Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

- Es gribēju sacīt, ser, - viņš teica, - ka manas drēbes jums būtu par lielām, bet kāds mana drauga Vinkla uzvalks jums varbūt derētu labāk.

Svešinieks nomēroja misteru Vinklu ar acīm, un tās apmierināti iemirdzējās, kad viņš sacīja:

- Pašā laikā.

Misters Tapmens palūkojās apkārt. Vīns, parādījis savu iemidzinošo spēku pie mistera Snodgrasa un mistera Vinkla, bija pārņēmis arī mistera Pikvika prātus. Šis džentlmenis bija pakāpeniski izgājis cauri tām dažādajām stadijām, kas ievada letarģiju, ko rada pusdienas un pusdienu turpinājums. Viņš bija pārdzīvojis parastās pārejas no jautrības kalngaliem līdz bēdu dziļumiem, no bēdu dziļumiem līdz jautrības kalngaliem. Kā gāzes spuldze uz ielas, kad tās caurulē pūš vējš, viņš uz mirkli bija mirdzējis pārdabiskā spožumā, tad sarāvies tikko ieraugāms, pēc īsa starpbrīža atkal uzliesmojis, lai uz mirkli dotu gaismu, tad plivinājies kā nedroša, šaudīga gaismiņa, līdz pēdīgi izdzisis pavisam. Viņa galva bija noslīgusi uz krūtīm, un nemitīga krākšana un norīstīšanās pa starpām bija vienīgie dzirdamie norādījumi par lielā vīra klātbūtni.

Misteram Tapmenam bija liels kārdinājums ierasties ballē un gūt pirmos iespaidus par Kentas lēdiju skaistumu. Tikpat liels kārdinājums bija ņemt sev līdzi svešinieku.

Viņam bija pilnīgi nepazīstama šī pilsētiņa un tās iedzīvotāji, bet svešiniekam, kā likās, bija tik plašas zināšanas par abiem, it kā viņš te būtu dzīvojis no pašas bērnības.

Misters Vinkls bija aizmidzis, un misteram Tapmenam tādās lietās bija pietiekoši daudz piedzīvojumu, lai zinātu, ka pamodies tas paklausīs dabas likumam un tūliņ gāzīsies gultā. Misters Tapmens svārstījās.

- Pielejiet glāzi un padodiet pudeli! - nenogurdināmais svešinieks skubināja.

Misters Tapmens darīja, kā teikts, un pēdējā glāze pamudināja viņu galīgi izšķirties.

- Vinkla guļamistabā var ieiet no manējās, - misters Tapmens teica. - Ja es viņu tagad pamodinātu, es viņam nevarētu ieskaidrot, ko man vajag, bet es zinu, ka viņam ceļa somā ir viens uzvalks, un, un jūs ar to aizietu uz balli un pēc mūsu atgriešanās atkal novilktu, es to varētu atlikt atpakaļ, viņu pašu ar šo lietu nemaz neapgrūtinot.

- Vareni, - svešinieks attrauca, - lielisks plāns - sasodīti neērta situācija - kastēs četrpadsmit uzvalku, un jāvelk mugurā cita uzvalks - tā ir ļoti laba doma - ļoti.

- Mums jāiegādājas biļetes, - misters Tapmens aizrādīja.

- Nav vērts skaldīt gineju, - svešinieks teica, - izmetīsim, kam jāmaksā par abiem - es saucu, jūs metat - nu tad - sieviete - sieviete - burvīgā sieviete.

Un sovrins nokrita ar pūķi 12 (pieklājīgi sauktu par sievieti) virspusē.

Misters Tapmens piezvanīja, nopirka biļetes un pieprasīja sveces. Vēl pēc ceturtdaļstundas svešinieks bija pilnīgi uzposies mistera Nataniēla Vinkla uzvalkā.

- Tas ir jauns uzvalks, - misters Tapmens aizrādīja, kad svešinieks ļoti apmierināts aplūkoja sevi sienas spogulī. - Pirmais uzvalks ar mūsu kluba pogu, - un viņš vērsa sava biedra uzmanību uz lielu, apzeltītu pogu, kam vidū bija mistera Pikvika attēls un abās pusēs burti «P. K.».

- «P. K.», - svešinieks noteica, - dīvains izrotājums - vecā puikas bilde un «P. K.»

- ko nozīmē «P. K.» - pārākais kostīms, ko?

Misters Tapmens ar augošu sašutumu ļoti nopietni izskaidroja mistisko devīzi.

- Viducī diezgan īss, vai ne? - svešinieks prātoja, griezdamies pats ap sevi, lai paskatītos spogulī uz muguras pogām, kas atradās pusceļā uz pleciem. - Kā pastnieka svārki - tiem gan ir jocīgi svārki - šūti pēc līguma - bez mēra - tā kunga ceļi ir neizdibināmi - visi īsie vīri dabū garus svārkus, visi garie - īsus.

Tādā garā turpinādams, mistera Tapmena jaunais paziņa sakārtoja savu uzvalku jeb, pareizāk sakot, mistera Vinkla uzvalku un mistera Tapmena pavadībā uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz balles telpām.

- Jūsu vārdi, ser? - teica vīrs pie durvīm.

Misters Tresijs Tapmens panāca uz priekšu, lai paziņotu savus titulus, kad svešinieks viņu apturēja:

- Nekādus vārdus. - Un tad pačukstēja misteram Tapmenam: - Vārdus nav nozīmes minēt - nav, pazīstami - savā ziņā ļoti labi vārdi, bet nav izcili - lieliski vārdi mazām viesībām, bet lielā sarīkojumā tiem nebūs iespaida - incog., tas ir īstais - džentlmeņi no Londonas - ievērojami ārzemnieki - vienalga, kas.

Durvis atvērās, un misters Tresijs Taprhens un svešinieks iegāja balles zālē.

Tā bija gara telpa ar sarkani apklātiem soliem un vaska svecēm stikla kandelabros.

Muzikanti bija droši ieslēgti uz paaugstinājuma stāvošā būrī, un divi vai trīs dejotāju komplekti sistemātiski ņēma cauri kadriļas. Blakus istabā atradās divi kāršu galdi, un divi pāri vecu lēdiju līdz ar atbilstošu skaitu resnu džentlmeņu tur spēlēja vistu.

Pēdējā tūre beidzās, dejotāji sāka pastaigāties pa zāli, un misters Tapmens ar savu biedru nostājās kaktā, lai aplūkotu viesus.

- Apburošas sievietes, - misters Tapmens jūsmoja.

- Pagaidiet brītiņu, - svešinieks sacīja, - šis vēl nav nekas - augstmaņi vēl nav sanākuši - jocīga pilsētiņa. Augstākie doku darbinieki nepazīst zemākos doku darbiniekus. Zemākie doku darbinieki nepazīst sīkos muižniekus - sīkie muižnieki nepazīst tirgotājus - valdības komisārs nepazīst nevienu.

- Kas ir tas jaunais zēns masku kostīmā, tas ar gaišiem matiem un iesarkanām acīm? - misters Tapmens gribēja zināt.

- Klusāk, lūdzu, - iesarkanas acis - masku kostīms - jauns zēns - kas par muļķībām

- deviņdesmit septītā pulka karodznieks - godājamais Vilmots Snaips - ievērojama ģimene - Snaipi - ļoti.

- Sers Tomass Klabers, lēdija Klabere un mis Klaberes! - Stentora balsī nosauca vīrs pie durvīm.

Visa zāle saviļņojās, kad ienāca garš vīrs zilos svārkos ar spožām pogām, liela lēdija zilā atlasā un divas jaunas tāda paša izmēra lēdijas pēc modes darinātos tādas pašas krāsas tērpos.

- Valdības komisārs - doku priekšnieks - liels vīrs - ļoti ievērojams cilvēks, - svešinieks čukstēja misteram Tapmenam ausī, kamēr labdarības komiteja aizvadīja seru Tomasu Klaberu ar ģimeni uz zāles otru galu.

Godājamais Vilmots Snaips un citi ievērojami džentlmeņi sapulcējās apliecināt savu padevību mis Klaiberēm, bet sers Tomass Klabers stāvēja taisns kā miets un pār savu melno kaklautu majestātiski noskatījās uz sarīkojuma viesiem.

- Misters Smitijs, misis Smitija un mis Smitijas! - tā skanēja nākošais pieteikums.

- Kas ir misters Smitijs? - misters Tapmens jautāja.

- Kāds tur no dokiem, - svešinieks atbildēja.

Misters Smitijs goddevīgi paklanījās seram Tomasam Klaberam. un sers Tomass Klabers atbildēja sveicienam labvēlīgā pārākuma apziņā. Lēdija Klabere ar lorneti kā ar teleskopu aplūkoja misis Smitiju un ģimeni, un misis Smitija savukārt noskatījās uz misis Kautkāducitu, kuras vīrs vispār nestrādāja dokos.

- Pulkvedis Balders, misis Baldere un mis Baldere, - tie bija nākošie, kas ieradās.

- Garnizona priekšnieks, - svešinieks ziņoja, atbildēdams mistera Tapmena jautājošajam skatienam.

Mis Klaberes silti apsveica mis Balderi. Misis Balderes un lēdijas Klaberes savstarpējā apsveicināšanās bija ļoti draudzīga. Pulkvedis Balders un sers Tomass Klabers piedāvāja viens otram savas tabakas dozes un izskatījās ļoti līdzīgi diviem Aleksandriem Selkirkiem 13 - valdniekiem pār visu, ko acis skata.

Kamēr pilsētiņas aristokrātija - Balderi, Klaberi un Snaipi - tādā kārtā uzturēja savu cieņu zāles labākajā galā, pārējās sabiedrības kārtas atdarināja viņu piemēru citās vietās. Mazāk aristokrātiskie deviņdesmit septītā pulka virsnieki veltīja savu uzmanību mazāk iespaidīgo doku ierēdņu ģimenēm. Advokātu sievas un vīna tirgotāja sieva vadīja trešo kastu (aldara sieva apmeklēja Balderus), un pasta kantora turētāja misis Tomlinsone, likās, bija ar vispārēju piekrišanu izvēlēta tirgoņu kārtas vadone.