StaVl Zosimov Premudroslovsky - PIENĀ. Smieklīga patiesība

– — Hahahaha!!! – kliedza. – Kas, natūrā?

– — Kas, kāpēc? – jautāja mans.

– — Kāpēc, ko?! Piesprausts uz viņa pīkstiena (ass). Tur visa zona joprojām popping … – Harija joprojām skaloja krūzi un Ostaps cieta. – Un vēl bija joks. Pateikt?

– — Nāc, nāc, forši! – atbalstīja mīnu.

– — Viens brīnums sūdu tualetē aizklāts. No visiem pēcspēkiem viņš savāca nekaunīgu sūdu un izgatavoja biezu desu, kas pusotra metra garumā izskatījās kā viena pret otru kā mārrutki vīriešiem. Un visi staigāja, skatījās un nesaprata, kam bija tik plašs anālais fragments, ka viņš to nevarēja aizmirst, un viņš to monumentalizēja statujā. Ilgu laiku viņa tur stāvēja un uzjautrināja visus apmeklētājus. Īsāk sakot, tur ir viena prāta māja, un tur nav ko darīt. Sakiet labāk, kā jums klājas Sanktpēterburgā vai Maskavā?!

Mēs paskatījāmies viens uz otru un uzlauzām, smaidot.

– — Ko tas saka!? – Es teicu, ķermeņa izmēri: simts divdesmit piecdesmit viens simts divdesmit. – Tāpat kā visur: šodien ir panna un rīt vairs nav.

– — Jā, arī tur ir joki. – Es vibrēju viņas mašīnas vibrators, tas ir, es, ielejot vēl vienu krūzi. – Labāk klausieties anekdotu. Tas nozīmē, ka bebrs un baļķis stumj pret strāvu, un krauklis smēķē muļķības pie koka kuces un aplūko bebra grūto moku. Viņš peldēja, peldēja, redz, vārna sēž un sakošļā. “Dod, – domā, – es atpūtīšos” un prasa viņai: – — Ko, viņi saka, jūs darāt spalvu? un viņa: – — Es? – vārna smīnēja. – Es smēķēju bambusu,.. Uuuuiii!!! … Huuuuu.

Bebrs: – — Kas tad? Khe, hr.. – bebrs atdalījās no dūmiem, kas nāca viņa virzienā.

Vārna: – — steidzas.., priekam viss.., un es gribu dzīvot… Ahhahaha!!!

Bebrs: – — Un kā kaut ko smēķēt?

Vārna: – — Jā, velciet un turiet, turiet, līdz jūs aizlidojat.. Vai vēlaties izmēģināt?

Bebrs: – — Un kas, nāc?!

Un vārna pūta bebru dūmu kolonnu, piemēram, no tvaika vilciena. Bebrs to norija un turēja plaušu dziļumā. Piepūstā grauzēja ķermenis lēnām nogrima uz muguras, un viņš sāka grimt līdz dibenam, atlaidot baļķi un izplešot kājas. Bebru piepildīja ziņkāres izjūta, kad zivis peldēja viņam garām un aļģes vicināja viņu pa ceļu, kur ved viņa strāva. Un kā viņš agrāk nebija pamanījis šādu redzējumu un skaistumu. Pirmoreiz mūžā viņš pakļāvās upei un dabai.

Tajā pašā laikā ap līkumu Behemots sēž šīs upes krastā un izdzēš apakšbikses. Viņš redz, ka uzbrūk bebrs un izelpo dūmus.

Nīlzirgs: – — Vai jūs esat bebrs? – nīlzirgs bija pārsteigts. – baļķis bija tur, bet tagad, piemēram, veļas mazgātava, jūs uznirstat?

Bebrs: – — Tur! Tur!!! Ap vārnas līkumu smēķē bambuss!!!!!!

Nīlzirgs: – — Kur??

Bebrs: – — Tur!!!!! – strāvas nēsāts, bebrs sacīja.

Nīlzirgs bija ieintriģēts un, atmetis savu uzmācību, ienirt ūdenī.

Vārna sēž, smēķē bambusu un plandās sēžot. Pēkšņi viņas knābja priekšā uznirst nīlzirgs. Un vārna, kas nodevās turpat, nolaida spārnus, atvēra acis kā varde un kliedza visos kraukļu kaklā.

Vārna: – — Bebrs, izelpo!!! Dabā, pārsprāgt?!!!

Es dzemdēju nēģeri Ivanovu. Guļ, tas nozīmē, ka viņa ir nomētāta ar akmeņiem un nepārprotami pārbauda ārstu, kurš dzemdēja no pēdas līdz krūtīm. Un tas, zini lietu, skumst ap viņu un padzen apkārtējos darbiniekus. Jaundzimušā ķermeni labāk berzēt ar pulveri ar hloru. Un viņš nekļūst balts.

– — Mdaaaa!! – saskrāpjot Ādama ābolu, vecāka gadagājuma ārsts izcirtās. – Jūs, mazā māte, zēns. Un ar ādas krāsas defektu.

Galvas vicināšana, no pleca līdz plecam, pa labi, pa kreisi:

– — Ak, ak, ah, ah!! – Madame Ivanova sašņorēja, nomētājot ar medicīnisko morfiju. – Dektors, ak, dārgais ārsts! – Es lūdzos Kristū, nākt klajā ar kaut ko? Oi… Oi! Nesaki savam vīram?! Viņš ir foršs bandīts. Ko, un es pats devos uz Papua-Jaungvineju.., Oaya, uzrakstīt disertāciju, Wow., Par tur esošajām vietējām grupām., Jā!! Ak, buki, buki raud! Pļāvēju gabals (USD 1000), pretējā gadījumā viņš ir neaizsargāts, sestā un augstākā līmeņa slepkava, iemērciet manu rudzupuķu un jūs, varbūt mani.

– — Un man tas ir saistīts? – pārsteigts ārsts.

– — Fuck viņu, mērcēt, kā iedot dzērienu!!

– — kundze, apklusti, tev jāglābj, tev ir brāzmas zem nabas un virs ceļgaliem… Mdaaa.. Kaut ko tādu mēs uzskatīsim par zinātnisku. Lena! Helēna! – Viņš sauca jauno praktikantu vietējā medicīnas skolā ar vārdu Pienene.

Pienenes Lena, savilkusi pakausi un koķetīgi tērzējot ar viņu apkārt, noliecās pret ārstu.

– — Jā, Putins Donalds Trumps. Es esmu gatavs…

– — Un kāpēc tev ir vārds Dandelion?

– — Un tas, hehehe. – ar plaukstu pārklāja viņas garo degunu sarkanais mops, kurš atmaksāja tikai ieskaitījumus, bet izskatījās kā jaunava. – tipa mani atrada kāpostos un esmu priecīgs.

Ārsts palūkojās uz viņu, vēl nav saburzīts, slaidajā figūrā, un, paplašinājis acis, dziļi ieelpoja smaržas, grabojot skropstas.

– — Vau, zog, tu iešu uz neatliekamās palīdzības numuru, pajautā Ivanova kungam. Jūs viņam pateiksit, kad viņš atbildēs, ka dzimšana notika normālā normālā režīmā, bet mutācijas dēļ gēni nesaplūst un piedzima melns bērns. Vai jūs to saņemat?

– — Jā, biedrs Putins Donalds Trumps. – un medmāsa lepni pazuda durvju ailē. Izrādās neatliekamās palīdzības telpā un saka:

– — Sveiki, un kurš ir Vasil Ivanov kungs?

Viņš pieceļas un skaļi atbild:

– — es!!!!

Viņa paskatījās uz augšu un uz leju, paceldama kaklu līdz robežai, viņa masīvie muskuļi, īpaši ap pleciem un kaklu, un nobijušies, ar bailēm atvēra acis, muti un nāsis. Pēc tam, kad viņa atbalstījās un atgriezās apsārtusi pie ārsta.

– — Es, biedrs Putins Donalds Trumps, baidos. Viņš ir tik liels, stiprs un mēms. – un sašņorēja ar rūgtām asarām. Ārsts paņēma halāta halātu un noslaucīja viņas acis, sejas sejā iesmērējot biezas, želejveidīgas asaras, gluži kā tīrīšanas kundze, noslaucot gadu vecus putekļus no loga. To apstiprinot, viņš arī ieelpo viņas birstē, nodzina mušas un mēģināja turpināt rīvēt, bet Lenočka, atgrūžot sevi, ieskrēja ārstniecības telpā un, aizveroties no iekšpuses, devās uz dīvāna. Ja viņas cūku krākšana nebūtu dzirdama koridorā, tad vietējie slimie biedri būtu uzlauzuši durvju slēdzeni, viņi gribēja sevi nomazgāt.

Ivanova ķermenis asi izcēlās starp gaidītajiem, vēl jo vairāk ņemot vērā, ka viņš tur atradās viens pats, neskaitot veco žurku, kura kodina linoleja stūri zem blakus esošā krēsla, mēreni ņirgājoties. Ārsts, nobijies par gaidāmā apjoma satraukumu. Es domāju, ka netīšām viņš nokritīs zem karstas rokas un, sitot žurku sejā, izskrēja no uzgaidāmās telpas.

– — Ko darīt, ko darīt? – viņš nomurmināja ar elpu un devās uz savu kabinetu. – Vo!!! – Led to, un viņš paņēma tālruni no krūtīm, sastādīja glābšanas tālruņa numuru. – Ole, ole… Merkele?.. Tas esmu es, Putins Donalds Trumps. Klausieties kolēģi, vai jums šobrīd ir kāds pacients?

Terēze Merkele Meja bija viena studente un strādāja vietējā medicīniskajā detoksikā.

– — Ir.. un kas? – jautāja Terēze Merkele Meja,

– — Sūtiet viņu pie manis, lai paziņotu par radinieka dzimšanu. Tad es to atmaksāšu.