Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Par slātaviešu un čangaliešu pašu niknumu un ienaidu es nebēdāju nenieka,» Feldhauzens sacīja, «jo tie ļautiņi gan sirdās, gan grasās, bet tomēr atriebties nedz spēj, nedz drīkst; es viņus pazīstu un saprotu itin labi. Slātaviešu un čangaliešu dēļ mēs varam būt droši, jo viņi sir­dīsies gan vēl kādu laiku mums aiz muguras, bet pēc apklusīs, aiz­mirsīs, un no viņu sirdīšanās neiznāks vairāk nekas kā tik biedināšana un piktošanās ar dūri kabatā; turpretī no viņu kūdītājiem un musinā­tājiem, kuri stāv viņiem priekšgalā un paši varbūt vis tik daudz nesirdās, ir gan ko bīties, jo tādi, kas drīkst maisīties ar savu spēku tie­sas darīšanās, atsvabināt noziedznieku ar varu, izsacīt tiesai rupjības un man biedinājumus, tādi, kuri drīkst izdoties Čangalienā par mēr­niekiem, izkrāpt manā vārdā ļaudīm daudz naudas un tad sūtīt vēl man visu Čangalienu atklāti ar dāvanu vezumiem uz kakla, par ko smejas tagad pasaule tuvu un tāļu, tādi spēs arī daudz ko citu, — tādiem iemusinātājiem skries ļaudis labprāt līdz un viņiem klausīs; un, ka kaut kas lielāks ir gaidāms, par to es vairs nemaz nešaubos, jo man ir nākušas dažas sīkākas ziņas un nomanītas domas arī bez jums.»

«Jā, es arī nešaubos,» Raņķis runāja no jauna, «un arī zinu un esmu pārliecinājies, ka no pašiem šiem ļaudīm, kādi viņi ir šinīs abās valstīs, nav ko bīties; Kaspars Gaitiņš, kurš bij tas vienīgais bīstamākais starp viņiem, ir par laimi gan jau projām; tik vien tas, ka viņš noslēpis visiem savu tagadējo dzīves vietu, nenozīmē nekā laba, un tāpēc nav vis viņš arī pavisam piemirstams.»

«Nē, to viņš ir darījis tik tādēļ, lai Oļiņi nezin sadzīt savas audzēk­nes, kura, kā skaidri domājams, esot nogājusi kopā ar kādu vecenīti, savu auklētāju, viņam slepen līdz,» Feldhauzens ieminējās. «Oļiņi esot bijuši viņu mīlestībai stipri pretī un gribējuši izdot to meiteni pie Prātnieka, bet tā bijusi atkal tam pretī; tāpēc gan var domāt, ka Gaitiņam viņa mājas atņemšana bij pa prātam, un tādēļ arī gan viņš to tik viegli atlaida. Tās lietas es esmu gan jau visas saklausījis un pār­domājis.»

«Es arī gan,» Raņķis atteica, «bet tomēr, tomēr es nevaru vis ar tiem cēloņiem vien apmierināties, kurus jūs liekat tik droši viņa mierīgai aiziešanai un dzīves vietas noslēpšanai. Bet nu tāļāk: ļaužu vidū es uzturējos visupirms tādēļ, lai no tiem var dabūt zināt viņu priekšnie­kus, to īstās domas un arī to, no kuras puses var pie viņiem tuvoties. Iemaisījos kādās kāzās, kurās arī palika visām valodām par virslietu tās pašas mērīšanas, kā arī zemes dalīšanas lietas un gaidāmā goda mal­tīte, uz kuru daži ļoti priecājās, bet citi turpretī runāja par viņu tik ar ļaunīgiem izsmiekliem, pieminēdami arvienu, kā Srekhubers runājis un kā viņus mācījis. Caur to tad es arī pārliecinājos, ka Srekhubers ir viņu īstais galva, kaut gan to zināju agrāk, bet, zināms, tik no stāstī­šanas.»

Tagad sāku domāt uz to, kā būtu iespējams uzturēties kādu laiku Srekhubera tuvumā, tāpēc ka varbūt no viņa paša izdabūtu drīzāk dažas tumšuma atslēgas, jo, ka šis cilvēks savu noslēpumu vis nepietur

jeb arī nespēj pieturēt, tas jau bij zināms. Lai varētu šo nolūku sa­sniegt, tad grāvju rakšanas amats man bij jāatstāj, jāiet pie kāda saim­nieka par algādzi un jāgaida, līdz viņam radīsies vajadzība sūtīt uz sudmalām malt, kas arī gan drīz gadījās, līdzko iekūla jaunos rudzus.»

«Bet vai jūs, par algādzi būdams, spējāt arī nopelnīt algu?» Feld­hauzens atkal pasmiedamies jautāja. «No zemkopības darbiem jūs laikam nenieka neprotat un neesat arī ieraduši viņus izturēt?»

«Jaunās dienās par laimi esmu drusku ar zemes darbiem iepazinies, tāpēc varēju gan. cik necik sajēgt, kas un kā jādara,» Raņķis atbildēja, «bet grūtuma jau neieradušam bij diezgan; tomēr izturēju gan visu līdz, tik vien pie kulšanas vajadzēja palikt vājam, citādi būtu putekļos jāaizrijas. Pēc tam tad, kā jau pieminēju, nokļuvu tūliņ uz sudmalām, ar ko viss kalpošanas darbs beidzās. Sudmalās ir tagad maz ūdens, bet daudz malēju, tāpēc vajadzēja gaidīt ilgāku laiku, līdz pienāk malšanas kārta, kas bij manam nolūkam īsti par labu, jo caur to iznāca vairāk laika citiem ko runāt un man ko klausīties un pētīt.

Lai nu kā kurā vietā, bet sudmalās runāja jo drošāk un trakāk, īsti pats Srekhubers, jo viņš izsacīja ar skaidru vārdu, ka vajadzējis mūs un visus, kas turas ar mums, nolietot, un tad pēc tam būtu nākuši citi mērnieki, kuri vairs nebūtu drīkstējuši tā darīt. Viņš sunīja slātavie- šus un tāpat arī čangaliešus par gļēvjiem, ka nezinot un nedarot, kas darāms.»

«Vai tas nav traks velns!» Feldhauzens iekliedzās ar izbailēm. «Vai jūs nevarējāt tūliņ piesaukt lieciniekus?»

«To es varēju gan un arī jau pārdomāju, bet nedarīju tādēļ, ka tad būtu visa tāļāka izpētīšana pagalam un man jādodas pazīstamam,» Raņķis atteica.

«Bet vai viņa nevar likt par tādu valodu tūliņ apcietināt, jo lie­cinieki, kas dzirdēja, atminešies gan?» Feldhauzens runāja iekustinātā balsī.

«Jā, bet kurš tad būs tas sūdzētājs, jo «reiboņa», kā mani sudmalās saukāja, nav vairs pasaulē atrodams.»

«Tas ir tas posts,» Feldhauzens domīgi sacīja. «Bet vai es nevarētu viņa apsūdzēt un uzdot tik tos lieciniekus, kas to dzirdēj a.»

«Nekā, arī tas būs veltīgi, jo tur viņa paša piekritēji vien vairāk bij, tik Prātnieks un kādi citi no mūsu puses, tāpēc tur nenieka nepie­rādīs. Lieciniekus gan būtu piesaucis, kā domāju, Prātnieks arī, ja vien

nebaidītos, ka caur Šrekhubera sūdzēšanu var nākt gaismā dažas lie­tas, kuras tikpat viņam, kā mums nebūtu īsti patīkamas.»

«Vai Prātnieks arī jūsu nepazina, un vai viņš cieta klusu, kad tādas valodas dzirdēja?»

«Nē, pazīt viņš manis nepazina, tāpat kā citi, bet pretī runāja tomēr, kaut gan nevis taisni pašam Šrekhuberam acīs, jo ar to ir velti iesākt.»

«Nolādēts velns no cilvēka!» Feldhauzens izsaucās. «Kad viņa ne­būtu, cik mierīgi tad viss izietu galā! Ar visiem spēkiem būtu jārauga dabūt viņš no ceļa laukā.»

«Bet klausaties tāļāk,» Raņķis sacīja. «Es pavedināju malējus runāt par tiem pašiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem; tur starp citām lietām dzirdēju skaidri izteicamies, ka tas bijis Grabovska darbs, jo priekš tam esot šepat Slātavā ar visiem saviem neliešu palīgiem uztu­rējies — laikam gan krogā; dzirdēju stāstam, ka nesen esot kāds slāta- vietis nezin kurā pilsētiņā Grabovski saticis, bet tas negribējis viņu vairs pazīt, jo bijis itin smalks kungs un valkājis pilnu bārdu. Kādēļ Grabovskis negribēja slātavieša pazīt, tas nu gan ir saprotams, jo vi­ņam jābīstas no sadzīšanas.

Malējiem tā runājot, meldera puisis ieminējās, ka viņas otrdienas vakarā bijis arī pie viņa kunga jeb meldera kāds svešs, skaists kungs ar melnu, garu bārdu. Tālāk taujādams, dabūju zināt, ka tas svešais kungs solījies atkal pēc kādas nedēļas laika nākt. Nu es nedomāju ne­maz vēl uz samalšanu un projām braukšanu, laidu tīši malšanas rindu garām, izlikdamies arvienu par piedzērušu, jo, pēc puiša vārdiem, va­jadzēja būt šinīs pašās dienās nedēļai apkārt. Bez šaubīšanās es ticēju, ka tas svešais kungs nav bijis nekas cits kā Grabovskis, jo tas ir tas vienīgais no svešākiem, ar kuru Srekhubers, še Slātavā būdams, ir draudzējies un kurš ir viņu uzmeklējis jau agrāk arvienu, kad Srek­hubers bij vēl pie otra.