Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pēc kādas stundas «reiboņa» nokāpa kasīdamies un murgodams no savas lāvas zemē, sāka streipuļot pa istabu un atzvēlās pie durvīm it kā pie krāsns, kad grib sildīties. Kādu brīdi pasildījies, skrēja nost un klie­dza: «Kas, velns, tā par krāsni? Vējš vien kauc pa iekšu,» — jo ārā bij stipra auka ar lietu, tādēļ pie tādas krāsns nevarēja vis daudz sasil­dīties; pēc tam viņš sāka grābstīties ap krāsni un ap sienām, meklē­dams durvju. Par visu to bij citiem malējiem diezgan ko smieties, bet, kad «reiboņa» pēdīgi, gar logu krizdams, norāva un apdzēsa netīši lampu, tad visi sāka sirdīties un daži gribēja vainīgo pat pārmācīt, bet nevarēja tumsā notvert. Kāds malējs izgāja pēc savas sveces un, to uzdedzinājis, sāka meklēt līdz ar citiem nogrūstās lampas, bet neat­rada viņas nekur. Pats «reiboņa» bij pa to starpu uzrāpies atpakaļ uz lāvas un gulēja tādā pašā neatmanīgā miegā kā papriekšu. Malēji, vēl kādu brīdi lampas meklējuši, izgāja visi sirdīdamies namā, jo kurš gan lai še priekš visiem savu sveci dedzinot? Tātad malēju istabā pa­lika atkal «reiboņa» vien uz lāvas, un, kurš vien durvis no āras vai no nama puses pavēra, tas izgāja atkal tūliņ atpakaļ, iesaukdamies: «Tumšs!» Melderis bij iegājis drīz pēc tam, kad tas svešais ienāca, arī viņam līdz savā dzīvoklī un neiznāca vairs no turienes, tāpēc nebij neviena, kas gādātu par jaunu gaismu.

Pusnakts varēja būt jau pāri, kad atspīdēja no iekšas pār krāsni malēju istabā gaisma, un drīz aiz durvīm meldera priekšistabā bij dzir­dama puslīdz droša sarunāšanās vācu valodā. «Reiboņa» bij tūliņ no­modā un pakāpies skatījās pār krāsni meldera istabā, no kuras nāca tā gaisma un kurā bij dzirdama sarunāšanās. Viņš skatījās un klausījās labu brīdi un tad atkrita atkal piepeši uz lāvas un gulēja, it kā būtu pa­vadījis vairāk nakšu nomodā. Drīz atdarījās meldera istabas durvis, pa kurām iznāca tas pats svešinieks, pavadīts no meldera ar vēja luk­turi rokā. Kad viņi abi bij izgājuši ārā un «reiboņa» palicis tumsā at­kal viens pats, tad viņš ņurdēja pie sevis skaidrā vācu valodā: «Hm, hm, jā, jā! Nākošas piektdienas vakarā pa to ceļu gar veco kapsētu. Tas ir tai paša vakara, kura bus saimniekiem maltīte.»

Otrā rītā atradās pazudusē lampa turpat uz loga, un viņas vietā bij nozudis atkal «reiboņa»; bet šā zuduma jeb trūkuma nesajuta gan laikam neviens.

Tanī pašā dienā pēc pusdienas iebrauca vecākais palīga mērnieks Raņķis jeb Ranke, kā viņš pats savu vārdu rakstīja, pie vecā mērnieka Feldhauzena. Raņķis nebij redzēts labu laiku, jo slātavieši domāja viņu esam Čangalienā, bet tur viņš pēc robežu izdzīšanas vairs neuz­turējās, un tagad bij Čangalienā jau pat izlīdzināšanas komisija savu taisnību izvadājusi.

Feldhauzens saņēma Raņķi ļoti priecīgi it kā kādu sen ar nepacietību gaidītu vēstnesi. Viņš to ieveda tūliņ savā īpašā istabā un aiztaisīja durvis.

«Nu, Ranke, tad jūs pēdīgi esat tomēr atkal atradušies,» viņš, ci­gāru ņemdams un Raņķim arī sniegdams, nemierīgi runāja. «Es sāku vai šaubīties, ka būsiet pavisam vai pazuduši.»

«Jā, man bij kādu laiku jāpazūd, lai jūs varētu no pazušanas glābt,» Raņķis pusjocīgi atbildēja, pie kā bij redzam-s, ka šie vīri nestāv vis atstatu viens no otra.

«Nu jā, tad būsat gan izstaigājuši kā Dante vai pašu elli un varēsat pastāstīt daudz ko jauna,» Feldhauzens, Raņķim krēslu paceldams un pēc tam pats apsēzdamies, sacīja.

«Jā, jā; bet viss, kas jauns, nav vis arī ik reizes jauks, un no elles to var gaidīt jo mazāk,» Raņķis, cigāru aizdedzinādams, atbildēja.

«Nu, tad būsat atraduši ari padomu, kā tam, kas nejauks, var stāties pretī, jo tā ir pestīšanas darba otrā puse,» Feldhauzens, gribēdams drusku jokot, sacīja; bet varēja nomanīt, ka viņa prāts nestāv vis pie jokiem un ka viņš gribētu labāk, lai Raņķis griežas jo drīz pie no­pietnības.

«Es neesmu vis pašvarīgs pestītājs, tāpēc izglābšanās padoms būs jāatrod mums abiem kopā,» Raņķis atjokoja, «jo ir diezgan labuma, kad es spēju izmeklēt tik to, uz kuru pusi ir dzenamas pēdas tiem jeb tam, kurš pērn izvilka čangaliešos uz jūsu vārda un jūsu ezerā slepen tik bagātu lomu.»

«Nu labi, labi; tad izstāstāt jel visu, ko esat izdibinājuši,» Fedhauzens ar nepacietību sacīja.

Raņķis iesāka stāstīt.

«Pēc tam kad es biju pie jums pēdējo reizi, tad man, kā atminēsa- ties, nebij izdevies nenieka saklausīt, nedz arī pēdu sadzīt tiem pērnās vasaras čangaliešu krāpējiem, kaut gan biju nodarbojies gandrīz visu gadu ar to vien; tik no pašu čangaliešu stāstījumiem, kuri skanēja pa visu valsti vienādi, varēja noprast, ka cits nav bijis gan kā Grabovskis, bet, kur viņš pēc tam palicis un kur tagad atrodams, tas nebij zināms nevienam. Arī visi klaušinājumi tuvu un tālu pa laukiem un pilsētām palika bez sekmes; tik vien daži krodzinieki pa to ceļu, pa kuru tie krāp­nieki bij braukuši uz dzelzceļa staciju, atminējās tādus kungus redzē­juši, kādus čangalieši viņus apstāstīja. Pēc tam tad, kad še pēdējo reizi no jums aizgāju un kad visas pētīšanas pa ārpusi bij veltīgas, sāku darboties šepat pa Slātavu. Bet, kamēr es gribēju kļūt pie ziņām un ar noslēpumiem pazīstams, tikām neveicās nenieka, kaut gan va­rēja nomanīt, ka viens un otrs ko zin un ka šur un tur būtu kas atro­dams, ja tik tie zinātāji uzticētos jeb iedrošinātos stāstīt.»

«Bet vai Prātnieks nevarēja nekā līdzēt?» Feldhauzens jautāja.

«Itin nemaz, jo no sevis viņš nezināja nenieka vai nebij šai lietā pats nekā piedzīvojis, un uzticības viņam trūka valstī jau tāpat kā man. Līdz ar to varēju nomanīt arvien vairāk un vairāk, ka valstī ce­ļas nemiers pret zemes dalīšanu un ienaids uz dalītājiem, kā ari uz citiem visiem, kuriem tur bij kaut kāda ziņa vai nu atklāti, vai tāpat. Velns zin, caur ko ir nākušas gaismā šādas tādas mazas savstarpības, kas bijušas jums un ari man ar dažiem saimniekiem? Tās tad labi iz­pušķotas gāja un iet vēl tagad no mutes mutē pa visu valsti, un arī čangalieši ir jau no šās sērgas aizņemti. Visur kliedza par netaisnību un par taisnības pārgrozīšanu aiz dāvanām; dažā vietā man sacīja tādas lietas gandrīz jau taisni acīs, un uzņemšanu atradu vairs tik vien pie tuvāk pazīstamiem; arī zirgu un viena paša zirga dabūt bij diezgan grūt, kaut gan agrāk gandrīz visur saimnieki tos piedāvāja. Visam tam nemieram, kā jau gan bij zināms, bet kas pēc izrādījās jo gaišāk, stāvēja un stāv joprojām priekšgalā Šrekhubers. Tātad man pazīsta­mam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu būt viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sa­runājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna arvienu kādu plākstera lupatiņu. Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man citu izskatu.»

«Bet kā jūs noslēpāt savas zaļganās acis?» Feldhauzens pasmieda­mies jautāja. «Jo pie tām vien vajadzēja jūs pazīt.»

«Tas bij tas grūtākais gabals,» Raņķis atbildēja, «jo acīm citas krā­sas dot nevar; tomēr tiku galā arī ar šo lietu un caur to, ka manu acu nedabūja gandrīz neviens redzēt, kas bij jātur ikkatru acumirkli vērā. Pie grāvju rakšanas es pieņēmu puisi, kas to darbu prata, un tad strā­dāju itin lēti, caur to varēju dabūt darbu īsti tādās vietās, kur gribēju, un tādas vietas bij it īpaši krogi, kur griežas arvienu daudz ļaužu un kur dzird visādas valodas. Pats es, izlikdamies par dzērāju, dzīvoju arvienu pa kroga istabu un gāju pie rakšanas tik tad, kad krogā nebij nekādu svešu cilvēku. Tur tad, zināms, dabūju dzirdēt ļaužu domas at­klāti; bet tās nav nekādas labās priekš mums: rūgst un nāvīgs ienaids ir saraudzējis abas valstis pret mums, jo čangalieši vis nepaliek slā­taviešiem pakaļ. Gan stāv mūsu piekritēji cik spēdami uzticīgi priekš mums, bet viņu ir mazākais pulks, un viņiem jābaidās arī pašiem no pretiniekiem tāpat kā mums.»