StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

Mēs ievedām Fionu padusē būrī un novietojām viņu uz gaidīšanas sola. Viņš atkāpās uz muguras un sašņaucās, atverot muti vislielākajam tam, ko nevēlos, no kura siekalas lēnām iztecēja un apjuka, sabijušies ar bārdas matiem un ūsām. Kreņķējot uz gļotām, mušas bija lipīgas, līdzīgi kā indīgo mušu veidotais mušpapīrs. Serafims sēdēja. Un es mēģināju slēpt naudas paliekas zolē, kur man bija iebūvēts seifa kešatmiņa. Pēkšņi restīte atvērās un visveselīgākais, iespējams, no visas Centrālās iekšlietu direktorāta devās iekšā, androidā ar pistoli plecā. Viņš lēnām, apēdis acis, pārbaudīja širmu, pēc tam, kad ērglis paskatījās uz dažāda vecuma Āzijas dvīņiem, viņi jau aizlīda no aizbildņa acīm pie sienas, atverot šauras acu spraugas līdz piecām rubļu monētām, sauca mūsu skolēnus un paskatījās uz guļošo Fionu, kas tajā laikā mutē riņķoja mušu spieķim, kas atgādināja viesuļvētra piltuvi. Serafims atvēra kreiso aci un sacīja:

– — komandier, beidziet viņu izslēgt! – un pie bāra dežurējošie, smidzinādami, šļakatā nerāva siekalu aplī, smējās. Ķermeņa bruņās sarkanais kakls mierīgi, čīkstot ar kakla skriemeļa kauliem, pagrieza galvu, nekustas un nekustējās, tas ir, tādā balsī kā maza meitene, viņš uzsprāga:

– — Jūs, gudrais puisis, ar lietām, kas jāiet.. Ātri!!

Serafims lēnām papurināja galvu, lai ar skolēniem pamanītu aizbildņa acis, lēnām piecēlās un aizbrauca no braucamrīka.

– — Vārds. – vaicāja dežurants.

– — Es?! Tēvs Serafims! – vecais mūks lepni atbildēja un noglāstīja savu bārdu.

– — es teicu, pilns vārds!! – ieradās dežurants. – vai dodieties uz kameru trīs dienas.

– — liellops Sergejs Baituleuovičs. – aizvainojoši sauca viņa vārdu par laicīgo Serafimu. – Es to nolādēšu. viņš sašņorēja.

– — Kas?? – vaicāja policists.

– — Es saku, ka es ilgu laiku nēsāju šo vārdu, pirms tonsure un celibāta vakariņu pieņemšanas. viņš paziņoja un atkal sašņorēja. – Es to nolādēšu.

– — Šobrīd es ar klubu vadīšu tevi starp kājām. – šņukstēja otrais, stāvēdams svētā tēva aizmugurē. – Tieši tā, tagad jau ir nakts?!

– — No rīta – liellopi, un vakarā.. – sēžot blakus, viņš piebilda.

– — Tas tā nav, es jau divdesmit gadus esmu uzticīgs. – Man sāka sāpēt kā bērns, kura konfektes atņēma.

– — Ei, Serafim, viņš ir sarkans kakls..

– — Viņš ir Čikatilo. – pārtraucis, viņš piebilda veselīgam policistam.

– — Vai esat redzējuši savu tesosu relikvijas?

– — Jā, ak, priekšniek!

– — Ak kā! – dežurants pasmaidīja. – Un nozaga kaulu? – visi smējās. – Un viņš ieradās Sanktpēterburgā to pārdot biežāk?! – kliedziens pastiprinājās.

– — Ne zaimojiet, Antikrists, Debesu ķēniņš Hērods, pretējā gadījumā es jūs visus sasodīšu!!!! – Serafims izpleta acis un netīšām aizvilkās vecmodīgi.

– — Bet nevajag fartēt. – pamanīja dežurants.

– — Jā, viņš tā nolād. – piebilda aizmugurē stāvošais policists. Serafims vēl vairāk atklāja savas šķībās acis, kuru zīlītes bija: viena ir tumši zaļa, otra – gaiši brūna.

– — Vai jūs vēlaties, lai es jūs tagad nolādētu? – jautāja veselīgajam ar pistoli. – īsi sakot, jūs izkļūsit, nojume mūsu kūtī mūsu departamentā šobrīd ir jātīra.

– — Un es sūdzēšos prokuroram Pareizticīgās baznīcas vārdā. – Biedrs Liellovs sarauca pieri.

– — Aizgājāt prom, arbūzs, vai jūs esat no Ukrainas rietumiem? Stepan, aizveriet to atpakaļ.

No rīta mūs atbrīvoja, un mēs bijām palikuši bez Serafima, viņš bija spiests iztīrīt tualeti. Līdz pusdienlaikam viņš mūs apķēra, un mēs lūdzāmies un devāmies uz redzamajām noieta vietām…

8. piezīme

Es arī kalpoju saskaņā ar līgumu…

Es arī kalpoju saskaņā ar līgumu, kaut arī prombūtnes laikā no šīs Nochlezhka iedzīvotāju vārdiem un lai nesajuktu stāstos un notikumos, es, viss, kas rakstīts šajā ciklā: (piezīmes no pasaulīgās dzīves pieredzējušajiem pēcnācējiem (Bum)) pielīdzināju nominālajam personāžam, tipa stāsti par Vasiliju Terkinu, protams, ja kāds par viņu lasa. Es dzirdēju tikai par viņa izmantošanu, kuru dažādos laikos veica dažādi cīnītāji. Kopumā es kalpoju … “Es” ir manu piezīmju galvenā varoņa vārds, paturiet prātā… Kopumā es kalpoju arī uz līguma pamata. Divas nedēļas devāmies patruļā un atgriezāmies bāzē. Tuvojoties tai, mūs, tā sakot, pārsteidza demobilizācijas akords: čečeni provocēja, ka savā starpā tiek nošauti divi stabi, un mēs tikām ierauti krustugunīs, un mums visu dienu bija jāsēž upē, kaklā, un kad komandieri to sakārtoja, mūs sagaidīja un sasildīja. varoņi, žēl, ka tikai trīs no mūsu grupas tika nogalināti caur valsts robežas pāreju. Debesu valstība ir kopā ar viņiem, kaut arī viņu vidū bija viens musulmanis, pēc tam Allah Akbar.

Pēc mazgāšanās pirtī un smirdīgā apģērba nomaiņas pret mājām mēs sākām dzīvot likumīgas divu nedēļu brīvdienas. Mēs staigājām un mums bija garlaicīgi, gaidot jaunu ceļojumu. Kaut kā mēs stāvam pie bāzes vārtiem un redzam, ka nāk kāds vietējais iedzīvotājs un acīmredzot pie mums.

– — kas tev vajadzīgs? mēs viņam pajautājām.

– — Ei, bro, dod man divus kirzuhus? – Pieejot, viņš jautāja ar austrumu smieklīgu akcentu, divus brezenta zābakus.

– — Kāpēc?

– — Dod man brāli, vai ne? Rīt, astoņus mēnešus, savācās aitu aunu aitas.

– — Un ko, galos, lai neizietu?

– — Nē, nē! Ko teikt stulbums? – čečeni ir mazliet satraukušies. – kaza ņem līdzi.

– — Kāpēc? Es negribīgi jautāju.

– — Ko, aitas ēda, kazas iet ganīties? – ar ironisko seržanti. – Es nesaprotu, kāpēc tev nepieciešami zābaki?!

– — Wai, nē, kazas pakaļkājas zābaks nāks, jā? Un kāposti, kas lidinājās, maisi, kā atcerēties ar sievu.

– — Hei, vai tu esi sapņotājs?! Un cik daudz naudas jūs piešķirsit?

– — Wah, kāpēc nauda, žurka. Čača vīna āda, jā. Īsāks chacha.

– — Labi, paskatieties, ja jūs muļķojaties, es jūs nošaudīšu kā šakalu.

– — Kāpēc tik rupjš? Salims nekrāpj. Salims ir godīgs.

– — Ahmeds teica to pašu, bet viņš pārdeva čaču tik vāju kā ūdens. – seržants tālumā pamanīja pliku garu, kurš savāc savvaļas puķes un nogaršoja ziedlapiņas.

Mēs paskatījāmies viens uz otru un nolēmām.

– — Hei, tu.., ej Sūdi! iekliedzās seržants. Gars neapšaubāmi paklausīja pavēlei, novilka zābakus un nometa tos kaukāziešu tautības abrekā. Viņš noķēra kurpes, noskūpstīja tās un izvilka no bikšu kabatas piecu litru serpentīna čaču un iemeta mums pretī, pirms paņēma malku un demonstratīvi norija, domājams, ka tas nav lipīgs.

No rīta priecīgu dienu!!!

Tikai abreiks aizbēga, sagrābdams ganu no neveiksmes ganāmpulka ganāmpulka tuvumā, acīmredzot mēģinot zābakus savām kazu draudzenēm, kurām vajadzētu nomierināt viņu kalnu temperamentu un hormonus, atsaucot atmiņā savu mīļoto sievu, kā to ieteica kaprālis:

– — Un kas?!

– — Jā, jūs varat!? seržants atbildēja.

– — Tātad? – es jautāju privāti.

– — Brauciens. – atbildēja meistars un mēs devāmies pāri pauguram, no kurienes bija skaidri redzams viss kreisais aitu ganāmpulks, kuru drīz vajadzētu izvietot kalnos. Viņi paņēma mašīnu ar trokšņa slāpētāju un, ieņemot kaujas pozīciju, notecināja vīna ādu. Čača izrādījās veikls, piemēram, kompots.