MIHAILS BULGAKOVS - PUTENIS

Kaķis izauga par suni un sāka joņot netālu no ka­manām. Pagriezos un ieraudzīju pavisam tuvu aiz mums otru četrkājainu radījumu. Varu apzvērēt, ka tam bija smailas ausis un tas skrēja aiz kamanām viegli kā pa parketu. Dzīvnieka gaitā jaudās kaut kas draudīgs un ne­kaunīgs. «Vai to ir vesels bars vai tikai divi?» man iešā­vās prātā, un vārds «bars» lika zem kažoka pār miesu pāršļākt karstai šaltij, un kāju pirksti vairs nestinga.

— Saturies stingrāk un valdi zirgus', tūliņ izšaušu, — es sacīju, taču ne savā, bet pašam gluži nepazīstamā balsī.

Vedējs par atbildi tikai ievaidējās un ierāva galvu ple­cos. Man acīs nozibsnīja, atskanēja apdullinošs troksnis. Tad otrreiz un trešoreiz. Neatceros, cik ilgi tiku svaidīts kamanu dibenā. Dzirdēju zirgus mežonīgi, spiedzīgi krā­cam, sažņaudzu brauniņu, ar galvu pret kaut ko atsitos, pūlējos izķepuroties no siena un nāves bailēs domāju,'ka pēkšņi man uz krūtīm uzvelsies milzīgs, stiegrains ķer­menis. Es jau acu priekšā redzēju savas saplosītās zarnas…

Tai brīdī vedējs ieaurojās:

— Ē … Ehē … tur jau ir … tur … kungs, apžēlojies, apžēlojies .., ,

Es beidzot tiku galā ar smago kažoku, atbrīvoju rokas, uztrūkos sēdus. Ne aiz muguras, ne blakus melno zvēru nebija. Putenis kļuvis pavisam rāms un pieklājīgs, un eauri plānajam sniega autam staroja brīnišķa acs, kuru es būtu pazinis starp tūkstošām un kuru pazīstu vēl ta­gad, — tur mirdzēja manas slimnīcas laterna. Aiz tās slējās tumša ēka. «Neviena pils tai nespēj līdzināties…» es nodomāju un pēkšņi -ekstāzē raidīju no brauniņa vēl

divas lodes atpakaļ, tur, kur bija pazuduši vilki.

* '

Ugunsdzēsējs stāvēja pret vidu kāpnēm, kas veda no ārsta lieliskā dzīvokļa apakšstāva uz augšējo, es — kāpņu augšgalā, Aksiņja, kažokā ģērbusies, — apakšā.

— Lai mani kauc apzeltī, — teica vedējs, — bet otrreiz es … — Viņš nepabeidza, vienā rāvienā izdzēra atšķai­dīto spirtu un drausmīgi norēcās, pagriezās pret Aksiņju un, izplētis rokas, cik vien ļāva viņa miesas būve, pie­bilda: — Ek, šitāds …

— Nomira? Neizglābāt vis? — Aksiņja man jautāja.

— Nomira, — es vienaldzīgi atbildēju.

Pēc stundas ceturkšņa viss apklusa. Lejā nodzisa gaisma. Paliku augšstāvā viens. Nez kāpēc krampjaini pavīpsnāju, atpogāju blūzes pogas, tad atkal tās aizpo­gāju, piegāju pie grāmatu plaukta, paņēmu ķirurģijas sē­jumu, gribēju kaut ko palasīt par galvaskausa pamatnes lūzumiem, bet nometu grāmatu.

Kad izģērbos un palīdu zem segas, mani brītiņu kratīja drebuļi, tad tie norima — un pa visu miesu izplūda sil­tums.

— Lai mani apzeltī, — miegā laizdamies, murmi­nāju, — bet es nekad vairs nebrau …

«Brauksi… gan brauksi…» izsmējīgi iesvilpās pute­nis. Tas dārdinādams pārslidinājās pār jumtu, tad iedzie­dājās dūmenī, izlidoja 110 tā, aizšvīkstēja gar logu, pa­zuda.

«Brauksiet… brauk-siet,» tikšķēja pulkstenis, bet ar­vien klusāk, klusāk …

Un tad nebija nekā. Klusums. Miegs.