Čārlzs Dikenss - Pikvika kluba piezīmes

Un svešinieks turpināja monologu, kamēr viņi sasniedza «Buļļa viesnīcu»

Haistrītā, kur kariete apstājās.

- Vai jūs apmetīsieties šeit, ser? - misters Nataniēls Vinkls jautāja.

- šeit - es ne - bet jums ieteicu - laba vieta - jaukas gultas. Blakus mājā Raita viesnīca, - dārga - ļoti dārga - puskronas rēķina, ja paskatāties vien uz apkalpotāju - ja ēdat pusdienas pie drauga, liek maksāt vēl vairāk nekā tad, kad jūs ēdat viesnīcā - jocīgi zeļļi - ļoti.

Misters Vinkls pievērsās misteram Pikvikam un pačukstēja dažus vārdus, misters Pikviks pačukstēja misteram Snodgrasam, misters Snodgrass misteram Tapmenam, un visi piekrītoši pamāja. Misters Pikviks uzrunāja svešinieku.

- Jūs, ser, mums šorīt izdarījāt svarīgu pakalpojumu, - viņš teica, - vai jūs atļausit parādīt jums mazu pateicību un lūgt jūs piedalīties pusdienās?

- Ar lielāko prieku - neuzdrošinos dot priekšrakstus, bet cepta vista ar sēnēm - varena lieta! Cikos?

- Palūkosimies, - misters Pikviks atbildēja, izvilkdams pulksteni, - pašlaik ir gandrīz trīs. Sacīsim - piecos?

- Man tas ļoti, izdevīgi, - svešinieks atteica, - tieši piecos - līdz tam - kā redzat.

Un, pacēlis savu ielocīto cepuri dažas collas no galvas un bezrūpīgi uzlikdams to krietni šķībi uz vienas auss, svešinieks, kam no kabatas rēgojās papīra sainītis, žigli aizgāja pa sētu un iegriezās Haistrītā.

- Redzams, ka viņš ir ceļojis pa daudzām zemēm un rūpīgi novērojis cilvēkus un lietas, - misters Pikviks piezīmēja.

- Man gribētos redzēt viņa poēmu, - misters Snodgrass ieminējās.

- Es labprāt būtu gribējis redzēt to suni, - misters Vinkls piebilda.

Misters Tapmens neteica nekā, bet domāja par donnu Kristīnu, vēdera pumpi un fontānu, un viņa acis pildījās asarām.

Noīrējuši atsevišķu viesistabu, apskatījuši guļamistabas un pasūtījuši pusdienas, draugi izgāja apskatīt pilsētu un tuvāko apkārtni.

Rūpīgi pārlasījuši mistera Pikvika piezīmes par četrām pilsētām - Straudu, Ročestru, Četemu un Bromptonu, mēs neatrodam, ka viņa iespaidi būtiski atšķirtos no citu ceļotāju iespaidiem, kuri pārstaigājuši šo apvidu. Viņa apraksts tiek mazliet saīsināts.

«Liekas, ka šo pilsētu galvenie ražojumi,» misters Pikviks izsakās, «kā rādās, ir kareivji, jūrnieki, ebreji, krīts, garneles, virsnieki un kuģu būvētāji. No pārdošanai piedāvātām precēm dzīvākajās ielās visvairāk redz kuģu piederumus, sausiņus, ābolus, butes un austeres. Ielās vērojams dzīvesprieks un rosība, kam galvenais cēlonis ir militāro personu jautrais noskaņojums. Garam, ko iedvesmo cilvēkmīlestība, ir tiešām baudījums vērot šos brašos vīrus streipuļojam aiz dzīva gara un garīgu dzērienu pārpilnības, sevišķi, ja atceramies, ka viņiem seko un ar viņiem jokojas puikas, kam tas sagādā lētu un nevainīgu izpriecu. Nekas (piemetina misters Pikviks) nav pārāks par šo vīru labsirdību. Dienu pirms manas ierašanās vienu no viņiem visrupjākā kārtā apvainoja kādā krodziņā. Bufetes meitene bija kategoriski atteikusies izsniegt viņam vēl dzērienus; atbildot uz to, viņš (tikai pa jokam) izvilka savu bajoneti un ievainoja šo meiteni plecā. Un tomēr šis krietnais puisis otrā rītā pirmais ieradās šai iestādē un izteica savu gatavību atstāt šo lietu bez ievērības un aizmirst notikušo!

Tabakas patēriņš šajās pilsētās (misters Pikviks turpina), kā liekas, ir ļoti liels, un smarža, kas piepilda ielas, droši vien ir ārkārtīgi patīkama tiem, kas ļoti ciena smēķēšanu. Paviršs novērotājs varētu iebilst pret netīrību, kas ir šo pilsētu raksturīgākā pazīme, bet tiem, kas šai netīrībā saskata norādījumu uz dzīvu satiksmi un tirdzniecības uzplaukumu, tā ir tiešām patīkama.»

Tieši pulksten piecos ieradās svešinieks un drīz pēc tam pusdienas. No sava papīra sainīša viņš bija šķīries, bet viņa apģērbs palicis bez pārmaiņām, un pats viņš bija vēl runīgāks, ja tas vispār iespējams.

- Kas tas tāds? - viņš jautāja, kad apkalpotājs nocēla vāku vienai no bļodām.

- Butes, ser.

- Butes - ā! - lieliska zivs - tās visas nāk no Londonas - pasažieru kariešu īpašnieki rīko politiskas pusdienas - karietes ar butēm - dučiem grozu - veikli zēni. Glāzi vīna, ser?

- Labprāt, - misters Pikviks atteica, un svešinieks dzēra vīnu, saskandinājis vispirms ar viņu un tad ar misteru Snodgrasu, un tad ar misteru Tapmenu, un tad ar misteru Vinklu, un tad ar visiem kopā, gandrīz tikpat ātri, kā runāja.

- Apkalpotāj, uz kāpnēm velnišķīga nekārtība, - svešinieks teica. - Solus nes augšā - namdari nāk lejā - lampas, glāzes, arfas. Kas te notiks?

- Balle, ser - apkalpotājs paskaidroja.

- Asambleja, ko?

- Nē, ser, ne asambleja, ser. Balle labdarīgiem mērķiem, ser.

- Vai nezināt, ser, vai šajā pilsētā ir daudz skaistu sieviešu? - misters Tapmens ievaicājās ar lielu interesi.

- Lieliskas - brīnišķīgas. Kenta 11 , ser - katrs pazīst Kentu - āboli, ķirši, apiņi un sievietes. Glāzi vīna, ser?

- Ar lielāko prieku, - misters Tapmens atbildēja. Svešinieks ielēja un izdzēra.

- Man ļoti gribētos tur būt, - misters Tapmens ieminējās, atjaunodams sarunu par balli, - ļoti gribētos.

- Biļetes dabūjamas bufetē, ser, - apkalpotājs teica, - par pusgineju, ser.

Misters Tapmens atkal izteica nopietnu vēlēšanos piedalīties šajās svinībās, bet, nerazdams atbildes ne mistera Snodgrasa apmiglotajās acīs, ne mistera Pikvika izklaidīgajā skatienā, viņš ar lielu dedzību ķērās pie portvīna un deserta, kas nupat bija uzlikts galdā. Apkalpotājs aizgāja, atstādams draugus baudīt pāris omulīgu stundu, kas seko pusdienām.

- Lūdzu, piedodiet, ser, - svešinieks ieteicās, - pudele stāv - laidiet apkārt - pa saulei - lai tek - līdz dibenam.

Un viņš izdzēra savu glāzi, ko pirms pāris minūtēm bija pielējis, un pielēja atkal ar tāda cilvēka žestu, kurš pie tā pieradis.

Vīnu izdzēra un pasūtīja jaunu krājumu. Viesis runāja, pikvikieši klausījās.

Misters Tapmens ar katru brīdi vairāk jutās noskaņots par labu ballei. Mistera Pikvika sejā kvēloja visu aptveroša cilvēkmīlestība, bet misters Vinkls un misters Snodgrass bija cieši iemiguši.

- Tie tur augšā sāk, - svešinieks teica, - paklausieties - noskaņo vijoles - tagad arfu - iet vaļā.

Dažādās skaņas, kas atrada ceļu lejup, vēstīja pirmās kadriļas sākumu.

- Kā man gribētos tur būt! - atkal ieteicās misters Tapmens.

- Man tāpat, - svešinieks atsaucās, - sasodītā bagāža - liellaivas kustas lēni - nav ko uzvilkt - nepatīkami, vai ne?

Viens no pikvikiešu teorijas pamatprincipiem bija vēlēt visiem labu, un neviens nesekoja šim cēlajam principam dedzīgāk kā misters Tresijs Tapmens. Savienības protokolos atzīmēts gandrīz neticams skaits gadījumu, kad šis lieliskais cilvēks sūtījis labdarības objektus mājās pie citiem kluba biedriem pēc apvalkātām drēbēm vai palīdzības naudā.

- Es būtu ļoti priecīgs, ja varētu jums šim nolūkam aizdot uzvalku, - misters Tresijs Tapmens ieminējās, - bet jūs esat diezgan tievs, un es esmu...

- Diezgan resns - kā Bakhs vīra gados - norāvis lapas - nokāpis no mucas un uzvilcis kašmiru, ko? - kas nav caur krānu laists, bet ar velšanu iztaisīts skaists - ha, ha! Padodiet pudeli!

Vai nu misters Tapmens bija mazliet sašutis par pavēlošo toni, kādā viņu uzaicināja pasniegt vīnu, kas svešiniekam tik ātri tecēja iekšā, vai arī viņš ļoti taisnīgi jutās apvainots par to, ka iespaidīgu Pikvika kluba biedru necienīgā kārtā salīdzina ar Bakhu, kas nokāpis no mucas, - ir jautājums, kas vēl nav pilnīgi noskaidrots. Viņš pasniedza pudeli, divreiz nokāsējās un dažas sekundes stingri skatījās uz svešinieku, bet, tā kā šis indivīds viņa pētošo skatienu, kā likās, nemaz neievēroja, viņš pamazām nomierinājās un atgriezās pie valodas par balli.