamo, mēs devāmies prom. Givi gaidīja.

Pamanījuši, ka karavīri ir prom, apmeklētāji un kafejnīcas izkāpa no stūriem un katrs sāka pildīt savus pienākumus, no zem mēles izņēma lodes un izspļāva zobu gabalus uz grīdas.

Resnais viesmīlis jau ilgi gaidīto veda uz grila. Viņš nolika paplāti Givi deguna priekšā uz galda un iesaldēja trekna vietējās varas dēla plauktā, kura nosaukums bija “Hei, jā?!”. Givi vectēvs labprāt satvēra bārbekjū un ar dzelteniem metāla zobiem satvēra centrāli ceptas gaļas gabalu. Viesmīlis uzmanīgi ielēca pakaļā, savukārt metot ceļus. Givi vienreiz pārvilka iesmu. Gaļa tikko izstiepās. Viņš izvilka, sakodis zobus – divus. Iesms izbēga no rokām un saputoja veco sejā, uz vaigiem atstājot tauku svītras un apcepta tomāta gredzenu uz dzeloņaina naga, kaukāziešu tautības, deguna galā. Viņš to velk atpakaļ trešo reizi, un viņa senils rokas nodrebēja. Un…

– — Kāda gaļa, gumija, wai?! – uzsprāga cienītais Givi džinss.

– — Ei, tēvs, wai, hotelel veselīgs auns, viņš kalnos saspieda zāli! Šņaukājās svaigais gaiss, jā?! un nodzīvoja simts divpadsmit gadus.

Givi nervozi nometa bārbekjū uz galda.

– — Hei, jā, es zināju šo joku, kad tev bija tēvs projektā, jā?! – Viņš piecēlās un, aizmirsis drifta koksnes nūju ar nolobītiem mezgliem, devās prom.

Labvakar vakars!!!

Bet mēs, savukārt, piedzērāmies, metāmies un iesaistījāmies kautiņā, bet kā būtu bez tā, mēs esam Gaisa spēki? Un no rīta mēs sēdējām, lai turpinātu atpūtu un lūpā gaidītu nākamo ceļojumu…

Sliktas dienas rīts…

Verdzība Venadevičs, bijušais policijas pulkvedis, tagad noziegumu priekšnieks, kuru apstājās pie vēsā veikala un nopirka vēsu litru degvīna pudeli, atdzesētu uzkodu, vēsu alu un atdzisa no veikala. Tuvojoties savam atdzist darba džipam, viņš to bloķēja no vēsa trauksmes signāla un… atcerējās, ka ir aizmirsis iegādāties atdzist cigaretes.

– — Nu, egle nokritusi. – Viņš bija sašutis un, iemetis visu mašīnas pakaļā, ātri nolēma viņu aizvest uz veikalu nikotīna meklējumos un nepievērsa nozīmi trauksmei. – Nu, ko, uzreiz bez rindas un pērc?! Minūtes bizness.. – viņš nodomāja, bet izrādījās, ka kāds klients maksā par lielu daudzumu produktu korporatīvajai ballītei un viņam bija jāgaida apmēram desmit minūtes. Kases aparāts ir aizņemts.

Kad ārā, tas ir forši. Kad viņš aizbrauca, viņa džips ar vēsu trauksmi, ar vēsu degvīnu, vēsu uzkodu, vēsu alu nebija pazudis.

“Viņi nolaupīja, dēmoni, khe…” Slaveri Venadevičs nomurmināja un, aizdedzinājis atdzistās cigaretes, izsauca ceļu policiju par nolaupīšanu savam draugam pulkvedim.

Pēc divām stundām netālu no pagalma tika atrasts džips: jauna puiša līķis un puslitrs degvīna, atvērta alus kanna un gandrīz apēstas uzkodas. Piecu metru attālumā no džipa atradās vecāka khačika otrais līķis.

Viņi visu attiecināja uz paņemtajiem izstrādājumiem un sodīja šī veikala direktoru, viņi saka, ka viņa meita, septiņpadsmit gadus veca skolniece, tika nogalināta. Pats Slaveri Venadevičs no godīgas sirdsapziņas pārmetumiem apbedīja zagļu zagli, kura tīrītāji nedēļu vēlāk atkritumu izgāztuvē atrada galvu. Viņi izsauca savu tehniķi uz notikuma vietu un aizbēga, redzot policiju un izjūtot bailes no likuma pārkāpumiem.

Bijušie tīrītāji bumbvedēja mājā apmetušies un visa dēļ viņi sāka klauvēt pie visiem, ieskaitot mani, par kuriem mani vēlāk izdzina “naktspatversmes” administrācija, un es nonācu uz ielas.