Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Nāks, kad dziedās gulbju cāļi.

Satek atomi un rodas

Progresīgi meteors,

Dievu dēli lejup dodas,

Līgo saules meitu kors;

Vulkāni ar traku varu

Lāvas straumes lejup gāž,

Izcivilizētu garu

Kultūra no gaismas drāž.

Laika gars ar spārnu ēnu

Tautas prominādes sedz,

Amizējamies tur redz

Dažu zelteni ar zēnu.

Dievu bars uz kalna gala

Reformacijoni svin,

Līga ambroziju dala,

Tautiets viņu lietot zin.

Senatnē, kad veļu laikā

Senčiem dzīres rudenī,

Labi gari naktī staigā,

Burvji — sniega putenī.

Tautas dēla dvēselīti

Sarkanbaltos palagos

Saules meitas ielīgos,

Nāras dara šūpulīti.

Miera hesperus jau staros

Kreatūrai pretī sūt',

Laimes klēpī, palmu zaros

Asaras nu varēs žūt;

Tomēr šeitan tautas lira

Skanēs liegos akordos,

Morfejam še vīrs pie vīra

Spītē nakti nodzīvos.

Tik, kad aurora jau smaidīs,

Tautas dēlus noskūpstot,

Konkordijā atrodot, >—

Līgo tos tad mājā laidīs.

Sveiki tad nu, svētku biedri,

Tautas garā sveiki jūs!

Še, kur apkārt veci ciedri,

Eleganta dzīve būs.

Zodam netrūks saldas baudas,

Vivat Socialitas!

Jūtat brīvību, cik jaudas,

Lāstus tik priekš verdzības!

Karogs balts mums plivinājās,

Vārds ir tam Humanitāt —

Pildāt kausus, līdz var spēt

Turēties un palikt kājās.

Bisars, līdzko Pietūka Krustiņš sāka lasīt, nocēlās no galda un pie­skrēja pie Ķenča, kurš vēl nebij sēdies pie galda, bet stāvēja kādu ga­baliņu nost, muguru pret viesiem griezis, ar savu ordonances direk­tora rīksti padusē un zaļo krustu uz pieres, sataisīdams patlaban pīpi uz pīpēšanu, it kā gribēdams, lai viņu īpaši ievēro un uzlūdz pie galda; bet tas nenāca nevienam ne prātā. Bisars prasīja nezināšanas bailēs Ķen- cim: «Vai tas ir progmars vai runa, ko viņš tur kle — de (nelaime zin) — blamierē?»

«Velns viņu sazin!» Ķencis īgni atbildēja. «Varbūt ir akurats, jo to jau nesen vēl izkliedza. Te var izjukt papriekšu no prāta nekā izzināt, kā kuru lietu sauc. Ja es zinātu, ka šāda putra būs, tad es tai komisijā neietu ne par naudu, jo tagad ņem citi, kā sacīt jāsaka, un izbar, kad dari savu darbu, kurā esi iecelts.» Pēdīgi Ķencis, nomanīdams Bisara lielo nemieru, sacīja vēl no jauna, it kā viņam par apmierināšanu: «Tas, ko viņš tur bl-blamierē, vai kā tu saki, būs gan laikam tik prog- mars vien.» Bisars, kā likās, pieņēma to par pilnu, aizgāja savā vietā un apsēdās.

Pietūka Krustiņš, kad bij pabeidzis lasīt un nokāpis no tribīnes, gai­dīja un skatījās apkārt, kad sauks «bravo» un plaukšķinās, bet nesa­gaidīja nekā. Ar dusmām viņš sāka meklēt applaudisemangas direktoru, kuru atrada mierīgi pie galda sēdam un pilnām karotēm kāpostus strebjam, uzsauca tam svarīgā balsī: «Ar cienīga applaudisemangas di­rektora Bisara kunga pienākumu izpildīšanu nevar būt komiteja nekādi mierā, jo tagad pat jūs, cienīgs kungs, esat pielaiduši savā rīcībā otru jo rupju kļūdu, caur ko komiteja jūtas piespiesta izsacīt jums savu ne­patikšanu un pieminēt, ka pēc trešās šāda rada kļūdas viņai vajadzēs laikam gribot negribot apskatīties pēc cita vīra, kurš rādīs šim svarī­gam priekšmetam vairāk vērības.»

«Ko? Kas tur par vainu? Jo plaukšķināt es šoreiz neliku,» Bisars atsaucās.

«Tā jau tad ir tā kļūda, ka esat aizmirsuši likt plaukšķināt, kas šo­reiz bij it īsti vajadzīgs,» Pietūka Krustiņš piktojās, atgrūzdams brilli uz pieres.

«Bet Ķencis teica, ka tas esot progmars, ko tu tur bl-blamierēji.»

«Ko tu melo?» Ķencis, kurš, nevarēdams sagaidīt lūdzam, bij pie­sēdies jau pa to starpu turpat netālu pie galda, atsaucās. «Es sacīju, ka viņš blamierē laikam akuratu.»

«Nav, draugs, jāsaka «blamierē», bet «deklamē» un ne «akuratu», bet «aktuaru» jeb «aktuariusu»,» Pietūka Krustiņš pārlaboja.

«Nē, bet beigās tu sacīji, ka viņš beblamierējot pirmamentu.»

«Kas man tur par daļu?» Ķencis, kāpostu bļodu tuvāk vilkdams, pikti atteica. «Vai es esmu apspļaudīsi mantas dipitars, ka tu man prasi? Lauziet paši vai kaklu!»

«Lūdzu, kungi, likt vērā vairāk skaidru izrunu, jo še bij jāsaka: ap­plaudisemangas direktors, bet nevis apspļaudīsi mantas dipitars.»

«Rauj viņus velns visus tos dirigorus un asorus!» Ķencis ar dusmām kliedza. «Es gribu pavisam no viņiem atsacīties kā no krusta, jo sa­vas mēles es viņu dēļ gabalos nelauzīšu.» To sacījis, viņš sāka ēst.

«Nu, kas tur nieks!» Bisars pieceldamies sacīja. «Tas ir tik par mā­cību, jo to var visu vēl panākt.» Tad uzsvilpa, iekliedzās: «Puikas, uz stūriem!» — un, iekams Pietuka Krustiņš spēja kavēt un neļaut, jau kliedza viss Bisara pulks tik briesmīgi «bravo!» un taisīja ar plaukstām tādu troksni, ka patiesi citi izbijās un pats mērnieks sāka lūkoties uz viņiem pa pusei ar bailēm, pa pusei ar brīnošanos.

«Kad jau traki sāk iet, tad iet no vietas!» Pietuka Krustiņš izsaucās ar riebumu. «Ko gan nu tagad vairs šī plaukšķināšana nozīmē? Kā lai nu viņu pie komitejas aizbildina, kad prasa?»

«Kas tur par bēdu? Vai plaukšķinātājiem tādēļ apbira gredzeni, vai saucējiem izkrita zobi?» Bisars droši atbildēja. «Vai viņi nav ieraduši strādāt? Ja es došu zīmi — viņi taisīs vēl niknāku troksni un kaitēt tomēr nekaitēs nekas, tāpēc nesaki par to ne četru vārdu, jo tas bij visiem par godu un es par to atbildēšu kaut kurā vietā.»

Pietuka Krustiņš laikam pārliecinājies, ka īstās jēgas, kādēļ un kad jāplaukšķina un jāsauc «bravo», nevarēs šai brīdī Bisaram iedot, gāja ar darīšanas un zināšanas pilnu seju pie mērnieka cienīga tēva viņu ap­sveicināt. Patlaban bij atnākuši arī visi palīga mērnieki jeb jauni kungi, kā slātavieši un čangalieši viņus sauca, tik vien Raņķa trūka. Ar šiem Pietuka Krustiņš staigāja labprāt pa noru ap visiem galdiem, apskatīdamies, kā ēd, un žēlīgi jeb no žēlastības vienu un otru ar kādu laipnu vārdu uzrunādams. Kāds vecītis, kuram bij ap krunku svārkiem liela josta vairāk reižu apkārt un pie kura Pietuka Krustiņš pakavējās drusku ilgāk, it kā rādīdams vecās paaudzes cilvēkiem īpašu godu, sacīja:

«Es gan, skolas kungs, brīnos un dažu brīdi mēs pārrunājam arī mājā — kur jums var tā galva izturēt tik daudz gudrošanas vienā ga­balā? Tā kā, cik man tās kaķa galvas, tad es gan neizgudrotu itin nekā. Cik laika izgāja, šo gabalu sagudrojot, kuru nupat beigās izlasījāt? — Bij gan, nudien, gabals! Nemācītai galvai tur klausoties vien jāapreibst. Lai nu gan tas, ko pirmāk lasījāt, arī nebij nieks par visiem tiem ase- rosiem, iņģestiem un prakvastiem, kuriem arī gan krietni vajadzēja; bet šis bij vēl daudz trakāks. Te dažs dabūja gan to, ko nebij nemaz gaidījis.»

«Jā, tas nu bij tāds vāju spēku un neizdevīga laika darbiņš,» Pie­tuka Krustiņš atbildēja ar savādu pazemību. «Šinīs pagājušās nedēļās

bij laiks arvienu mākujains un drūmlgs, kādā gan izdosies arvienu melanholīgi jeb sērīgi dzejoļi par salauztu siržu dziļumiem, bet mazāk šādi priekš svētku un goda reizēm, kuriem vajaga būt augstiem un spēcīgiem kā klinšu straumēm, un tādi man izveicas vislabāk skolas darbā, ziemu galvas rēķinu stundās, jo tad visa skolas bērnu bara nemierība, rūkšana un dūkšana atgādina jau mazumā šādus izredzētus svētku brīžus, caur ko ceroņa gars pacilājas savādi un ideālīgi uz augšu.»