Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Nu, nekas — labi diezgan,» vecītis Pietuka Krustiņu apmierināja, «cits neizdomātu vēl ne tā, un es pavisam ne, lai maksā vai simtu rubļu. — Bet, skolas kungs, vai zināt arī, ka mēs esam vēl veci radi? Es jau taisos vienādi iet uz jums ciemoties. Mana sievasmāte bijusi tā kā jūsu tēvatēva sievas brāļa meita. Tēvi jau vēl radojās stipri vien, bet tagad, kā nu radi ceļas arvienu jauni, sāk tos vecos aizmirst. Ne­esam nu gan vēl nekādi atstatie radi, jo es iznāku vēl otrā auguma vien, tik jūs.esat gan jau trešā.»

Pa tam bij jau sameties labi tumšs, tāpēc sāka noru apgaismot ar papīra laterņiem, kurus sakāra gan pa koku zariem, gan pie mietiem pa noras vidu, un apgaismoja arī transparentu. Prātnieks sēdēja tāpat kā citi slātavieši pie galda it kā goda dēļ jeb kā godu parādīdams. Pie­tūka Krustiņš piegāja pie viņa un pamudināja, ka patlaban esot laiks iesākt atklāšanas runu, jo ēšana atrodoties tagad pašā spēkā. Turklāt viņš iečukstēja Prātniekam paklusu ausī, ka tagad, kamēr čangalieši ēdot kāpostus, esot vēl laiks runu turēt, jo pēc, kad sākšot nākt smalkie ēdieni, tad negribēšoties vairs no galda celties. Prātnieks bij ar to ļoti mierā, un abi aizgāja uz tribīni. Pietuka Krustiņš saskandināja ar ilkss zvanu, kurš bij tagad šai vajadzībai atnests, uzkāpa uz tribīnes un no­lasīja iz programas pilnīgi, kas tagad atkal gaidāms. Prātnieks kāpa pēc viņa augšā un iesāka runāt jeb, skaidrāk sakot, skaitīt ātri no galvas, skatīdamies paslepen papīrā tad, kad sajuka vai kad nevarēja atķert.

«Cienījami kungi, godājamās valdības un mīļi viesi!

Nevajadzēs nemaz vairs stāstīt un tulkot, bet to jau zinās ikkatrs no bērna kājas, ka dievs radīja cilvēku daiļāku un augstāku par visiem radības priekšmetiem un atdeva tam valdīšanu par visu, kas rāpjas, skrien un peld, lai būtu ar ragiem, spārniem, kājām vai ausīm, lai būtu vai ūdenī, vai apakš debesīm. Tādi valdnieki un kungi esam arī mēs, slātaviešu un čangaliešu runas vīri, līdz ar valsts valdībām. Mēs, runas vīri un valsts valdības, mēs padarām visu, visu, kas vajadzīgs valstīm pie viņu labuma un likumiem! Mēs gādājam par ienākšanām un izdo­šanām; mēs nospriežam par izmaksāšanu un pieņemam skolotājus; mēs uzliekam valstīm galvas naudas un apgādājam nabagus; mēs atlaižam galvas naudu tiem, kuri nespēj maksāt, un ceļam skolas, visas vienādā labumā, un nerūpējamies par vienu vairāk nekā par otru; mēs pavēlam magaziņā labu labību iebērt un nederīgo izņemt; mēs, jā, mēs, mēs darām visu un valstīm pašām atstājam vienīgi tik maksāšanas un kal­pošanas. Cienīgi Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi! Kurš nezin mūsu valsts valdību krietnumu un runas vīru svara? Kurš nezin, cik rūpīgi viņi — mēs — gādājam par valsts labklāšanos? Mēs nospriežam un liekam pat vasaru pievest materiālu pie valšķu jeb pagastu ceļamām ēkām. Kurš nezin, ka mēs neskatāmies nedz uz laiku, nedz uz dienām,

bet tikai uz valšķu labumu? Kurš zin no jums, cienīgi čang……………………. nē:

slātaviešu un čangaliešu saimniekiem, ka pagasta likumos stāv, ka mēs, runas vīri un valšķu valdnieki, varam dabūt medaļu pēc tam, kad mēs esam nostāvējuši divi laikus amatos? Man ir likumu grāma­tiņa mājā, un to es varu parādīt kaut kuru dienu. Kurš nezin, ka mēs, abu slaveno pagastu amatu vīri, esam nogājuši gandrīz visi vairāk nekā divi laikus amatos, bet neesam neviens medaļu nedz prasījuši, nedz arī dabūjuši? Mēs gādājam tik par valšķu godu un labumu, bet nevis par savu. Kurš nezin, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam nosprieduši dot mērnieka cienīgam tēvam pie mērīšanas no valsts die­nas? Un nevis par velti, bet par maksu. To es daru zināmu, ka mēs, runas vīri un valsts valdības, esam rūpējušies ne vien par dienu izdo­šanu, bet arī par maksas saņemšanu. Tur būs naudas tūkstošiem! Apskaitat vien paši, Slātavas un Cangalienas saimnieku kungi, cik tur nesanāks par visiem kopā, kad ikkatrs būs nokalpojis kādu divdesmit dienu un dabūs divdesmit vienu un puskapeikas par dienu maksas! Cik tur neiznāks par abām valstīm kopā un cik ikkatram saimniekam? Tur būs, ticat droši, nasta naudas! — Tad redzat nu, kādu lielu naudu nopelnījušas abas valstis, Slātava un Cangaliena, caur mums, runas vīriem, un valsts valdībām! — Gods un slava mērnieka cienīgam tēvam, ka viņš izmaksājis visu uzticīgi, grasi pie graša, un nav vis lūkojis tikpat slātaviešiem, kā arī čangaliešiem tā sapelnīto naudu kaut kā atmānīt. Bet par visām lietām atzīsim ar slavu mērnieka cienīga tēva goda prātu pie tā, ka viņš ir turējis cieti savu vārdu un izdevis goda māltīti visiem Slātavas un Cangalienas saimniekiem, kalpu runas vī­riem, komitejai un dažiem no viņas uzaicinātiem mielasta pušķotājiem.

Arī šis brangais mielasts ir valstīm nācis vienīgi tik caur mūsu, tas ir, runas vīru un valsts valdības gādāšanu. Lai arī ir laba daļa — un kad viņa būtu vai lielākā daļa — Slātavas un Cangalienas saimnieku, kas no šā jaukā goda brīža, kurš paliks mums visiem ilgi ilgi piemiņā, atrā­vušies, it kā mērnieka cienīga tēva žēlastību un mūsu, runas vīru, kā arī valsts valdību rūpīgu un laipnu gādāšanu nicinādami, tad par to tomēr nekas, jo mūsu pusē paliek viss svars un liegt neviens viņiem nav liedzis nākt; bet, kam būs pēc žēlums, mums par nākumu vai viņiem par nenākumu, to rādīs laiks; bet tomēr, cienīgi kungi un mīļi viesi, es iedrošinos jau tagad domāt, ka mūsu pusē nožēlošana nekritīs, tāpēc mums par viņu nenākšanu nav vajadzīgs nemaz noskumties.

Lai tad skan «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam tādēļ, ka viņš nav slātaviešiem un čangaliešiem pie mērīšanas nokalpoto dienu maksas kaut kā atmānījs, bet izdevis, kā solījis, arī goda maltīti, — tāpat mums, runas vīriem un valsts valdībām, kas esam ne tikvien tās dienas nosolījuši un goda maltīti pierunājuši, bet esam arī atbildīgi tikpat par tās pierunātās goda maltītes dabūšanu (jo to jau patlaban baudām), kā arī par nokalpoto dienu izmaksāšanu caur valsts valdī­bām, jo še tad īsti parādās valsts valdību krietnums un runas vīru svars; tāpēc «augsta laime» mērnieka cienīgam tēvam, slātaviešu un čangaliešu valsts valdību krietnumam un runas vīru svaram!»

Bisara pulks sita plaukstas un kliedza «bravo», «urā», Pietuka Krustiņš dziedāja ar citiem: «Augsta laime tiem — tām!» — kas viss sacēla negantu, mežonīgu troksni.

«Kas tā par komiteju, ko viņi tur vienādi daudzina?» Feldhauzens jautāja kādiem valdiniekiem.

«Mums, cienīgs tēv, arī nav par to nekas zināms, jo visu to dzirdam tagad tik pirmo reizi,» tie atbildēja.

Pa to laiku bij čangalieši gandrīz jau visi paēduši, no galdiem uz­cēlušies un taisījās, jautri, mīlīgi runādami, uz pīpēšanu. Slātavieši, kuri, kā zināms, nebij nenieka ēduši, sēdēja vēl pie galdiem, nemierīgi apkārt skatīdamies. Mērnieka saime sāka nokopt galdus un likt visas galda lietas pie malas uz projām sūtīšanu, atstādama tik vien alus un brandvīna traukus. Gan viņi, tā sēdēdami, mēģināja kavēt laiku ar dzeršanu, bet tas vien vairs daudz nepalīdzēja, jo šis darbs bij jau drusku panicis, tāpēc, jo ilgāk sēdēja, jo lielāks nemiers bij pie viņiem

nomanāms; daži sāka jau savā starpā un ar savādu nopietnību čukstēt. Ķencis, kuram brandvīns, bairītis un kāposti bij īgnumu izdzinuši, atra­dās atkal savā jautrā dūšā un, ar savu rīksti ap galdiem staigādams, kliedza: «Slātavieši, cik ilgi jūs te sēdēsat pie galdiem, kā medus gai­dīdami? Vai kāpostu netika vēl diezgan un vai neesat vēl sēdēdami atdzērušies, ka neceļaties kājās!»