Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pēc šās runas komiteja atzīs goda mielastu par nobeigtu.»

Pietuka Krustiņam no tribīnes nokāpjot, atskanēja aiz muguras prie­dēs piepeši briesmīga «bravo» kliegšana, pa starpām ari «urā!», ne­ganta roku plaukšķināšana un citāda trokšņa taisīšana, kura negribēja nemaz mitēties. Kamēr Pietūka Krustiņš lasīja, tikām bij Bisars sagājis ar savu pulku viņam aiz muguras priedēs un darīja tagad savu pienā­kumu, jo viņam bij uzdots likt plaukšķināt un saukt «bravo» pēc ikkat­ras runas un dziesmas.

«Ei, kas tā par neizprašanu!» Pietuka Krustiņš ar nepatikšanu iesaucās. Tad, pie Bisara piegājis, rāja viņu par tādu neizprašanu un neizšķiršanu, kas runa, kas programa, jo pie programas neesot nekad jāplaukšķina, nedz arī jāsauc «bravo», bet tik pie runām un dziesmām.

«Nu labi, labi, kad zināms,» Bisars atbildēja. «Kad reiz misējies — misējies, — tas visiem par mācību.»

«Lūk, gunivirzuma prakvasors tu esi, bet nezini, kā sacīt jāsaka, kas jādara!» Ķencis Bisaram pārmeta, kad Pietuka Krustiņš bij jau aizgājis.

«Guniverzuma prakvasors būsi gan laikam tu pats,» Bisars atbildēja,

«bet es esmu — laikam apaļisagambas — velns zin, kas par prezbiteri un azors.»

«Azors esmu es arī,» Ķencis atbildēja, «un ortogrāfijas dipitors, bet nevis guniverzuma prakvasors, kurš gan cits neviens nevar būt kā tu pats, lai vai liedzies vai ne.»

«Nē, nē, es neesmu guniverzuma prakvasors, tas par velti.»

«Bet kurš tad var būt?» Ķencis jautāja.

«Varbūt ir Drekberģis,» Bisars atbildēja.

«Nē, Drekberģis ir dancošanas drigants vien,» Ķencis sacīja. «Bet iesim pie Pietuka Krustiņa, lai izšķir, ka pēc neiziet aplam, jo tagad ir vēl laiks.»

«Iesim, iesim!» Bisars droši iesaucās un gāja Ķencim līdz.

«Guniverzuma prakvasora nav pavisam,» Pietuka Krustiņš, kurš jau bij viņu valodas dzirdējis, sacīja augstā garā, «un jūs, kungi, abi ne­esat vis azori, bet asesori >—»

«Asesori, asesori, asesori, asorisi, areosi- » tā Ķencis ar Bisaru mācījās izsaukt.

«Tāpat arī neesat ne katrs nedz apaļisagambas prezbiters, nedz or­togrāfijas dipitors, bet abi esat direktori »

«Direktori, direktori, dikeroti, dikoteri- » tā atkal abi skaitīja,

jbet arvienu jo tāļāk, jā nejaukāk.

«Bisara kungs pie applaudisemangas un Ķeņča kungs pie ordonances. Bet, cienīgi kungi,» tā Pietuka Krustiņš aiziedams vēl piekodināja, «šo savu tituļu neaizmirstat, jo caur to varētu celties neizlabojamas jukšanas.»

Tagad šie abi palika skaitot, viens: «Apspļaudīsi mantas, apspļau­dīsi mantas,» — otrs: «Ārdu skanste, ārdu skanste,» — un pa starpām bij dzirdams arī: «Tīti teļi, tīti teļi.»

Pa brīdi atveda mērnieku puiši vienu pusmucu brandvīna un labu tiesu dēļu priekš galdiem, ziņodami, ka maltīte drīz iesākšoties, tik vien pašiem vajagot palīdzēt uztaisīt galdus, ko visi, kad bij dabūjuši pa malkam brandvīna, labprāt darīja; tik vien nevajadzīgā kārtībnieku rīkošana, kuri maisījās visur aplam vidū, viņiem nekādi nepatika. īpašu skrāģu galdiem, kā protams, nebij, tāpēc nocirta mežā stakles — jo mērnieka puiši bij atveduši cirvjus līdz — sadzina zemē priekš ikkatra galda rindā trīs pārus. Uz tām staklēm uzlika no vienas uz otru šķērs­kokus un pār tiem šķērskokiem līdzās divi dēļus, un tā bij drīzumā visa nora galdu pilna.

Lai gan nebūt visi saimnieki nebij uz goda maltīti nākuši, tad to­mēr radās norā liels ļaužu biezums, kur starpā netrūka no abām val­stīm tiesu un valsts valdību locekļu. Valdiniekiem mērnieka puiši piekodināja likt vērā to, ka lai nepienākot kādi lieki, kam neesot tiesības pie goda maltītes būt. Viņi sāka skatīt visu pulku cauri un taisījcis raidīt Pietuka Krustiņu, Drekberģi un gandrīz visus plaukšķinātājus no pulka ārā. Bet šie bij lieli pretī, ka viņi esot nākuši goda mielasta pušķošanas komitejas uzdevumā, un daži, kā Drekberģa kungs, bet it īpaši Pietuka Krustiņa kungs, stāvot pie pašas mielasta pušķošanas komitejas goda amatos. Valdinieki turpretī negribēja zināt par komi­teju nenieku, jo viņiem esot visā šai lietā jāpazīst tik vien mērnieka cienīgs tēvs, bet visi citi, kuri sēstoties paši neaicināti rīkotāju, atklā­jēju un darītāju krēslos, jāceļ zemē.

«Jā, simpātijās trūkums pie mūsu tautas pret saviem vadoņiem un gaismotājiem ir vēl joprojām sāpīgi sajūtams!» Pietuka Krustiņš apbē­dināšanas nopietnumā izsaucās. «Un, kamēr tas pastāvēs, tikām nebūs iespējams viņu celt uz augstāku izglītības, attīstības un apgaismības stāvokli. Tie ļaudis, kas staigā krēslībā, kura apklāj visnotaļ, absolut un total to zemi, nenoprot, kas vajadzīgs pie viņu pašu labklāšanās.»

Pēdīgi no mielasta neatraidīja gan neviena, bet kārtībniekus norāja un norīkoja gandrīz pavisam pie malas, jo tādu ākstu, tirgus sargu un cil­vēku dīdītāju še nemaz nevajagot; tomēr savu piesprausto zīmju viņi neatdeva vis, teikdami, ka tās varot atņemt tik pati komiteja, kura vi­ņas devusi un kurai tās arī piederot. īsti, kā sacīt jāsaka, Ķencis bij šai lietā liels.

Beidzot uz saules iešanu sāka mērnieka ļaudis vest un nest visu kas vajadzīgs maltītē pie ēšanas un dzeršanas, kā bļodas, koka karotes, krūzītes, maizi, vēl dažas mucas bairīša un cita alus un vēl citu visu kas pieder pie tādām lielām un retām viesībām un dzīrēm. To visu redzot un palīdzot sarīkot, iekšķīgs nemiers un nesaderība viesu starpā izzuda, tā ka kārtībnieki sāka atkal no jauna ļaudis drusku vajāt; tik vien Ķencis palika vēl sašutis, jo viņš bij kā jau direktors iebārts par visiem vairāk, tādēļ stāvēja tagad savrup un klusu, turēdams savu or- donances direktora rīksti abās rokās aiz muguras. Viņš negāja daļā arī ne pie mucu izcelšanaš no ratiem, nostādīšanas uz steķiem un aņķinu iegriešanas, ko citi darīja bez rīkošanas un ar lielu prieku.

Visupēdīgi atveda no muižas dažus toverus azaida, un maltīte iesā­kās. Visi sēdās pie galdiem uz dēļu soliem, kurus bij vajadzējis arī pa­šiem uztaisīt. Azaids, kāposti ar gaļu, bij itin brangs. Alus, brand­vīna un arī bairīša netrūka. Čangalieši sāka ēst ar pilnu garšu, bet no slātaviešiem lielākā puse tik drusku pabaudīja, slepen priecādamies uz daudz ko labāku, kura būšot čangaliešiem žēl, kad paēdīšot brangi kāpostu vien.

Šai brīdī, kur patlaban atjāja arī pats mērnieks un gāja ap galdiem, viesus laipni sveicinādams, kāpa Pietuka Krustiņš uz tribīni un lasīja savu apsveicināšanas dzejoli, ņemdams no paša virsraksta iesākuma: «Apsveicināšanas dzejols pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, goda viesiem un dažiem no komitejas uzaicinātiem svētku pušķotājiem, .. zept. 18.., komitejas uz­devumā sacerēts un deklamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Motto: Pro patria vivere atque mori:

Augsta dziesma, skani, skani

Zilā zvaigžņu haosā!

Nemirstīgu dari mani

Tautas vīru eposā!

Apkamp visu firmamentu,

Univerzums nu ir tavs,

Tērp ar violetu lentu

Visus mūs, kad Pikols raus!

Tur aiz kapa, tautas brāļi,

Vaļā stāv elizijums;

Citas dzīves fluidums