StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

Tas tuvojās pusdienlaikam. Madam Tumora, svilpdama savas notiesātās meitenes dziesmu, atgriezās pie kantādes, vienā rokā vedot inventāru, bet otrā – somu ar alumīnija alus kannām un pudelēm. Neko nedomājot un neiedomājoties, viņa atvēra durvis un iekāpa kandeikā, saskaroties ar savu likteni…

Sākumā viņa tika satikta ar sānskatīgiem skatieniem.

– — Nu ko? – Sākumā šausmu koncertā melnā atraitne, kas agrāk nogalināja savus trīs vīriešus, sēdēja 15 gadus vecu slepkavu zonā, kuru nosauca par Kampuchea, un pēc tautības – Kalmyk bez priekšējiem zobiem.

– — Ko? – nedaudz nobijies un sašutis, jautāja Madame Tumor un nolika inventāru vietā.

– — Ko, ko? – stingrāk piebilda viņas hahala iesauka – Balamuts ar atklātas tuberkulozes formu. – pakaļā fuck, nav karsts??

– — Es, uzminējis sadursmes iemeslu, sacīja Madame Tumor. – Es sakopju teritoriju.

– — Un kā? – jautāja šīs komiksu drāmas trešajam varonim, kurš bija iesaucies Foksā.

– — Vai viss ir tīrs?! viņa teica.

– — Un mēs drāžamies! – iecirta Kampuča. – Tas nav jūsu darbs, jūs to neaizņemsit, jūs to neesat asimilējis uz kausa, bet, kuce??

Un prom mēs ejam: sākumā viņu šausmīgi sita, iesita kājās un dūra. Pēc ieejas devās objekti: trīs termometri, salauzti viņas mutes dobumā, divi sitieni ar cirvja dibeni uz mazu meiteni, smagi griezumi ar rozi no salauztas pudeles acīm un vaigiem, septiņas naža brūces ķermenī ar nazi, salauztas alus pudeles, kuras viņa atnesa ar āmuru, kas tika iespiests sākums neķītrajās tuvības vietās. Kamēr izdevies nodziedāt “sniegpārsliņu” un pagatavot tostu. Beigu beigās pēc nožņaugšanas nedzīvo ķermeni ievilka līcī, bet kaimiņš satikās un slepeni izsauca policiju un ātro palīdzību.

Līdz rītam viņi ar dūrēm pratināja laupīšanas iemeslu un no rīta viņus nogādāja pirmstiesas aizturēšanas centrā, un ārsti Madame Tumor izsūknēja. Tagad viņš staigā pa Černiševska metro rajonu, svilpo, runā ar dieviem un daudz dzer. Spēcīgais izrādījās bargo sētnieku draugs. Un citā kandeikā kopumā par mājas mātes sievietes neuzkrītošo izvarošanu viņas dēli sodīja sētniekus ar āmuriem un nažiem tā, ka viņi pavēra vienu no acīm un uzlika otru uz spalvām, pārējie izbēga ar āmura sitieniem pa galvu. Un tas notika Jaungada vakarā, bet šī ir vēl viena Sodomas un Gomorras dziesma…

7. piezīme

Pareizticīgo darba dienas

Šajā nožēlojamajā bumbvedējā, bezpajumtnieku mājās, Sinopskajas krastmalā 26 ar vārdu RBOO “Nochlezhka” atradās ne tikai noziedznieki, žetoni, čukči un trīs ukraiņi, tas ir, iedzīvotāji no Doņeckas apgabala. Pārējie ukraiņi ir Bandera fašisti, bet tur dzīvoja arī divi pareizticīgo baznīcas mūki, kuriem jau bija apnicis ticēt Dievam, un viņi nolēma ņemt vasaras pārtraukumu no savām paklausības pusdienām un dažu pasaulīgu kārdinājumu aizlieguma, ievērojot, protams, celibāta galvenās vakariņas, dota ar tonusu. Protams, viņi naktī slepeni no citiem izvēlējās pirkstus viens otra pakaļā un acīmredzot viņiem nebija vajadzīgas šīs vakariņas atcelšanas dēļ dažu stāvošu ķermeņa daļu stāvēšanas cirkšņa zonā. Izbēguši no Sanktpēterburgas pilsētas Aleksandra Ņevska Lavras klostera, viņi apzināti aizmirsa visus likumos noteiktos likumus un paklausīja pasaules likumiem: viņi smēķēja, reibināja, zvērēja un, visbeidzot, pēc gulētiešanas nožēloja grēkus savam Kungam. Protams, tos varēja saprast, jo tēvs Serafims jau divdesmit gadus, kopš neatminamiem padomju laikiem, bija mūks un pat sēdēja zonā, noziedznieku, reliģisko pārliecību dēļ. Un Fiona tēvs kalpoja svētajā laukā mazāk nekā divpadsmit gadus, bet tikai nesen saņēma šo toneru no šī ekstravagantā mūka Serafima, no Kijevas Pečerskas Lavras, no kurienes viņš tika iestādīts atpakaļ padomē, un viņš sāka klejot apkārt klosteriem un baznīcām. Kā Serafims ir vairākkārt teicis, ka viņa dvēsele jau sen ir debesīs, bet miesa joprojām nevar nomierināties un nomirt. Un viņš katru vakaru gaidīja šo stundu, pirms gulētiešanas lūdzās. Viņu Dievs acīmredzot arī saprata, ka viņi nav dzelzs, jo viņi pielūdza celibāta galvenās vakariņas, neuzsāka to un parasti nepievērsa uzmanību sievietēm intimitātei. Viņu nauda tika iztērēta bez darba un pazuda, tikko viņi nāca.

Nočleškā viņi nekavējoties ieguva daudz viltus draugu, dzeršanas biedru, un mūki, gūstot gūstā, kļuva par sava veida apgādnieku dažiem parazītu parazītiem, kuri paverdzināja viņu grīdas invalīdus un vecāka gadagājuma cilvēkus, kā arī bezpalīdzīgus nabadzīgus līdzcilvēkus pielīdzināja viņiem, viņu ikdienas kukulis. Bet mūki pamazām no savas puses pamanīja šo bezmaksas dāvanu un nolēma mainīt kontaktu loku un nakts pavadīšanas vietu, ķērās pie manis sazināšanās un nakts pavadīšanas Aleksandra Ņevska Lavras semināra kopmītnes pagrabā, kur savulaik studēja Aleksashka Nevzorov. Es vēl nebiju zaudējis ielu cīņas prasmes un pieredzi un izbaudīju īpašas varas zagļu starpā. Viņi mani sauca bez torņa un dažreiz neuzdrošinājās strīdēties. Īsi sakot, ar mani nesazinājās, un es, noklausījusies Serafimu un Fionu, kuri zināja par manu autoritāti, nevis baumu dēļ, par saziņu un nopelnīto, es apdomīgi piekritu. Rezultāts bija tāds, ka es biju sava veida drošības maks. Viņi, tērpušies kazakā, iegāja jebkurā veikalā un dienu iepriekš, domājams, lūdza lūgt savu tuvinieku veselību, atstājot dažas Pleskavas alas. Viens vārds atkal bija vērts divdesmit rubļu vērtībā. Nauda man tika pārskaitīta, un Kazaņas katedrālē paņemtie kvītis tika sadedzināti viņu lūgšanu laikā. Es atšķirībā no viņiem biju tērpies civilās drēbēs, bet ar bārdu. Tas tika darīts gadījumā, ja policisti mūs satvert, tad es esmu kreisā tipa, un viņu klātbūtnē nav ne graša. Un viss gāja nevainojami. Dienā, kad “sasmalcinājām”, tas ir, saņēmām tieši tāpat, nevis pa vienam tūkstotis rubļu, un pēc darba mēs klejojām pa krodziņiem, kur ielējām simts gramus, piedzerties cūkas izskatam. Un viņi pagāja pie savām kamerām, semināra kopmītnes, pie Aleksandra Ņevska Lavras, labi paēduši un piedzērušies, laimīgi un noguruši, kopš pagājušās dienas, taču ceļš mājām bija gan bīstams, gan grūts. Pamodos dažādos veidos, tas notika detoksikācijas centrā. Un šeit atkal mūs jau diezgan piedzēries aizved uz policijas iecirkni. Fiona ir pilnīgi sastindzis. Viņš bija plāns, ļoti laipns, labi lasāms un naivs. Izteiksme viņa sejā, it īpaši piedzēries, bija kā nekaunīgi izliekta auna seja ar slīpām acīm. Serafs, gluži pretēji, bija slīps un resns kā cūka, mantkārīgs un viltīgs. Viņš nepārtraukti bija jāmeklē līdz pat tūpļa vietai, kur parasti tiek slēpts heroīns, kokaīns un nezāle. Tiesa, Fionas tēvs uzkāpa tūpļa virzienā, viņš arī bija iniciators visu meklēšanai pēc kārtas, protams, izņemot mani, jo man bija nauda, un es to varēju sagriezt uz nogāzes vai uz aknām, lai būtu uzticība un ticība maniem vārdiem, tāpēc viņi vienmēr ticēju manai specifikai. Un pēc banknošu atklāšanas tēvs Serafims nožēloja grēkus un lūdza piedošanu, nometās ceļos, brīnīdamies, domājot par to, kā viņi tur ieslīdēja iekšā, murminot:

– — Bet kā viņi tur nokļuva?

Nogādājis mūs uz nākamo policijas iecirkni, dežūrējošais virsnieks lika mums aizvērt savu bandu pērtiķu mājā, kur jau klaunoja divi turkmēņi un draņķīgs, smirdošs, bez pajumtes ziemā ģērbies šmuksts, kaut arī karstums bija aiz borta plus trīsdesmit, un viņš arī nēsāja ziemas cepuri. Un viņš bez pieprasījuma saka, ka no rīta no makšķerēšanas ir auksts, un viņš noskrāpē vai nu lāpstiņas, tad sēžamvietu, tad kaklu, tad padušu, vai zoli, nenoņemot kurpes, tad cirksni un citas vietas. Un tā ir taisnība.