Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Guļu vietu es uzņēmu malēju istabā uz lāvas, no kuras, kad paceļas, var skatīties pa krāsns augšu meldera priekšējā istabā, jo tur vien es varēju cerēt dabūt šo svešo vaigā redzēt pie projām iešanas vai pie ārā nākšanas no dibena istabas.

Pirmo nakti nogulēju, bet nemanīju nekā; otrā naktī turpretī neilgi priekš pusnakts ienāca patiesi garš vīrs pelēkā mētelī, ar bašliku galva un aiztītām acīm. No auguma un no iešanas vien es tūliņ pazinu, ka viņš cits nav kā Grabovskis. Lielās drēbes un galošas, kā to gulēdams caur sienu drusku dzirdēju, ienācējs atstāja priekšējā meldera istabā un tad tik gāja tālāk.

Tos malējus, kuri, gaidīdami malšanas kārtas, uzturējās tai pašā istabā, kurā es gulēju, izskaudu ārā caur to, ka, dzēruma murgos pa istabu streipuļodams, nodzēsu it kā netīši lampiņu un noglabāju.

Drīz pēc pusnakts dzirdēju meldera guļamās istabas durvis atveram un redzēja gaismu spīdam pa krāsns augšu ārā. Tūliņ varēja dzirdēt ari divi vīrus kaut par kādiem jokiem vācu valodā sarunājamies un smejamies. Es pakāpies skatījos pār krāsni un redzēju, ka biju pareizi domājis un pareizi dzirdējis, jo Grabovskis, tagad ar pilnu, skaistu bārdu, taisījās projām, vilkdams mēteli, apsiedams šalli un bašliku. Pēdīgi, kad bij sataisījies, tāpat kā atnākot, tad Srekhubers vēl viņam piekodināja: «Nu, neaizmirstat tik piektdienas vakara, jo, ja to palai­žam garām, tad vairs maza cerība uz izdošanos.»

«Ja tik dzīvs, tad būšu; uz to varat droši palaisties.»

«Bet tas arī jāliek vērā, no kuras puses jūs nākat, jo to vakaru visi ceļi ņudzēs vien aiz goda viesiem.»

«Man būs jānāk gan laikam no Vainavas puses, jo tur tas ceļš būs itin mierīgs, tāpēc ka no tās puses nenāks nekādi goda viesi.»

«No Vainavs puses?» Srekhubers domīgi runāja. «Tas ir laikam tas pats ceļš, kurš iet gar veco kapsētu?»

«Jā, tas pats,» Grabovskis, cimdus vilkdams, atbildēja.

«Jā, tas ceļš būs gan kluss,» Srekhubers sacīja, «jo slātaviešu tai pusē vairs daudz nav un čangalieši arī pa to ceļu nenāks.»

«Bet es domāju, ka uz tumsas laiku būs klusi jau visi ceļi,» tā Gra­bovskis, «jo tik ilgi gan tie gadiem salkušie un slāpušie viesi negaidīs.»

Pie šiem vārdiem viņi taisījās nākt ārā un man vajadzēja steigties savā vietā atpakaļ, lai nepamana, un to vajadzīgo jau es arī biju re­dzējis un dzirdējis.

Sis notikums gadījās pagājušā naktī, un šorīt es negāju vairs nemaz pie sava saimnieka, bet uz kādu krogu, kur stāvēja mana soma ar la­bākām drēbēm, jo saimnieks, dzirdēdams par manu nevērīgo un palaid­nīgo dzīvi sudmalās, bij atnācis vakar pats, samalis un aizbraucis naktī uz māju, atteikdams man algādža vietu pie sevis īsti tāpēc, ka vakarā manis nevarēja uzmodināt no piedzēruma miega un aizsūtīt uz māju pēc zirgiem. Mežā kādā zināmā vietā nomazgāju krāsu no sejas, bār­das un matiem, pārģērbos savās īpašās drēbēs, iegāju pie kāda pazīs­tama, dabūju zirgu ar pavadītāju un braucu tūliņ šurp.

Šis nu ir viss manas pazušanas laika dzīves stāsts. Pēdas tam zvē­ram esmu sadzinis, un viņa teka ir zināma, tāpēc tagad jānospriež tik tas, vai viņu ķersim slazdā vai valgā, vai dzelžos, bet ķert viņš šoreiz jāķer pašā ceļā, uz jaunu laupīšanu ejot, kura gan nav zināma, bet cieti nodomāta un var, kas zin, būt vēl kaitīgāka un bīstamāka nekā pirmā. Viņi liek savam darbam vislielāko svaru uz to vakaru, kurā mums še būs goda maltīte, tādēļ jāapsargājas un jāapdrošinās uz vi­sām pusēm.»

«Man ir pietrūcis gandrīz dvašas klausoties,» Feldhauzens sacīja. «Še jāpateicas tik jūsu pūliņiem un izveicībai, ka tiekam varbūt no slepenām, tuvām briesmām glābti.» To runādams, Feldhauzens vilka dvašu patiesi dziļi un gari, slaucīdams ar lakatiņu sviedrus no pieres.""

«Ja varētu izzināt, uz ko viņi īsti sataisās, tad varētu sataisīties pretī un saņemt pašus cieti,» Raņķis teica. «Visupirms jums jāgādā dabūt naudu un citas kādas dārgākas lietas drošā vietā, jāapsargā māja sle­peni ar labi apbruņotiem vīriem, kuri prot krietni ar dažādiem ieročiem rīkoties, jo, kas zin, vai viņi netaisās uzbrukt taisni jums pašiem. Tāpat arī būtu jāapvaktē sudmalas un Srekhubers, lai, ja ietu laukā, var tikt uzlūkots, un līdz ar viņu Grabovskis, kurš, zināms, tur nonāks.»

«To varēs darīt gan visu, un tas būs arī jādara,» Feldhauzens domīgi atbildēja, «bet labāk un drošāk gan būtu, kad Grabovskis šai reizē pa­visam pazustu. Jūs gan sapratīsat, ko gribu sacīt. Līdz ar viņu vajag iz­putēt tad arī visiem tiem nodomiem. Citādi, ja šās drošības nav, tad es arī nevaru uzdrošināties iet un būt klāt pie goda maltītes, un, ja es ne­eju, tad tie visi par to ļoti noskums, kā jau ir dzirdēts.- Mans

ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vaja­dzības vaļā. Krietns medījums — krietna alga. Ko jūs do­mājat par to lietu, Ranke kungs?»

«Hm, hm — hm!»

Kaut gan goda maltītes iesākums bij nolikts uz pulksten sešiem vakarā, tad tomēr slātaviešu un čangaliešu saim­nieki sāka lasīties tūliņ pēc pusdienas zināmā norā aiz Slātavas sila, kur, kā protams, neatrada vēl nenieka priekšā kā tik zināmo komiteju savās vajadzībās rīkojamies. Dažiem bij vajadzējis nobraukt pat līdz trīsdesmit verstu garus ceļa gabalus, tāpēc var domāt, ka viņi nebij no rīta kavējušies mājās visai ilgi un ka tagad vis no ēšanas un dzeršanas bēdzin nebēgtu.

Prātnieks, Pietuka Krustiņš un visi citi komitejas locekļi, kā arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji bij salasījušies norā jau sen priekš pusdienas, lai var uz visu godam sarīkoties, noturēt pēdējos mēģinā­jumus un sagādāt visu, kas vajadzīgs pie tādas slavenas goda maltītes kārtīgas izvešanas. Papriekšu taisīja runātājiem no dēļiem «tribīni», kā Pietuka Krustiņš sacīja; to appušķoja pēc ar skujām un piestipri­nāja pretī augšā pie priedes pāri pār runātāju galvām transparentu ar tiem vārdiem: «Savienība — tautas stiprums!» Šos vārdus nodomāja pēc no otras puses apgaismot ar uguni. Kad tribīne bij pilnīgi uztaisīta, tad Pietuka Krustiņš uzkāpa augšā, kā pats sacīja, pamēģināt, kā runāšana uz viņas veikšoties, un arī iemanīties, kādu atbalsi dodot šī apkārtne, lai tad varot zināt, kā runājot balss pēc viņas jācilā. Līdz ar to varot izmēģināt arī plaukšķinātāji un «bravo» saucēji savu veiksmi, tāpēc uz­deva Bisaram nostāties ar visu savu pulku atstatāk un pēc pabeigtas mēģināšanas runas darīt savu zināmo un uzticēto pienākumu. Lai šī mēģināšanas runa nepaliktu bez vispārīga labuma, tad Pietūka Krus­tiņš nelaida vis no mutes vienīgi tukšu skaņu, bet deva saviem vār­diem nozīmi, likdams komitejai un sapulcinātiem plaukšķinātājiem pie sirds, cik liels un svarīgs uzdevums tas esot — būt par šāda nedzir­dēta goda mielasta sarīkotājiem, tāpēc gan ikkatrs no šiem izredzē­tiem vīriem turēšot par svētu pienākumu — tās uzticētās goda vietas un goda darbus arī godam piepildīt.

Kad Pietuka Krustiņš bij nokāpis, apliecinādams, ka tribīnes taisī­šana esot izdevusies brangi, jo runāšana uz viņas tekot itin viegli, un Bisars ar savu pulku iztaisījis brangu plaukstu un kliegšanas troksni, ka tikko ausis nekrita cieti, tad Švauksts ar Drekberģi gribēja arī ar visu varu iet augšā un pamēģināt runāt, tāpat kā linus mīstīt jaunā piedarbā; bet no komitejas puses viņiem tā neatvēlēja nekādā ziņā, jo, kad viens esot izmēģinājis, tad esot diezgan un citiem vajagot rimties, citādi gribēšot mēģināt visi un kas tad darīšot tos darbus.