Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Tā ir no komitejas, akurāt punktum, diviem fersoniem uzbrukšana, ka viņa vienam ļauj probierēt runāt, bet citiem ne,» Švauksts sacīja, «jo plaukšķinātāji un «bravo» saucēji var pie mums arī savu kunsti probierēt.»

«Lai tad komiteja pati arī norāda, kurp var iet tāļāk žēloties, jo ar šādu aprobežošanu mēs nevaram būt mierā,» Drekberģis arī, pārestību sajuzdams, uzgāja komitejai ar visu piktumu virsū.

«Ej vien, kā sacīt jāsaka, kurp pats gribi, un žēlojies, kur patīk,» Ķencis no komitejas puses lepņi atbildēja, «jo liegt mēs neliedzam, tāpēc ka tagad ir brīvestības laiki un var darīt, ko kurš grib.»

«Kādēļ tad akurāt vienam vien ļauj muti izprobierēt, kad ir brīves­tības laiki?» Švauksts atķēra. Tomēr klausīties viņos neviens vairs neklausījās, bet gāja pie jauna darba — pie zīmju salikšanas kārtīb­niekiem, jo tūliņ esot jāsāk gādāt par kārtību, tāpēc ka viesi nākšot drīz kopā, kā tas arī bij.

Kārtības priekšniekam Ķencim piesprauda pie cepures priekšā zaļu krustu un viņa apakšniekiem, citiem kārtībniekiem, zaļas lentas kreisā pusē pie cepurēm. Ķencis ņēma tūliņ lokanu spieķīti rokā un sāka rī­kot kā tirgus sargs visus atbraucējus, lai piesienot zirgus priedēs. Citi kārtībnieki darīja tāpat un to pašu, caur ko darba visiem nepietika, tāpēc Švauksts, kurš arī ar visu savu sarkano šalli bij kārtībniekos, negribēdams dzīvot bez darba, sabāra reizes divas Drekberģi pa vāciski un vienu reizi viņu pat sagrandīja, ka tik daudz pa noru skraidot no vienas puses uz otru un brīžam pat vēl kliedzot; tāpēc lai dzīvojot mie­rīgi pie malas un, ja gribot pīpēt vai runāt, tad lai pieteicoties pie hern Švaukstē. Šo pašu sludinājumu viņš izsauca pēc arī vēl no tribīnes.

Drekberģis bij iecelts par danču priekšnieku un piederēja arī pie plaukšķinātājiem, kādēļ turēja sevi godā Švaukstam līdzīgu un pārāku par «klusiem viesiem» — kā tādus nosauca, kuri nepiederēja pie ne­kādas darīšanas, nedz izrīkošanas, — tāpēc viņš neļāva vis Švaukstam tā uzkundzēties, bet bārās un biedināja tāpat pa vāciski pretī: «Vart, vart! Ich dihr zeijen!»

«Vas darf du mihr per dihr heisen?» Švauksts uzkliedza. «Mihr heisen hern Švaukstē.»

«Und mihr heisen auch Drekberģa hern!» Drekberģis atcirta un tad, muti atplētis, ar Švaukstu gari mēdījās: «Ēē!»

Pietuka Krustiņš ar brilli uz acīm, papīru rulli rokā un zīmiķi aiz auss skraidīja pa ļaužu vidu, pēc kara vīru likuma ar rokas pacelšanu sveicinādams un uzaicinādams, ka, ja kas gribot vēl turēt ārpus komitejas programas kādu runu, tad komiteja to atļaujot gan, tik vien vajagot tūliņ iepriekš iesniegt komitejas priekšniecībai uzrakstītas dispozīcijas par runas tematu un saturu līdz ar lūgumu par pielaišanu pie runāšanas. Švauksts ar Drekberģi sacīja, lai viņus pierakstot vien tāpat bez visas dispozīcijas un temata, jo viņi izrunāšot gan vēl gudrāk nekā skolotie no saviem rakstiem.

«Jā, bet tādu runu komiteja nevar pielaist, jo viņai jāzina pēc likuma ikkatras runas saturs un uzdevums, par ko grib runāt,» Pietuka Krustiņš augstā valodā atbildēja.

«Es gribu sadot bagātiem krietni virsū,» Drekberģis teica, «un tad tu ieliec to manu runu pēc avīzēs.»

Tomēr Pietuka Krustiņš pastāvēja pie tā, ka tādas runas netikšot pielaistas. Pēc tam Drekberģis, viņa ieskatījies, sāka arī sveicināt ci­tus ar rokas pielikšanu vien pie cepures, par ko Švauksts atkal viņu reizes divas vāciski sabāra.

Kārtībnieki rīkoja arvienu pulcējošos ļaudis bez mitēšanās šurp un turp, nelikdami miera nedz stāvot, nedz ejot, caur ko tie pēdīgi kļuva pavisam pikti un sprieda savā starpā, ka tādi draņķi esot pavisam iz­sitami, jo kas viņi gan esot, ka drīkstot ar cilvēkiem tik daudz muļķo­ties? īgnums un riebums par tādu kārtībnieku kārtošanu auga arvienu augumā un īsti caur to, ka tik ilgi bij jau nodzīvots, bet baudīt vēl ne­dabūja nekā un izlikās, ka arī nesagaidīs tik drīz, jo gādājam par to neredzēja neviena.

Nezin kā gan kārtībniekiem pēdīgi klātos, ja mērnieka puiši neat­vestu pāra mucu alus, kuru dēļ aizmirsa tūliņ iekaitinātie mielasta viesi savas dusmas, un kārtībnieki griezās ar savu rīkošanu pie mucām, bet, zināms, tik ar to nolūku, lai var dabūt paši papriekšu un vairāk alus. Bet mērnieka puiši, kuri paši to alu izdalīja, raudzīja cieti uz to, lai nedabūtu daži vairāk un daži mazāk, bet, cik iespējams, visi vienlīdzīgi, caur ko kārtībniekiem, kuri gan gribēja pirmā galā dabūt to mucu pa­visam savā varā, neizdevās vis īsti tā, kā domāja, jo alus izdevēji viņus ieskatīja tik par tādiem pašiem kā citus visus.

Šis alus pajautrināja stipri vien saīgušos viesus, un, kad vēl bij da­būjuši pa gabaliņam maizes, kuru arī drīz atveda, tad viņiem bij, kā paši mēdza sacīt, sirds atkal savā vietā.

Pietuka Krustiņš izlasīja, kā pats teica, cienīgas komitejas uzdevumā goda mielasta pušķošanas programu, papriekšu izstāstīdams, ka šim esot tas gods — būt par komitejas aktuarijusu, par kuratorijuma prezidentu un arī par visas šās komitejas un viņas daiļo panākumu uzsācēju.

Visa tā programa, kura bij vēl otrā sēdē paplašināta, skanēja īsti tā:

«PROGRAMA

par runām, dziesmām un dančiem pie goda mielasta, kuru izrīkojis mērnieka cienīgs tēvs Feldhauzena kungs Slātavas un Čangalienas saimniekiem, kalpu runas vīriem, komitejas locekļiem, godaviesiem un dažiem no komitejas ieaicinātiem svētku pušķotājiem — sastādīta no svētku pušķošanas komitejas galīgi otrā komitejas sēdē 28. augustā 18…

Apsveicināšanas dzejolis, komitejā proponēts jeb uz pieņemšanu priekšā likts no komitejas prezidenta Prātnieka kunga, sacerēts un dek­lamēts no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Atklāšanas runa par valsts valdību krietnumu un runas vīru svaru, proponēta un sacerēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuari­jusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas prezidenta Prātnieka kunga.

Vispārīga dancošana sentēvu garā, proponēta no komitejas asesora un applaudisemangas direktora Bisara kunga, vadīta no danču direk­tora Drekberģa kunga un izdarīta no visiem goda mielasta viesiem.

Vispārīgā galda dziesma pēc lielās jeb galvas biedrības gadasvētku galda dziesmu eksempeļa jeb piemēra, proponēta, sacerēta tautas garā un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par taisnīgu zemes dalīšanu regulācijas zistēmā un par šā lielā darba laimīgu nobeigšanu, kā arī par viņa nozīmi kultūrvēsturīgā ziņā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa, sacerēta un turēta no komitejas asesora un ordonances direktora Ķenča kunga.

Kuplejas, proponētas, sacerētas un dziedātas no kuratorijas prezi­denta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Runa par ļaužu kārtu saderību un cilvēku mīlestību pasaules uni- verzumā, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no applaudisemangas direktora Bisara kunga.

Vispārīga humoristīga galda dziesma, proponēta, sacerēta un priekšā saukta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga.

Šis un tas, īsti no pašiem komitejas locekļiem.

Beigu runa par cilvēku organismu un cik necik no kranioskopijas, proponēta no kuratorijas prezidenta un komitejas aktuarijusa Pietuka Krustiņa kunga, turēta no komitejas asesora Svērteļa kunga.