StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

No rīta atkal ir vajadzīga nauda, un es eju, ielūkoties arhitektūrā. Es dzeru alu, sabāzu zobus, izspļāvu sēnalas un paņēmu garu cigaretes pīpi par četrdesmit trim rubļiem, kas ir divreiz dārgāk nekā degvīna pudele. Kondensētie dūmi paceļas un uzbriest ar vēja brāzmu…

10. piezīme

Un bezpajumtnieki ir ballītē

Un es ar draudzeni, aktīvu modes dizaineri, bez noteiktas dzīvesvietas, atbilstoši manai pasei, kas ir visa Rietumu pasaule, devos uz taiga ciematu Buturlinovkā… In!.. Guļošajā valstībā, kur visi neredz naudu un ir puse miega, sapņojot par iepriekšējo dzīvi.

No rīta es piecēlos, izlīdu ārā pagalmā un tevi palaidu garām. Saimniece priekšvakarā apstrādāja misu. Baska sāp un ielēja ogas pagalmā. Viena vienīga vistas tos ēda un nokrita nedzīvi. Saimniece, muļķe, paņēma un sāka no paģirām plūkt spalvas uz spilvena, domāja, ka griezt ir par vēlu, viņa pati nomira un, nenocirstot galvu, gaļa bija stīva.

Tikmēr vista pamodās un plīvoja, plivinādama spalvas visur, kur vien, putns teica no paģirām un aizskrēja pliks no vienas puses prom.

– — Dosimies pastaigā pa ciematu. – aizsmakušā pagātnē ierosināja mecosoprāns, draugs, kurš rāpoja pēc manis.

– — Vai varbūt mēs pārmeklēsim? – celdamies rāpojot no nākamā lieveņa pakāpiena, es atbildēju ar suškimu. Mani papēži bija sastāvējušies no sliekšņa būda iekšpusē, un asinis plūda uz galvu, kas pastiprināja sāpes. Draugs piecēlās, noliecās uz manas pakauša un nosita man degunu, dārgās kurpes, devās uz izeju no pagalma. Es pārmeklēju soļus līdz kājām un uzlēcu pēc viņas spēlējošajiem sēžamvietām uz degvīna veikalu.

– — Un slāpekļa? Es jautāju, paņemot malku no iegādātās alkohola pudeles.

– — Un viņam ir vecmāmiņa Nyurka, viņa māte marinē skābi un sāli tik daudz, ka pietiek ar uzņēmuma iekost.

Pabeidzot, mēs devāmies uz vietējo pašvaldību, radinieci, kuru nesen atbrīvoja no pārtikas brīvības un pārvietošanās vietu atņemšanas vietām. Viņa būda, tāpat kā daudzi, bija riktīga. Mēs, noliecoties muguras lejasdaļā, iegājām verandā un bez izliekšanās iegājām būdā. Pie galda sēdēja vidukļa garumā, noģērbts, visi tetovējumos, izdilis vīrietis, saukts Kharya. No viņa ķermeņa muskuļiem bija redzami tikai kauli.

– — Lielā Harija. – sveicināja manu meistaru, nenolaidot. Griesti acīmredzot tika uzbūvēti hobijiem un rūķiem.

– — Lieliski, ja nejoko. – bijušais notiesātais degunā atbildēja ar bezzobainu tembru. Es nebiju nomierinājies tāpat kā mans draugs, stāvēju pie durvīm un gaidīju ielūgumu. – Sēdies, vienkārši nāc.

– — Vai tu būsi Vodyaru? – jautāja mans.

– — Un kas tur ir? jautāja Harija.

– — Protams, kāds šeit tirgus. – mīna priecīgi atbildēja un nolika uz galda litru degvīna pudeles.

– — Nu, ielejam to. – ieslodzītais paņēma burbuli, izdrukāja to un ielēja to krūze. – ienāciet, apsēdieties, dārgie viesi, pagatavojiet sevi mājās. – viņš ieteica un no kakla lupja, un pēc tam no krūzes nomazgājās. – Haaa!!! viņš izdvesa un izpleta acis. – Tikai es kā māte tika aprakta no ēstgribas, ar ripojošu bumbiņu, nevis sasodītu lietu. Tikai melnie ikri. Viņa jau man kaklā izlien. Jūs vēlaties, uzkāpt pagrabā.

– — Diatēze, jūs sakāt? Es paskaidroju.

– — Kas?? jautāja Harija. – kas tas ir?

– — Šī ir mana izlikšanās, pareiza un nav notiesāta. – paskaidroja mīna.

– — Un kāds brīnums tu esi? – es drosmīgi jautāju arī ieslodzītajam.

– — mierīgi, klusi puiši neveicina trumpi. – mierināja mans un iepazīstināja man īpašnieku ar mēteli. “Šis ir mans tēvocis ar divdesmit gadu sodu.”

– — Divdesmit piecus gadus vecs … – izlaboja Harija. – Nu labi, esi jauns pagrabā?! Vai jūs nesūtīsit savu sievieti?

– — Un kas? Es varu noslepkavot. – ieteica mīna.

– — Jūsu bizness. teica Kharya un ielēja sev citu degvīnu. – Krūzes ir prom. – un pastūma viņu pret mani.

– — Sēdies, mīļā, es laizos, un tu strādāsi naktī.

– — Frets. – atbildēja mans.

Es uzkāpu zem grīdas, aizdedzināju sērkociņu un apstulbu; plauktos bija trīsdesmit trīs litru kārbu konservētu melno ikru gabaliņi. Es izņēmu divas kannas.

Tikai mēs no vienas krūzes paņēmām puslitru, savukārt, it kā šiferi, jo mājā ienāca divi policisti.

– — Nu, Harija? – viņi brauca. – vai nebija laika noliekties un jau mežacūka no tirgotājas nozaga? Nāc, sapako, nāc pie mums.

– — Kāpēc? – jautāja mans.

– — dodiet atzīšanos. Vai jūs vēlaties ar viņu, Vasilisa? – ieteica resns un sekls policists.

– — Principā jūs varat trenēties tā vietā. – Pievienoja izdilis un garš policists.

– — Bet penis jūs to uzminējāt!! – piedzēries Kharya šņukstēja, paņēma āmuru un divas naglas simt piecdesmit milimetru attālumā no palodzes un līdz nākamajam piesēja viņu kājas uz koka grīdas, nenoņemot to čības, nesadrumstot un acīmredzot nejūtot sāpes. Asinis lēnām iemērc čības. “Tagad paņemiet mani, bet nepieskarieties manai brāļameitai, pretējā gadījumā jūs pats ejat uz kausu… Nu.., vājš?. Es nezaudēju kuili, es neredzēšu gribas gadsimtu.

– — Nu, tu esi muļķis, Harija. – trekns.

– — Tieši tā, tas sabruka no ozola, kāpēc tas ir tik nežēlīgs? – piebilda izdilis.

– — Kāpēc tik nežēlīgi? Nāc, Paliči, uz ciklopiem, viņa spriedzi. – ieteica trekns. – Šis nestaigā, tas nestaigā.

– — In, tu muļķis, Harija!! Tagad, Vaska, – viņš pagriezās pret manējo. – Ielieciet izlietni, pretējā gadījumā tā ir puse sadusmojusies. – apgriezās un aizgāja.

Kharya paņēma knaibles no palodzes un bez jebkādas spriedzes izvilka nagus atpakaļ, nekad nesaraucot seju. Pārsteigti atvērām muti.

– — Jā, nelieciniet puišus. viņš mūs mierināja. -pour.., manas kājas joprojām bija apsalušas raktuvēs. Bet šis pelēkais plācenis uzreiz nokrīt. Hahaha!!! – un viņš kailām mutēm nolika, no kurām varēja redzēt bijušo zobu melnotos kauliņus.

– — Medus, mana burāšana! – mans draugs mani uzrunāja. – metās viņam pakaļ, viņam ir visi zēni. Viņš ir sieviete visu mūžu, bet māte viņu neredzēja randiņos. Viņa pat dzemdēja viņu šajā zonā, kad viņa kalpoja termiņam kopā ar manu vecmāmiņu par graudu maisu, kuru viņi kopā nozaga, divas māsas. Jā tēvocis?

– — Jā, tas ir atkritumi, klausieties, kāds joks no zonas es jums teikšu … – Un Kharya, nepievēršot uzmanību mušām, turpināja atmiņā smieklīgus stāstus, kas notika cietumā.

– — Un visam apgabalam vajadzēja stāvēt divas stundas pie piecdesmit piecām salnām.

– — Un kas notika? brāļameita jautāja tēvocim.

– -… Tātad tas bija šādi: vakara pārbaudē, jo nebija neviena darbuzņēmēja.

– — Un kas tas ir? Es jautāju, pagājis ārpus zonas aizmuguriski.

– — Tas ir ieslodzītais, kurš dod darbu citiem ieslodzītajiem, ir īkšķis ar zonas īpašnieku. – paskaidroja mīna. Kharya aizdedzināja cigareti un pūta dūmu gredzenus.

– -… Visa teritorija tika apgriezta otrādi. – turpināja Kharya. – Nav kazas no šī un tā visa, un sals – mīnus četrdesmit pieci. Ziemeļblāzma un steidzas no debesīm. Pēc tam es samirkšķināju ar kājām, pēc tam gāju sapuvis uzvalkā, kuru mocīju ar kājām.

– — Un ko, vai jūs to atradāt? – es prātoju.

– — Ahhh… Jā, viņi atrada.., heh.., dušā, natūrā, es drāšos. Šis schmuck, kails pie spoguļattēla galda uz pakaļas kāja, saraustījās.