StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

– — Tājos tālajos bez likumīgajiem laikiem tundrā bija cilvēks. Pus dienu paceliet tundras vīrieša padušu, pusi nakts nolaidiet tundras vīrieša padušu. Un utis no tā dzīvoja. Un, lai tuvāk apskatītu simtprocentīgu redzi, tās nemaz nebija utis, bet mamuti, polārlāči, brieži galā un cūkas. Tad visi sauca čukčus – cilvēkus, jo viņi bija vienīgā tundrā dzīvojošā šķirne. Kaut kā tundras cilvēks staigā ar paceltu padušu un to saskrāpē, kamēr čukči pie jarengas izdzīvo briesmīgu vētru. Paduses pārstāja skrāpt tundras cilvēku, un vētra mazinājās. Un čukči pameta savas mājas tundrā un nekavējoties pateicās viņam par tīro balto sniegu ar savu dzelteno urīnu. Un tundra kļuva kā vitamīna trūkums organismā, piemēram, pūtītes uz ķermeņa. Un tas viss parādījās, un visi sāka dejot, bet klusi dzeltenās lāstekas sāka pazust, kāds viņus nozaga un atstāja caurumus. Un tad vietējais Čukču bezpajumtnieks Sereša, kuru visi sauca par “dzelteno sniegu”, turpināja savu stāstu, tundras vīrs lika viņam atrast zagli un apgrauzt to neapstrādātu. Visi čukči aprakti sniegputeņos un, skatoties, viņi gaidīja un bija pārsteigti. Izrādās, ka viņu bērni izrādījās zagļi, kas uzskatīja šos lāstekus gaiļiem, kurus viņi pārdod bazārā. Un kopš bērniņa piedzimšanas viņi viņam saka:

– — Neēd, bļāviens, dzeltenais sniegs!! – un sita viņu, sita viņu iepriekš, it īpaši uz galvas.

Kopumā Sereša-dzeltenais sniegs izskatījās jauns, divdesmit septiņus gadus vecs, pārējais viss ir tāds kā čukčiem. Viņš devās uz Centrālo bibliotēku un savāca pudeles pa ceļam. Reiz viņš sāka pazust dienām ilgi. Visi bija dažādi, bet ziņkārīgi. Kad viņš parādījās, viņš tika nopratināts. Viņš klusēja. Bet reiz viņš bija piedzēries un Serezha Yellow Snow atzina, ka drīz apprecēsies.

– — Un kam? – sekoja jautājums.

– — Jā, man ir viena puse no manas sirds, viņa dzīvo šajā reģionā, kaut arī viņai jau ir sešdesmit viens gads, tāpēc, ka viņai nav jādara bērni, jau ir astoņi. Šeit es viņus baroju un izglītoju, jo tēvs mani audzināja, un tēvs tēvs, un tēvs – tēvs, viņa māte, jo bezbērnība bija. – Seryozha iedūrās apkārt nāsī, izskrēja kazu, paskatījās uz to un ēda. – Es mīlu Chupa-chups, tomēr tas rada gudras domas. Nu, ne tik sen es atradu neviena māju. Viņš uzkāpa tur, apskatījās, ka visiem pietika vietas: viņa sievai, man un bērniem. Tiesa, vecākais atvainojas, ir ieslodzīts divpadsmit gadus. Bet joprojām jauns, stulbs, tikai četrdesmit pieklauvē. Es viņu mācīju, bet viņš neticēja manai pieredzei. Nu, vasara vēl ir klāt, tāpēc es nolēmu mājā veikt eiro remontu, es jau nopirku špakteles, krāsu, otas. Tiesa, dažas tantes ienāca: “Ko jūs darāt?”. – viņi jautā. “Remonts”. – Es saku, bet es uzreiz sapratu, ka viņi kavējas, māja mani jau bija okupējusi. – Sereša dzeltenais sniegs paņēma krekeru no zem gultas, noklikšķināja uz tarakāna, kurš nezināja, kā lēkt no lodēšanas, smērēja to ar dzeltenu šķidrumu un, saburzīdams to, saberza. Sausiņš saplaisāja, bet nesalauzās. Čukči lēnām atvēra acis, apskatot salauzto fanu, kas izlīda no krekinga plaisas.

– — Ooooooo!! viņš ievaidējās un sāka sildīt zobu sāpes ar plaukstu…

Vasara ir pagājusi. Čukči ieradās ar Fingals, bez priekšējiem zobiem. Uz viņa galvas bija sarecējušu asiņu galvaskauss.

– — Ko Seryozha, svinot māju norisi, bija tumšs, gaisma izdzisa? – bezpajumtnieki pajoko.

– — Nē, atbrauca šīs tantes pie šīs mājas īpašniekiem, bet es jau biju pabeidzis remontu, gribēju aizbraukt ar ģimeni. Tā viņi mani pārspēja ar klubiem. Suņi. Beigas…

6. piezīme

Die, kuce, par vainagu!!

Saule spīdēja. Debesis bija skaidras, un patrioti bezpajumtnieki sētnieki sēdēja sētnieku istabās un adīja kartonu, lika citas pudeles un vēl citus saburzīja alumīnija kannas kokteiļiem un alu. Un viss būtu kārtībā, bet vienā no sētnieku mājokļiem atradās divi UAZ ar zilām bākām un “tēti”, kas veda ārā pa durvīm, un “roku dzelžos” ievietoja sievieti un divus puišus, kuri bija ģērbušies sētnieku vestes, ko vienkāršie cilvēki sauca par “dzeltenumiem”. Vietējie iedzīvotāji joprojām nesaprata apcietināšanas iemeslu, jo šī trijotne rūpīgi izmētājās atkritumu izgāztuvēs un katru dienu tīrīja pagalmus. Katram bija savs inventārs, pie kura rokas jau bija pieradušas, un katrs tika marķēts ar slotu, liekšķeri un maisu. Šie rīki viņiem parādījās kā talismans vai amulets, kā māja vai vasarnīca mājām. Un, nedod Dievs, ka kāds ņems svešu cilvēku. Viss, nāve. Garantija. Bet parādījās šajā trīsvienībā agrāk pirms incidenta un ceturtā Madame Tumor. Un prom mēs ejam.

Dienu iepriekš. Rīta priekšvakarā Madame Tumor vispirms piecēlās un nolēma parādīt alternatīvu, veikt noderīgu darbu un sakopt teritoriju, kamēr visi gulēja ar negaisa vētru, tas ir, reģistrāciju ģimenē. Visi šīs “bandas” locekļi vienreiz netika notiesāti. Tā kā viņai nebija savas, viņa paņēma kāda cita inventāru, cerot, ka, viņi saka, viss ir viņas paša?! Tas notiek, tas ir slaucīšana, tas savāc cigarešu izsmēķus, noņem visu veidu konfekšu iesaiņojumus un nenomierina, aplūko kaut ko atkritumu tvertnēs un savāc izkaisītās atkritumus ap līčiem un tvertnēm visa ceļa garumā. Viņš jau ir iztīrījis teritorijas grīdu un pēkšņi redz, kā ceļa otrā pusē vīrietis un sieviete ir stingri saprotoši.

– — skandāls. – Domāju, ka audzinātāja kundze un turpināja teritorijas sakopšanu. Strīde bija uzkurinājusies un jau bija dzirdamas balsis, kad pēkšņi kundze šņukstēja tik skaļi, ka pagalmos atskanēja atbalss. Madame Tumor pacēla acis un ieraudzīja, ka šis vīrietis bēdīgā veidā slauc kundzi vaigos. Garāmgājēji nepievērš uzmanību, bet pagātnē sadedzinātu vistu olu un vistu zagli, īpaši lielos apjomos, putnkopības saimniecības vadība pievienoja divām olām, kuras viņa paņēma pēc iekrāvēja-kopdzīves lūguma, ko ierakstīja šī uzņēmuma drošības kamera. Es nevarēju to izturēt un devāmies ar slotu pāri ceļam. Apjukuma automašīnas viņai padevās it kā trakas. Viņa, nepievēršot uzmanību honkingajām ārzemju automašīnām, uzbrauca uz ietves un, gluži kā pūķis no debesīm, uzbrauca zemniekam, sejā sitot ar sūdu ar slotu, no kura suņa sūdi aizlidoja uz sāniem. Dāma neticīgi iepleta acis un, aizklājusi muti ar rokām, nikni iesmējās. Pēkšņi no kurienes to ņemt. Pēkšņi no nekurienes parādījās trīs policisti un nekavējoties sāka Madame Tumor vilkt. Tas kliedza:

– — Šī bēda, sita dāma!!

– — nomierinies, nomierinies! – pieklājīgi jautāja policijas seržants. – Neviens nevienu nepārspēja. Paskaties tur. – Tālumā varēja redzēt kinokameru un personālu ar filmu.

– Šo filmu nošauj komēdijas detektīvs supergrāvis! – piebilda otrs policists.

– — he he he he!!! – iekasēja trešo. – Un skandāla izlikšanās! Hu hu hu!!! Un cīņa!

Audzējs apmetās un, kaut ko nomurminādams, izkliedza māksliniekiem, tad paskatījās uz policistiem, paņēma slotu un stulbi devās pāri Furshtatskaya ielai.

Un šajā laikā kandeikā, kur gopu kompānija iepriekš bija grabējusi, un tagad tīrītāji pamodās no paģirām, viņi ieraudzīja, ka trūkst kāda no inventāra vai tā trūkst, izauga kājas un aizbēga, sāka sagatavot zemes gabalu, lai pakļautu zagli vai viņas kājas. Nododot no pagājušās nedēļas nogales palikušās pudeles, viņi izņēma mazgāšanas līdzekli ar nosaukumu “Sniegpārsla” un, atšķaidījuši to ar ūdeni no tualetes, krāna trūkuma dēļ saistībā ar cauruļvada remontu lēnām sāka dzert, ēdot uzkodu atlikumus, kas vakar tika savākti no atkritumu konteinera. sauc – līcis un ļoti skābs.